Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Lai gan Civillikuma 188. panta pirmā daļa noteic, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus un vecvecākus un mantas stāvokli, 2017. gada 9. februārī stājās spēkā grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1. panta 37. punktā, ar ko tika precizēts, kas ir apgādnieks konkrēti šī likuma izpratnē. Proti, apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.

“Tātad mazbērns Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē nav apgādnieks un samaksa par sociālajiem pakalpojumiem nav piemērojama, ja vien nav kādi papildus apstākļi – uztura līgums, dāvinājums ar nosacījumiem, tiesa lēmums un tamlīdzīgi,” norāda Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Elvīra Grabovska.

Papildus Labklājības ministrijas informē: ja klients tiek ievietots ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pensijas vecuma personām un viņam nav citu ienākumu un uzkrājumu, par sniegto pakalpojumu viņš maksā 85% no pensijas un piemaksas pie pensijas vai atlīdzības. Ja klientam ir uzkrājumi un citi ienākumi, tad samaksa tiek veikta arī no šiem līdzekļiem, bet ne vairāk kā pakalpojuma cena. Ja klienta ienākumi un uzkrājumi nav pietiekami, lai samaksātu pilnu pakalpojuma cenu, par pakalpojumu līdzmaksājumu veic viņa apgādnieki. Ja arī klienta apgādnieki atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam nespēj veikt pilnu samaksu par pakalpojumu, trūkstošā daļa par sociālo pakalpojumu tiek maksāta no pašvaldības budžeta, ja pašvaldībai ir attiecīgā apgādnieku ienākumus apliecinošā informācija.

Trūcīgas personas no samaksas par sociālajiem pakalpojumiem ir atbrīvotas, pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt klientam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par sociālo pakalpojumu, iekļaujot šos nosacījumus pašvaldības saistošajos noteikumos.

Sociālā dienesta pienākums ir rakstiski informēt personu par pieņemto lēmumu, pamatojumu un lēmuma pārsūdzības kārtību. Ja personu neapmierina sociālā dienesta pieņemtais lēmums, personai ir tiesības to apstrīdēt pašvaldības domē viena mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas, bet pašvaldības domes lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā mēneša laikā no šī lēmuma spēkā stāšanās dienas.