Atlīdzības likums paredz, ka atlīdzības noteikšanā (piemēram, nosakot mēnešalgu, izmaksājot atlaišanas vai atvaļinājuma pabalstu) tiek ņemts vērā nostrādātais laiks ne tikai vienā atsevišķā iestādē, bet publiskajā sektorā kopumā (ieskaitot darbu pašvaldībās un tiesās).

Jāievēro, ka atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1651 „Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu un darbinieku darba samaksu, kvalifikācijas pakāpēm un to noteikšanas kārtību” 10. punktam, nosakot kvalifikācijas pakāpi, ņem vērā tikai daļu no darba stāža publiskajā sektorā, proti, valsts dienestā nostrādāto laiku.

Savukārt, piemērojot Atlīdzības likuma normas par sociālajām garantijām un atvaļinājumiem, jāņem vērā viss nostrādātais laiks publiskajā sektorā, par atskaites punktu izvēloties minēto noteikumu 21. punktā noteikto 1991. gada 21. augustu.

Attiecīgais stāvoklis Ministru kabinetam būtu jāgroza, jo 7. panta trešās daļas 2. punkts arī runā par pieredzi valsts un pašvaldību institūcijās. Tāds pats vārdiskais regulējums saglabājas arī pēc grozījumiem likumā, kas stāsies spēkā 2010. gada 1. decembrī.

Juridiski nav acīm redzamas pretrunas starp likumu un MK noteikumiem, bet izveidojusies situācija, ka MK izdevis noteikumus neatbilstoši deleģējuma apmēram (šaurāk). Turklāt, iekams pašvaldībās pilnībā nebūs ieviesta vienotā atlīdzības sistēma (ieviešanas laiks pagarināts līdz 2011. gada 1. janvārim), šo MK nostāju var mēģināt attaisnot un pamatot.

Pēc 2011. gada 1. janvāra personām būtu pamats apstrīdēt minēto MK noteikumu normu Satversmes tiesā.