Šāds strīds, visticamāk, ir jārisina tiesā. Civillikuma 158. pants paredz, ka prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt arī persona, kas sevi uzskata par bērna bioloģisko tēvu. Savukārt Civilprocesa likuma 249. panta otrā daļa nosaka: “Persona, no kuras bērns izcēlies, prasību par paternitātes noteikšanu var celt pret bērna māti gadījumā, ja viņa nepiekrīt paternitātes noteikšanai vai pastāv citi likumā norādītie šķēršļi paternitātes ieraksta izdarīšanai dzimšanas reģistrā.”

Turpat, CPL 249.¹ panta pirmajā daļā, noteikts, ka tiesa pēc lietas dalībnieka (piemēram, prasītāja, kurš sevi uzskata par bērna tēvu) lūguma nosaka ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai.

Uzsākot tiesvedību, ir jārēķinās ar tiesas izdevumiem, tāpat arī ar to, ka pusei, kura lūgs veikt DNS testu, vispirms šī ekspertīze būs arī jāapmaksā (plašāk par to var lasīt e-konsultācijā “Kam jāmaksā par DNS testu?”).

Vēl viens šķērslis varētu būt, ka prasītāja rīcībā nav bērna un bērna mātes personas datu, kas nepieciešami prasības pieteikuma iesniegšanai.

Ar šo problēmu ir iespējams risināt, vēršoties ar argumentētu iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Plašāk zvērinātas advokātes Zitas Zaharenko atbildē uz līdzīgu jautājumu “Kā tēvs var noteikt bērna paternitāti?”.