Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu līdz pilngadības sasniegšanai (219. p.) bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

Saskaņā ar Civillikuma 181. panta otro daļu katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Tātad vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības interesēties par savu bērnu un saņemt ziņas par bērna sekmēm mācībās, tostarp arī izmantojot portālu e-klase.lv un arī sazinoties ar pedagogiem skolā, kurā mācās bērns. Tas, ka vecāks interesējas par bērna dzīvi, var nozīmēt rūpes par bērnu. Katram bērnam, jo īpaši pusaudžu vecumā, ir svarīgs abu vecāku atbalsts, arī mācību procesā.

Cits gadījums ir tad, ja bērna vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības un par bērnu iegūtās ziņas izmanto, piemēram, lai bērnu pazemotu, aizvainotu vai citādi emocionāli aizskartu. Jo saskaņā ar Civillikuma 200. panta pirmo daļu vecākam var atņemt aizgādības tiesības, ja:

1) viņa vainas dēļ (vecāka apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ) ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība;

2) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību.

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 19. panta otro daļu bāriņtiesa izšķir vecāku domstarpības bērna aizgādības jautājumos (izņemot domstarpības par bērna dzīvesvietas noteikšanu) un, ja nepieciešams, pieņem lēmumu. Un saskaņā ar šā likuma 22. panta pirmo daļu bāriņtiesa lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, ja:

1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;

2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāka apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);

3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;

4) vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;

5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.

Ja viens vecāks uzskata, ka otrs vecāks ļaunprātīgi izmanto savas vecāka tiesības vai izmanto pret bērnu emocionālo vardarbību, viņam ir tiesības vērsties bāriņtiesā ar iesniegumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu otram vecākam. Bāriņtiesa vērtēs lietas apstākļus un varēs noskaidrot arī bērna viedokli.

Ja otram vecākam tiks pārtrauktas bērna aizgādības tiesības un nebūs pamata šo pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanai, bāriņtiesa lems par prasības iesniegšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai vecākam.

Civillikuma 200. panta otrajā daļā ir noteikts: atņemot aizgādības tiesības vienam vecākam, tiesa nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā. Par atsevišķo aizgādību vairāk var izlasīt portālā publicētajā skaidrojumā šeit.