Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Darbinieka civiltiesiskā atbildība rodas arī no līguma pārkāpuma un ir attiecināma uz ikvienu nodarbināto gan valsts un pašvaldību, gan privātajā sektorā. Līdz ar Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem darba devējiem ir jāņem vērā valdības noteiktie ierobežojumi un nosacījumi, kuri skar arī nodarbinātību un katra darbinieka civiltiesisko atbildību viņa darba vietā.
FOTO: Gatis Dieziņš, LETA
Civiltiesiskās atbildības jēdzienu labi atpazīst autovadītāju vidē. Visiem motorizēto transportlīdzekļu īpašniekiem, kuri piedalās ceļu satiksmē, ir obligāti jaiegādājas OCTA – sauszemes transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšanas polise –, lai ceļu satiksmes negadījuma situācijā apmaksātu zaudējumus, ja transportlīdzekļa vadītājam ir gadījies tos radīt apkārtējiem cilvēkiem vai to mantai. Tomēr civiltiesiskajai atbildībai ir daudz plašāka piemērošanas vide. Tā ir attiecināma arī uz darba tiesiskajām attiecībām. Skaidrojumā par darbinieka civiltiesiskās atbildības aspektiem un sekām, tai skaitā gadījumos, kad darbinieka vai darba devēja bezatbildīgas rīcības vai bezdarbības dēļ darba kolektīvā ir izplatījusies Covid-19 infekcija.
Civiltiesisko atbildību juridisko zinātņu doktors, profesors Kalvis Torgāns ir definējis kā “saistību, kas rodas neatļautas darbības rezultātā, papildina, aizstāj jau esošu vai rodas no jauna un kas izpaužas pienākumā novērst vai mazināt neatļautās darbības sekas ar zaudējumu atlīdzināšanu, mantisku kompensāciju, līgumsodu vai citādu apmierinājumu un kura izpildei iespējams piemērot valsts piespiedu līdzekļus”.
Darba likuma 7. pantā ir noteikts vienlīdzības princips, proti, visi darbinieki ir vienlīdzīgi, un tiem ir tiesības no darba devēja prasīt arī vienlīdzīgus darba apstākļus, “drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus”.
Pildot savus darba pienākumus, mēs visbiežāk īpaši nedomājam, ka mūsu rīcība ietekmē darba devēju un katram no mums darba vietā ir sava civiltiesiskā atbildība par savu rīcību. Darbinieka civiltiesisko atbildību regulē Darba likuma 86. pants, kurā teikts: “Ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi, vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus. Ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar darbinieka ļaunu nolūku vai tādas viņa prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kas nav saistīta ar nolīgtā darba veikšanu, darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem.”
Darbinieka civiltiesiskā atbildība rodas arī no līguma pārkāpuma un ir attiecināma uz ikvienu nodarbināto gan valsts un pašvaldību, gan privātajā sektorā. Līdz ar Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem darba devējiem ir jāņem vērā valdības noteiktie ierobežojumi un nosacījumi, kas skar arī nodarbinātību un katra darbinieka civiltiesisko atbildību viņa darba vietā.
Darba likuma 88. pantā ir noteikta vairāku darbinieku civiltiesiskā atbildība: “Ja zaudējumi darba devējam radušies vairāku darbinieku prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, katra darbinieka atbildība nosakāma atbilstoši viņa līdzdalībai zaudējumu nodarīšanā un vainas pakāpei. Darbinieki, kuri darba veikšanu līgumā uzņēmušies kā kopparādnieki, par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem atbild solidāri.” Proti, strādājot kopā, darbinieki veido komandu, līdz ar to katra pienākums ir līdzdarboties tā, lai gūtu kopējo darba rezultātu. Tātad, ja viens darbinieks, kurš strādā kopā ar citiem kolēģiem, rada papildu riskus, kas var novest pie kopējiem zaudējumiem darba devējam, par to ir jābrīdina arī darba devējs ar mērķi mazināt kopējo zaudējumu risku.
