Likumiska prasība lietot valsts valodu nodarbinātajiem un pašnodarbinātajām personām izriet no Valsts valodas likuma 6. panta. Šā panta pirmā daļa noteic, ka publiskajā sektorā nodarbinātām personām valsts valoda jāprot un jālieto tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Privātajā sektorā nodarbinātajiem valsts valoda jālieto, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses, proti, sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību (6. panta otrā daļa), vai šie nodarbinātie, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvo aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas (6. panta trešā daļa).

Ne publiskajā, ne privātajā sektorā nodarbinātajām personām standarta situācijās nav noteikts, ka darbinieks valsts valodas lietojumu tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai, var nodrošināt ar tulka palīdzību, kā tas noteikts ārvalstu speciālistiem Valsts valodas likuma 6. panta ceturtajā daļā. Šāds izņēmuma stāvoklis paredzēts, pamatoti apzinoties, ka, Latvijai piesaistot nozares profesionāļus no ārvalstīm, tie gluži ne pirmajā dienā valsts valodu pratīs un lietos tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai.

Valsts valodas likumā nav sniegta ārvalstu speciālista definīcija. Neskatoties uz to, zināmu ieskatu ārvalstu speciālista definīcijai var sniegt Imigrācijas likuma 1. panta 7.² apakšpunktā lietotais termina skaidrojums, proti, speciālists ir ārzemnieks, [..] kuram ir būtiskas un specifiskas zināšanas, kas saistītas ar uzņēmuma darbības jomām, metodēm vai vadību, [..]. Tiek ņemtas vērā ne tikai personas specifiskās ar minēto uzņēmumu saistītās zināšanas, bet arī tas, vai personai ir augsts kvalifikācijas līmenis, tai skaitā profesionālā pieredze, kas atbilst darba veidam vai darbībai, kuras veikšanai nepieciešamas specifiskas tehniskas zināšanas.

Bez speciālista skaidrojumā ietvertām specifiskajām zināšanām un profesionālās pieredzes būtu minama vēl viena būtiska ārvalstu speciālistam raksturīga pazīme – tā uzturēšanās Latvijā ir īslaicīga. Tas nozīmē, ka atrašanās Latvijā ir terminēta un pietiekama noteiktu pienākumu izpildei.

Kas attiecas uz personām ar Latvijas Republikas pastāvīgas uzturēšanās atļaujām vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tad Ministru kabineta noteikumu Nr. 733 “Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” 10. punkts noteic, ka persona ir tiesīga pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanu vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu, ja ir apguvusi valsts valodu vismaz pamata līmeņa 2. pakāpē (A2).

Minimālais valsts valodas prasmes līmenis ir tikai priekšnoteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai vai pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai, tomēr, ņemot vērā personas motivāciju kārtot atļauju vai iegūt statusu, šādas rīcības pamatā būtu jābūt personas apzinātai vēlmei saistīt dzīvi ar Latviju, un tas savukārt nozīmē, ka uz personu nebūtu attiecināms ārvalstu speciālista statuss, kurš ļautu amata un profesionālos pienākumus, kā arī tīri ikdienišķus jautājumus risināt ar tulka starpniecību.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka citu valstu pilsoņi ar Latvijas Republikas pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu nav uzskatāmi par ārvalstu speciālistiem Valsts valodas likuma izpratnē.