Bez vispusīga faktisko apstākļu izklāsta diemžēl nevar sniegt konkrētu atbildi, vai konkrētās pašvaldības rīcība ir bijusi tiesiska un vai jums un citām iesaistītajām personām ir tiesības prasīt zaudējumu piedziņu no pašvaldības. Līdz ar to turpmāk minētais ir teorētisks jūsu jautājuma risinājums, kas var mainīties atkarībā no jautājumā neminētiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

Pieņemot, ka paju sabiedrība ir likvidēta 1999. gadā, tās likvidācijas procesu regulēja 2005. gada 1. janvārī spēku zaudējušais likums “Par paju sabiedrībām”. Saskaņā ar likuma “Par paju sabiedrībām” 49. panta vienpadsmito daļu likvidatori pabeidz visas sabiedrības kārtējās lietas pilnsapulces noteiktajā kārtībā un pārdod sabiedrības mantu izsolē, iekasē no debitoriem pienākošās summas, nokārto parādus un apmierina citas pretenzijas, bet atlikušo kapitālu sadala proporcionāli pajām visiem paju īpašniekiem.

Likums “Par paju sabiedrībām” skaidri neprecizē, vai pēc parādu apmierināšanas atlikušo kapitālu paju īpašniekiem var sadalīt kā mantu, vai visa paju sabiedrības manta ir jāpārdod un iegūtā nauda jāsadala paju īpašniekiem. Ņemot vērā, ka paju sabiedrības likvidācija ir privāto tiesību jomā ietilpstošs jautājums, kur darbojas princips “atļauts viss, kas nav aizliegts”, var pieņemt, ka paju sabiedrības atlikušo kapitālu var sadalīt gan kā mantu, ja tas ir iespējams, ņemot vērā kapitāla sadales proporcionalitātes principu, gan kā naudu, kas iegūta no pārdotās mantas.

Attiecīgi, ja: 1) daudzdzīvokļu māja (nekustamais īpašums) piederēja paju sabiedrībai; 2) pašvaldībai piederēja pajas paju sabiedrībā; 3) paju sabiedrība tika likvidēta; un 4) paju sabiedrībai pēc visu parādu segšanas palika īpašumā daudzdzīvokļu māja, tad saskaņā ar likuma “Par paju sabiedrībām” 49. panta vienpadsmito daļu pašvaldībai atbilstoši tās paju skaitam pienācās daudzdzīvokļu māja (nekustamais īpašums) vai nauda no tās pārdošanas.

Likuma “Par paju sabiedrībām” 49. panta vienpadsmitā daļa paredz pienākumu paju sabiedrības likvidatoram sadalīt atlikušo mantu, bet minētā panta trīspadsmitā daļa paredz likvidatoram pienākumu iesniegt Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram pārskatu par sabiedrības likvidāciju un sabiedrības kapitāla izlietošanu. No minētā var secināt, ka paju īpašniekiem ir pretpienākums pieņemt paju sabiedrības kapitālu, kurš tam pienākas likvidācijas rezultātā. Pretēja secinājuma gadījumā paju īpašnieki varētu nepamatoti vilcināt paju sabiedrības likvidācijas procesu un veicināt nenoteiktību civiltiesiskajās attiecībās un apgrozībā.

Līdz ar to, pamatojoties uz iepriekš minētajiem pieņēmumiem, pašvaldībai bija pienākums pieņemt paju sabiedrības kapitālu, kas tai pienākas likvidācijas rezultātā, neatkarīgi no tā, vai tā ir daudzdzīvokļu māja vai nauda.

Saskaņā ar Civillikuma 1635. pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Savukārt Civillikuma 1779. pants paredz, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Ja pašvaldība rīkojusies, pildot tiešās pārvaldes funkcijas vai uzdevumus, tad zaudējumu piedziņas kārtība jāskata saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma noteikumiem. Atbildi uz šo jautājumu var sniegt tikai, iepazīstoties ar lietas materiāliem.

Ievērojot minēto, ja pašvaldība ar neatļautu darbību, nepieņemot daudzdzīvokļu māju savā īpašumā, ir nodarījusi jums vai citām personām zaudējumus, piemēram, radījusi nepamatotus izdevumus, un starp pašvaldības neatļauto darbību un zaudējumiem ir konstatējams cēloniskais sakars, tad jums un citām personām, kas cietušas zaudējumus, varētu būt tiesības prasīt zaudējumu piedziņu no pašvaldības.

Attiecībā uz jautājumu par likumu, kas “regulē daudzdzīvokļu mājas piederību, mājas skaitās uz paju sabiedrības vārda, kura likvidēta 1999. gadā”, norādu, ka nav tāda normatīvā akta, kas konkrēti regulē šādus gadījumus.

Par apsaimniekotāju norādu, ka saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. panta pirmo daļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas nodrošināšana (tajā skaitā ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu saistītu lēmumu pieņemšana, darījumu slēgšana) ir dzīvojamās mājas īpašnieka pienākums. Savukārt minētā likuma 10. panta pirmā daļa paredz, ka dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbības kopumā vai atsevišķu šā likuma 6. pantā noteikto pārvaldīšanas darbību dzīvojamās mājas īpašnieks var uzdot veikt pārvaldniekam. Tātad dzīvojamās mājas pārvaldīšanu (apsaimniekošanu) pēc noklusējuma veic īpašnieks, kuram ir tiesības šo uzdevumu nodot pārvaldniekam (apsaimniekotājam).

Ja pašvaldība ar savu rīcību nodara arī zaudējumus saistībā ar apsaimniekošanu (precīzāk, tās neesamību), tad teorētiski personām, kurām radušies zaudējumi, varētu būt tiesības prasīt zaudējumu piedziņu no pašvaldības (par zaudējumu piedziņas priekšnoteikumiem skat. iepriekš). Pašvaldība gan varētu argumentēt, ka par šādiem zaudējumiem neatbild, jo Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 9. pants konkrēti paredz, ka par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu atbild dzīvojamās mājas īpašnieks, bet pašvaldība par tādu nav uzskatāma.

Aicinu vērsties pie jurista, kurš, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, varētu ieteikt vispiemērotāko risinājumu jūsu situācijai.