Piemēram, solidāru atbildību varētu noteikt darbiniekiem, kuri veic darbu pie vienas un tās pašas ražošanas iekārtas. Solidāru atbildību nevarētu paredzēt, piemēram, uzņēmuma grāmatvedei un apkopējai, jo katrs no šiem darbiniekiem ir atbildīgs par atšķirīgu darbības sfēru. Papildus jānorāda, ka solidāri atbildīgais darbinieks, no kura ir piedzīti zaudējumi, taču, kurš nav atbildīgs par zaudējumu nodarīšanu, atbilstoši Civillikuma 1687. pantam pēc zaudējumu atlīdzināšanas ir tiesīgs vērst regresa prasību pret otru darbinieku. Ja no darba līguma skaidri neizrietēs, ka darbinieki ir solidāri atbildīgi, tad darbiniekiem būs pienākums atbildēt saskaņā ar Darba likuma 88. panta pirmo daļu atbilstoši katra līdzdalībai zaudējumu nodarīšanā un vainas pakāpē.
Tā kā darba tiesību pamatuzdevums ir aizsargāt darbinieku no iespējamām nelabvēlīgām sekām, ko izraisa atkarība no darba devēja, šaubu gadījumā darba līguma normas būs interpretējamas par labu darbiniekam.1
Lai konstatētu zaudējumus, kas, pildot savus darba pienākumus, ir radušies darbinieka civiltiesiskās atbildības pārkāpuma rezultātā, ir jākonstatē cēloņsakarību ķēde starp rīcību un zaudējumiem –, kāds ir cēloniskais sakars starp radītajiem zaudējumiem un neatļauto darbību, jo “zaudējumu atlīdzināšanas pamati ir nodarītāja prettiesiska rīcība, zaudējumu esamība un cēloniskais sakars. Tādējādi zaudējumu nodarīšana var izpausties ne tikai kā aktīva darbība, bet arī kā bezdarbība”2. Kā piemērus var minēt – nepareizu darba instrumentu izmantošanu, bez ievērības atstātas, darba devējam piederošas mantas, darba drošības noteikumu pārkāpšanu.
“Darba likuma 50. pantā ir noteikts, ka darbiniekam ir pienākums veikt darbu ar rūpību, kāda atbilstoši darba raksturam un darba veikšanai nepieciešamajām darbinieka spējām un piemērotībai būtu no viņa taisnīgi sagaidāma. Tāpat minētais pants uzliek par pienākumu darbiniekam, veicot darbu, rūpīgi izturēties pret darba devēja mantu. Piemēram, ja darbs ir veikts nepienācīgi, – apsargs darbavietā, paralēli skatoties televīzijas pārraidi vai izmantojot telefonu, videonovērošanas kamerās nepamana zādzību.”3
Darba likumā nav iekļauta zaudējumu definīcija, tādēļ šī jēdziena izpratnei jāņem vērā Civillikuma 1770.—1774. pants. Atbilstoši šīm normām ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Zaudējums var būt jau cēlies vai tāds, kas vēl sagaidāms. Jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai viņa sagaidāmās peļņas atrāvums. Tiesību doktrīnā ar jēdzienu “zaudējums” saprot “jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas”.4
Darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms, pamatojoties lietas apstākļos, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā ir bijusi darbinieka vai darba devēja vaina.
Darbinieka civiltiesisko atbildību pret darba devēju komentē zvērināts advokāts, Dr. iur. Imants Muižnieks: “Saskaņā ar Darba likuma 86. panta pirmo daļu, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi, vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus. Tas nozīmē, ka Darba likums ir piemērojams tajos gadījumos, kad zaudējumi ir nodarīti tieši darba devējam. Piemēram, darbinieks, būdams slims, ierodas darbā un turpina veikt darba pienākumus, kā rezultātā, saslimst arī citi darbinieki, un uzņēmums nespēj izpildīt kādas saistības vai uzdevumus.
