Jautājumā nav sniegta precīza informācija par soda piemērošanas apstākļiem. Vēršam uzmanību, ka valstī ir izsludināta ārkārtējā situācija.

Ārkārtējās situācijas laikā, kā arī pēc tās beigām ir spēkā virkne pasākumu Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai, lai novērstu situāciju, kad vienlaikus saslimst tik liels cilvēku skaits, kam nepieciešama stacionārā medicīniskā palīdzība, ko nav iespējams nodrošināt, tādējādi novērstu priekšlaicīgas mirstības riskus un nodrošinātu svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Ierobežojošie pasākumi ir apkopoti Ministru kabineta noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” (izdoti uz Epidemioloģiskās drošības likuma, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma un Farmācijas likuma pamata), savukārt ārkārtējās situācijas laikā papildus jāievēro ārkārtas ierobežojumi, kas noteikti ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (izdots uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma, likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” un Epidemioloģiskās drošības likuma pamata). Gan Ministru kabineta noteikumi Nr. 662, gan valdības rīkojums Nr. 720 paredz noteiktos gadījumos iedzīvotājam apliecināt, ka ir pabeigta vakcinācija pret Covid-19 (plašāk – Kādi ierobežojumi ir spēkā ārkārtējās situācijas laikā).

Likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 21. pants paredz, ka par ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu piemēro naudas sodu: fiziskajai personai no 10 līdz 2000 eiro; juridiskajai personai: no 140 līdz 5000 eiro.

Tāpat jānorāda, ka Satversme neregulē jautājumus par vakcināciju, bet nosaka valsts uzbūves pamatus, uz kuriem tiek izdoti speciālie likumi, kuri tad regulē dažādas konkrētas jomas, piemēram, epidemioloģisko drošību (Epidemioloģiskās drošības likums) vai darba drošību un aizsardzību (Darba aizsardzības likums) un citus, cita starp paredzot sodus par to pārkāpumiem. Satversmē ir iekļauta arī VIII nodaļa “Cilvēka pamattiesības”, kuras likumdevējam, pieņemot likumus, ir jāievēro. Cilvēka pamattiesības nav neierobežotas – Satversmes 116. pants paredz, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 97. pantā (tiesības pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu), 98. pantā (tiesības izbraukt no valsts), 100. pantā (tiesības uz vārda brīvību), 102. pantā (tiesības apvienoties partijās, organizācijās), 103. pantā (tiesības uz miermīlīgām sapulcēm un gājieniem), 106. pantā (tiesības izvēlēties nodarbošanos un darba vietu), 108. pantā (tiesības uz koplīgumu strādājošajiem un apvienoties arodbiedrībās), var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Vēršam uzmanību, ka darba ņēmējam ir saistoša virkne darba drošību prasību, kas ietver arī pienākumu neapdraudēt citus darbiniekus. Plašāk par to var izlasīt LV portāla skaidrojumā Darbinieka civiltiesiskā atbildība.