Nezinot visus lietas faktiskos apstākļus, nav iespējams atbildēt uz jūsu jautājumu. Vispārīgi varam norādīt, ko paredz Krimināllikums (KL) un Kriminālprocesa likums (KPL).

KL 1. pants paredz, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Saskaņā ar KL 6. pantu par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts kaitīgs nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods. Savukārt par noziedzīgu nav atzīstams nodarījums (darbība vai bezdarbība), kam ir šajā likumā paredzēta nodarījuma sastāva pazīmes, bet kas izdarīts apstākļos, kuri izslēdz kriminālatbildību.

KL 185. panta pirmajā daļā par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu paredzēts sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Minētā panta otrajā daļā par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu, ja tā izdarīta ar dedzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā vai ja tā izdarīta lielā apmērā, vai ja tās rezultātā vainīgā neuzmanības dēļ iestājusies cilvēka nāve vai izraisītas citas smagas sekas, paredzēts sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Saskaņā ar KL 7. panta trešo daļu minētais noziedzīgais nodarījums ir  mazāk smags noziegums.

Kriminālprocesa obligātums ir noteikts KPL 6. pantā. Proti, amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz KL paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.

Kā skaidrots Kriminālprocesa likuma komentāros (turpmāk – KPL komentāri), “obligātuma princips nozīmē, ka, konstatējot nepieciešamos priekšnoteikumus, kriminālprocess ir obligāti uzsākams neatkarīgi no jebkādiem lietderības apsvērumiem”.[1]

KPL 369. panta pirmā daļa paredz, ka kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir tādu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai šādu ziņu iegūšana par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestādē.

Savukārt saskaņā ar KPL komentāriem kriminālprocesa uzsākšanas pamats ir pieņēmums, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Proti, atbilstoši KPL 370. pantam kriminālprocesa uzsākšanas pamatam jeb pieņēmumam sākotnējās pamatotības ziņā var būt divi veidi:^[2]

• pastāv reāla iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums;
• ziņas satur informāciju par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu, un tās ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm.

Tas nozīmē, ka policijai jāpārbauda ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm visas ziņas, kas, iespējams, satur noziedzīgu nodarījumu.

KPL 372. panta pirmajā daļā noteikts, ka kriminālprocesu uzsāk procesuāli pilnvarota amatpersona, pieņemot lēmumu, kurā norāda:

• tā uzsākšanas iemeslu un pamatu;
• īsu nodarījuma aprakstu, ciktāl tas uzsākšanas brīdī zināms;
• personu, pret kuru uzsākts process, ja tāda ir zināma;
• iestādi vai konkrētu personu, kurai uzdots procesu virzīt.

Vienlaikus KPL ir paredzēti kriminālprocesu nepieļaujošie apstākļi (skat. KPL 377. pantu).

“Klasiskā izmeklēšanas ķēde”, ja tā to var nosaukt, sastāv no trīs posmiem:

• izmeklēšanas iestāde, piemēram, Valsts policija, kurā tiek veikta pirmstiesas izmeklēšana, – tajā tiek meklēti, iegūti un nostiprināti pierādījumi par to, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums un kas to ir izdarījis. Ja tiek konstatēts, ka noziedzīgs nodarījums nav noticis, kriminālprocess tiek izbeigts. Ja tiek konstatēts, ka noziedzīgs nodarījums ir noticis, un tiek iegūti pierādījumi konkrētu personu vainai, un tās ir iespējams saukt pie kriminālatbildības, tad kriminālprocess tiek nodots nākamajam ķēdes posmam;
• prokuratūra, kas citstarp visu izmeklēšanas iestādē laiku uzrauga un pārbauda kriminālprocesa virzības gaitu, – tajā tiek uzrādīta apsūdzība vainojamai/-ām personai/-ām. Ja personas vaina tiek atzīta, atsevišķos gadījumos kriminālprocesu iespējams pabeigt prokuratūrā, piemērojot personām kriminālsodu. Ja personas vaina netiek atzīta, prokuratūra sagatavo lietu nākamajam ķēdes posmam;
• tiesa, kas krimināllietu maksimāli iztiesā trīs instancēs (pirmās instances tiesā, apelācijas tiesā, kasācijas tiesā) gadījumos, kad lēmumi tiek pārsūdzēti, – tajā tiek pārbaudīti iegūtie pierādījumi un iztiesāta lieta.

