Darba likuma 3. pants noteic, ka darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā. Likuma 40. panta otrās daļas 6. punktā ir noteikts, ka darba līgumā puses vienojas arī par darba samaksas apmēru un izmaksas laiku.  

Ievērojot vienlīdzības principu, atbilstoši Darba likuma 60. pantam darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbiniekam ir tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Darbinieks var celt šā panta otrajā daļā paredzēto prasību tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par šā panta pirmās daļas noteikumu pārkāpumu.

Proti, ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt par veikto darbu atbilstošu atalgojumu, kas nolīgta pilna darba laika gadījumā nav mazāks par valstī noteikto minimālo algu, un ir aizliegta diskriminējoša attieksme darba samaksas noteikšanā  starp vīriešiem un sievietēm.

Darba likums neparedz darba devējam pienākumu pārskatīt nolīgtās darba samaksas apmēru pēc pārbaudes laika, ja puses par to nav vienojušās darba līgumā vai šāda kārtība nav noteikta kādā citā iekšējā dokumentā, piemēram, koplīgumā, darba samaksa un sociālo garantiju nolikumā vai citā dokumentā.

Jautājums par citu darba samaksu būtu risināms pārrunu ceļā, darbiniekam vēršoties pie darba devēja un lūdzot pārskatīt uz darba līguma noslēgšanas brīdi noteikto atalgojumu.