Darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu.

Saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principu salīdzināmās situācijās aizliegts izturēties atšķirīgi, savukārt atšķirīgās situācijās – vienādi, ja vien šādai attieksmei pamatā nav objektīvi kritēriji (nav objektīvi attaisnojama). Objektīviem kritērijiem jābūt atrunātiem uzņēmuma iekšējā (valsts un pašvaldību iestādēm ir arī saistoši ārējie normatīvie akti) normatīvajā aktā, piemēram, kā tiek noteikta amatalga, pēc kādiem kritērijiem (izglītība, darba stāžs u. tml.)

Ne Darba likumā, ne Eiropas Savienības tiesību aktos nav sniegta tāda paša darba un vienādas vērtības darba definīcija. Ar tāda paša darba veikšanu saprotams, ka darbinieki veic pēc satura vienādus darbus neatkarīgi no tā, ka formāli amata nosaukumi atšķiras. Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā atvasinājusi: lai noteiktu, vai darbinieki atrodas salīdzināmā situācijā un veic vienādas vērtības darbu, jāņem vērā tādi faktori kā darba būtība, darba faktiskie pienākumi, izglītība, profesionālā kvalifikācija, darba apstākļi, kā arī iemaņas, kas nepieciešamas darba veikšanai.