Saskaņā ar KPL 336. pantu, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka amatpersonas lēmums vai rīcība nav bijusi pamatota, personai ir paredzētas tiesības iesniegt sūdzību par kriminālprocesu veicošas amatpersonas rīcību vai nolēmumu. Atbilstoši KPL 337. panta pirmajai daļai sūdzību adresē un iesniedz amatpersonai vai institūcijai, kura ir tiesīga to izlemt. Sūdzību var iesniegt arī amatpersonai, kuras rīcība vai lēmums tiek pārsūdzēts. Atbilstoši KPL 337. panta otrajai daļai par izmeklētāja rīcību vai lēmumiem sūdzību adresē uzraugošajam prokuroram, savukārt par prokurora rīcību vai lēmumiem – amatā augstākam prokuroram.

KL 319. panta pirmā daļa par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, un, ja ar to valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm radīts būtisks kaitējums, paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Tāpat KPL 22. pantā paredzēts, ka personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai. KPL komentāros skaidrots, ka tiesības pieprasīt un saņemt kompensāciju ir personai, kurai kaitējums nodarīts ar prettiesisku darbību vai bezdarbību – noziedzīgu nodarījumu. KPL garantē procesuālās iespējas personai pieprasīt un saņemt kompensāciju, proti, personai ir tiesības, bet ne pienākums izmantot šis procesuālās iespējas. Vienlaikus personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu ir radīts kaitējums, ir jāizsaka vēlēšanās būt par cietušo kriminālprocesā, jo tikai šajā statusā persona var pieteikt kaitējuma kompensāciju.[3]

Vienlaikus KPL garantē arī citas procesuālās iespējas kaitējuma kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai: viena no tām – civiltiesiskā kārtībā. Proti, ja persona nevēlas kompensācijas jautājumu risināt kriminālprocesa ietvaros vai arī kriminālprocesā tās pieteikums nav ticis pilnībā apmierināts, pastāv iespēja prasīt kaitējuma atlīdzināšanu Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Kā norādīts KPL komentāros, jebkurā gadījumā, ja persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ir izmantojusi savas procesuālās tiesības pieprasīt kaitējuma kompensāciju, amatpersonām, kuras virza konkrēto kriminālprocesu, savas kompetences ietvaros jānodrošina KPL 22. pantā ietvertā principa īstenošana – jānodrošina pieteikuma izlemšana un izpilde.[4]

KPL 350. pants paredz:

• kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu;
• kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements, ko apsūdzētais samaksā brīvprātīgi vai uz tiesas nolēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu pamata;
• ja cietušais uzskata, ka ar kompensāciju nav atlīdzināts viss radītais kaitējums, viņam ir tiesības prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Nosakot atlīdzības apmēru, jāņem vērā kriminālprocesā saņemtā kompensācija;
• pieprasot atlīdzību civiltiesiskā kārtībā, cietušais ir atbrīvots no valsts nodevas;
• nolēmums kriminālprocesā par personas vainu ir saistošs civillietu izspriešanā.

KPL komentāros skaidrots, ka kaitējuma kompensācija ir daļa no cietušā kriminālprocesā tiesībām. Ja vainīgais savu pienākumu neizpilda brīvprātīgi, kaitējuma kompensāciju, tostarp tās apmēru, nosaka ar tiesas nolēmumu vai prokurora priekšrakstu par sodu.[5

[1] Strada-Rozenberga K. 6.pants. Kriminālprocesa obligātums. Kriminālprocesa likuma komentāri: A daļa. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 37. lpp.

[2] Turpat, 38. lpp.

[3] Kūtris G. 22. pants. Tiesības uz kompensāciju par radīto kaitējumu. Kriminālprocesa likuma komentāri: A daļa. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 105. lpp.

[4] Turpat, 106. lpp.

[5] Kūtris G. 350. pants. Kompensācija par cietušajam radīto kaitējumu. Kriminālprocesa likuma komentāri: A daļa. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 926. lpp.