Jūsu aprakstītajā situācijā nav minēti precīzi apstākļi, tādēļ varu sniegt vispārīgu atbildi.

Proti, Civillikuma 390. panta pirmā daļa nosaka, ka mantinieki manto pēc likuma, ja nav mantojuma līguma vai testamenta, vai arī tie nav spēkā.

Pēc likuma aicināti mantot ir laulātais, radinieki un adoptētie.

Civillikuma 404. pants mantošanas kārtībā izšķir četras likumisko mantinieku šķiras:

• pirmā šķirā manto, bez pakāpju tuvuma izšķirības, visi tie mantojuma atstājēja lejupējie, starp kuriem, no vienas puses, un mantojuma atstājēju, no otras puses, nav citu lejupējo, kuriem būtu tiesība mantot;
• otrā šķirā manto mantojuma atstājēja pēc pakāpes tuvākie augšupējie, kā arī mantojuma atstājēja īstie brāļi un māsas, un pirms viņa mirušo īsto brāļu un māsu bērni;
• trešā šķirā manto mantojuma atstājēja pusbrāļi un pusmāsas, un pirms viņa mirušo pusbrāļu un pusmāsu bērni;
• ceturtā šķirā manto pārējie pēc pakāpes tuvākie sāņu radinieki, neizšķirot pilnīgo radniecību no nepilnīgās.

Civillikuma 406. pants paredz, ja kādā šķirā atkrīt pirms citiem aicinātais mantinieks, tad mantojums pāriet uz viņa līdzmantiniekiem, kuriem ir tāda pati mantojuma tiesība (piemēram, uz citiem mantojuma atstājēja bērniem).

Savukārt, ja atkrīt arī līdzmantinieki, tad mantojums pāriet uz tām personām, kuras šajā pašā šķirā aicinātas mantot no mantojuma atstājēja. Ja šajā šķirā nav tādu, kuriem ir tiesība mantot vai ja atkrīt visi šīs šķiras mantinieki, tad mantojums pāriet nākamās šķiras mantiniekiem.

Bērni un mazbērni ir pirmās šķiras mantinieki, bet vispirms manto bērni, bet, ja bērnu nav, tad manto mazbērni.

Tas nozīmē, ka, tā kā Jūsu tēvs bija pieteicies uz sava tēva (Jūsu vectēva) mantojumu, tad Jūs no sava vectēva mantot nevarējāt (attiecīgi arī nekādas kompensācijas likums šādā gadījumā Jums neparedz).