Vienlaikus jāatceras, ka arī darba devējam var iestāties pienākums kompensēt zaudējumus tiem darbiniekiem, kuri ir saslimuši darba vietā tāpēc, ka darba devējs nav pildījis likumā noteikto pienākumu. Piemēram, no darba pienākumu pildīšanas nav atstādināti tie darbinieki, kuri Covid-19 pandēmijas apstākļos nevar uzrādīt attiecīgos sertifikātus.”
Savukārt attiecībā uz valsts pārvaldē nodarbinātajiem ir jāatceras, ka atbilstoši “Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma” 33. panta otrajai daļai amatpersona ir civiltiesiski atbildīga par publisko tiesību juridiskajai personai nodarīto zaudējumu, ja šī amatpersona ir tīši rīkojusies prettiesiski vai savā rīcībā pieļāvusi rupju neuzmanību. Savukārt citētās normas pirmā daļa iestādei uzliek pienākumu regresa kārtībā piedzīt no amatpersonas pilnu vai daļēju zaudējumu atlīdzinājumu.
Iepriekš minēto tiesību normu piemērošana neizslēdz atsaukšanos arī uz Civillikumu, kura 1770. pants vispārēji noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Savukārt Civillikuma 1779. pants nosaka, ka katram ir pienākums atlīdzināt tos zaudējumus, kurus viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis.
Izvērtējot jautājumu par iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu, ir jāņem vērā, ka tiesību teorijā un tiesu praksē ir atzīts, ka zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tikai tad, ja vienlaicīgi pastāv šādi priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati:
Tiesu praksē (AT Senāta Civillietu departamenta 2004. gada 20. oktobra spriedums lietā Nr. SKC–570/2004) ir atzīts, ka darbinieka rīcība ir prettiesiska ne tikai tad, ja viņš pārkāpj kādu konkrētu normatīvā akta normu, bet arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi izpilda savus darba pienākumus, kas noteikti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kuri ir konkrētajam darbiniekam saistoši.
Darba likuma 87. pantā ir skaidri noteikti gadījumi, kad darbinieks tiek atbrīvots no civiltiesiskās atbildības, proti, savas darbības sekām un zaudējumiem: “Darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai, nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu, – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā.
Šī panta pirmās daļas noteikumi attiecīgi piemērojami arī tad, kad darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, ko darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī tad, kad darba devējs nav ievērojis pienācīgo rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu.”
Darba devējs brīdina darbinieku par tā civiltiesisko atbildību, darba līgumā skaidri definējot tā profesionālos pienākumus. Tomēr, slēdzot darba līgumu, darba devējs nevar paredzēt visas dzīves situācijas un apstākļus, tāpēc tas kopumā tālāk var atsaukties uz Darba likuma 86. pantu.
Darba likuma 9. pantā ir noteikta darbinieka zināmā priekšrocība strīdos, kad tieši darba devējam ir jāpierāda tas, ka darbiniekam netika radītas nelabvēlīgas sekas. Tas nozīmē, ka, pieprasot segt nodarītos zaudējumus, darba devējam ir jābūt arī pierādījumiem par darbinieka vainu. Ar to darbinieks tiek aizsargāts arī no darba devēja iespējas uzlikt tam segt papildu zaudējumus, kuru nodarīšanā darbinieks nav vainīgs.
Komentāru sniedz Rīgas Stradiņa universitātes Akadēmiskās šķīrējtiesas priekšsēdētāja, Juridiskās fakultātes docente Dr. iur. Kitija Bite: “Kā nošķirt darbinieka civiltiesisko atbildību un personas civiltiesisko atbildību, atbilde ir jāmeklē Darba likuma 23. nodaļas “Darbinieka atbildība” 86., 87. un 88. pantā.
Proti, vispārējā civiltiesiskā atbildība darba tiesiskajās attiecībās izpaužas saskaņā ar Darba likuma 86. pantā noteikto. Civiltiesiskā atbildība iestājas, ja darbinieks darba devējam ir nodarījis zaudējumu:
Šajā gadījumā darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu. Darbinieks neatbild par sagaidāmās peļņas atrāvumu.
