Repatriācija (atbilstoši skaidrojumiem vārdnīcās) ir “kādas valsts pilsoņu (teorētiski arī pilsonības pretendentu) organizēta nogādāšana dzimtenē (vai šādas atgriešanās organizēšana)”. To parasti attiecina uz personām (karagūstekņi, bēgļi, tūristi, personas, kas īslaicīgi uzturas ārvalstīs mācību, darba komandējumu, pagaidu darba u. c. iemeslu dēļ), kuru iespējas atgriezties patstāvīgi ir ierobežotas (karadarbības, transportlīdzekļu neesamības, dabas vai humanitāras katastrofas u. c. iemeslu dēļ). Repatriāciju vienmēr apzināti organizē valsts, kas vēlas panākt savu valstspiederīgo atgriešanos. Jāuzsver, ka šādā nozīmē repatriācija ir laikā norobežots process, kura ietvaros tiek organizēti transportlīdzekļu reisi.

Kaut gan vēsturiski šis jēdziens reizēm nekorekti attiecināts arī, piemēram, uz Latvijas un Igaunijas vācu tautības pilsoņu izceļošanu laikā no 1939. gada rudens līdz 1941. gada pavasarim, tomēr vairums speciālistu (tostarp savulaik lielākais šo jautājumu tiesisko aspektu speciālists prof. Dītrihs Andrē Lēbers) noraida šī termina attiecināšanu uz šo kontekstu.

Reemigrācija ir emigrantu (izceļotāju) atgriešanās dzimtenē (agrākajā dzīvesvietā) uz palikšanu pēc noteikta laika, kas pavadīts, dzīvojot un strādājot kādā mītnes zemē. Būtiska atšķirība ir tā, ka tas ir individuāls attiecīgo personu lēmums, ko var sekmēt atbalsts dzimtenē. Atšķirībā no repatriācijas tā nav kampaņa, bet gan process, kas ilgst gadiem ilgi un ar dažādu intensitāti noris gandrīz nepārtraukti.