Ja bērna tēvs nav ierakstīts bērna dzimšanas apliecībā, tad saskaņā ar Civillikuma 154. pantu, ja bērna izcelšanās no tēva nav konstatējama atbilstoši šā likuma 146. panta noteikumiem vai tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra, bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai tās noteikšanu tiesas ceļā. 

Saskaņā ar Civillikuma 157. pantu paternitāti tiesa nosaka tad, ja dzimtsarakstu nodaļai nav iesniegts kopīgs iesniegums par paternitātes atzīšanu vai pastāv šā likuma 155. pantā norādītie šķēršļi paternitātes ieraksta izdarīšanai dzimšanas reģistrā. Izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesa ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šādu faktu.  

Saskaņā ar Civillikuma 158. panta pirmo daļu prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī persona, kas sevi uzskata par bērna bioloģisko tēvu. 

Paternitātes atzīšanai nepieciešama bērna piekrišana, ja viņš sasniedzis divpadsmit gadu vecumu.  

Ņemot vērā iepriekšminēto, bērna tēvs, kurš nav ierakstīts bērna dzimšanas apliecībā, saskaņā ar Civillikumā noteikto ir tiesīgs iesniegt tiesā prasību par paternitātes noteikšanu tiesas ceļā. Tiesvedības procesā prasītājs var lūgt tiesu noteikt DNS ekspertīzi, un tiesa šo lūgumu var apmierināt.  

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 121. panta pirmo daļu ekspertīzi lietā tiesa nosaka pēc puses lūguma gadījumos, kad lietai nozīmīgu faktu noskaidrošanai vajadzīgas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai citā nozarē. Ja nepieciešams, tiesa nosaka vairākas ekspertīzes. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 249.¹ pantu tiesa pēc lietas dalībnieka lūguma nosaka ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai. Ja kāds no lietas dalībniekiem izvairās no ekspertīzes, tad tiesa pieņem lēmumu par šīs personas piespiedu nogādāšanu tiesu ekspertīzes izdarīšanai.