Civiltiesiskā atbildība ir noteikta Civillikuma Saistību tiesību 8. nodaļā “Zaudējumi un to atlīdzība”, kas nosaka vispārējo/parasto kārtību, kā civiltiesiskajās attiecībās atgūt zaudējumu. Šīs normas nav attiecināmas uz darba tiesiskajām attiecībām, jo darbinieku civiltiesisko atbildību neregulē Civillikums, bet Darba likuma 23. nodaļa. Civillikuma normas piemērojamas tikai tad, ja Darba likumā nav regulējuma (Darba likuma 28. panta trešā daļa).
Ja darbinieks būs pārkāpis darba devēja noteiktos epidemioloģiskos noteikumus, viņam iestāsies disciplinārā atbildība Darba likuma 90. panta noteiktajā kārtībā. Ja darbinieks būs aplipinājis kolēģus ar Covid-19 infekciju, viņam civiltiesiskā atbildība iestājas pret citiem kolēģiem tikai tad, ja tie vispārējās jurisdikcijas tiesā ceļ prasību. Kolēģu savstarpējās attiecības nav darba tiesiskās attiecības, un strīdi, kas izceļas ārpus darba tiesībām, nav darba tiesību strīdi.
Būtiska loma šādas situācijas nepieļaušanā, ka darbinieks apmeklē darba vietu, inficējies pats un ar infekcijas risku apkārtējiem, ir darba devējam, kuram saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” ir jāizvērtē klātienes darba nepieciešamība un iespējamība, jānosaka vakcinācijas nepieciešamība katram darbiniekam individuāli un jārūpējas par darba aizsardzības pasākumu ievērošanu darba vietā.”
Augstākās tiesas Civiltiesiskā departamenta Senāts 2020. gada 11. novembrī, izskatot lietu Nr. SKC–1265/2020, secina, ka “zaudējumu atlīdzināšana darba devējam turpinās arī pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas”. Lietā ir paskaidrots, ka “darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā Darba likuma 79. pantā paredzētās darba devēja tiesības uz vienošanās pamata ieturēt no darba samaksas tam nodarītos zaudējumus nekādā veidā neierobežo tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību no darbinieka saskaņā ar Darba likuma 86. pantu, kad darbinieks uzņēmumā vairs nestrādā. Šo normu pretēja interpretācija izslēdz iespēju darba devējam prasīt tādu zaudējumu atlīdzību, kuru nodarīšanas fakts konstatēts pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas”.
Darba likuma 79. pantā ir noteikts, ka “darba devējam ir tiesības ieturēt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas to zaudējumu atlīdzību, kas viņam radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ. Šāda ieturējuma izdarīšanai nepieciešama darbinieka rakstveida piekrišana.
Ja darbinieks apstrīd darba devējam radušos zaudējumu atlīdzības prasījuma pamatu vai apmēru, darba devējs var celt atbilstošu prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas”.
Darba likuma 1. pantā ir noteikts: “Darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, šis likums un citi normatīvie akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi.” Līdz ar Covid-19 pandēmiju daudziem darbiniekiem ir papildu pienākums vakcinēties, kas tika izteikts gan no valsts, gan no pašiem darba devējiem ar mērķi mazināt Covid-19 izplatību. Piemēram, valsts iestādēs nodarbinātajiem ir saistošs arī “Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likums”, kurā ir noteikta valsts ierēdņa papildu atbildība pret valsti un tās interesēm.
1 Zvērinātu advokātu birojs “BDO Zelmenis&Liberte”. Darba likums ar komentāriem. Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2020, 230. lpp.
2 Torgāns, K. Saistību tiesības. 1. daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 246. lpp.
3 Zvērinātu advokātu birojs “BDO Zelmenis&Liberte”. Darba likums ar komentāriem. Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2020, 231. lpp.
4 Torgāns, K. Saistību tiesības. 1. daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 246. lpp.
