No jautājuma nav saprotams, vai Jūs kā vecāki par atsevišķo aizgādību (šajā gadījumā mātei) un saskarsmes tiesību kārtību (šajā gadījumā tēvam) esat rakstiski vienojušies vai to ir lēmusi tiesa.

Proti, ja Jūs esat rakstiski vienojušies vai arī tiesa ir lēmusi nodibināt viena vecāka (šajā gadījumā mātes) atsevišķu aizgādību, tad par bērna dzīvē būtiskiem jautājumiem ir tiesības lemt vienam vecākam, nejautājot otra vecāka viedokli, piemēram, par izglītību, veselības jautājumiem, dzīvesvietas maiņu u. tml.

Tā kā tomēr no jautājuma izriet, ka bērnu tēvs nevēlas dot atļauju, lai Jūs ar bērniem pārceltos uz pastāvīgu dzīvesvietu ārvalstīs, pastāv iespēja, ka neesat ne rakstiski vienojušies par atsevišķo aizgādību, ne tiesa to ir lēmusi nodibināt.

Iespējams, atsevišķo aizgādību jaucat ar faktu, ka bērni ikdienā dzīvo pie Jums, bet tā ir tikai ikdienas aizgādība, un tas Jums neļauj vienpersoniski lemt par būtiskiem jautājumiem, kas skar Jūsu kopīgo bērnu dzīvi.

Šādu strīdu gadījumā iesakām konsultēties ar advokātu, kas specializējies ģimenes tiesību jautājumos, jo pretējā gadījumā var izveidoties situācija, ka būsiet aizvedusi bērnus prettiesiski, ko juridiski sauc par bērnu civiltiesisku nolaupīšanu.

Tālāk sniedzam vispārīgu atbildi uz Jūsu uzdoto jautājumu.

Ja vecāki nav rakstiski vienojušies par to, ka vienam no vecākiem ir atsevišķa aizgādība pār bērniem, tad šim vecākam nav tiesību bez otra vecāka piekrišanas mainīt bērna dzīvesvietas valsti. Tikai tad, ja vecāki ir noteikti vienojušies par to, ka viens no vecākiem drīkst ar bērniem pārcelties uz dzīvi ārzemēs, bērnus drīkst izvest no valsts.

Ja vecāki nevar vienoties par bērnu pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs, tad tam vecākam, kurš vēlas ar bērniem pārcelties uz dzīvi ārzemēs, jāiesniedz tiesā prasības pieteikums vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērniem, vai arī par bērnu dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, atļaujot bērniem dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Šajās lietās tiesa izvērtē, vai bērnu interesēm atbilst izbraukšana no valsts vai arī bērniem labāk palikt Latvijā. Tas vien, ka viens no vecākiem principa pēc nevēlas, lai bērni aizbrauktu, vēl nebūs noteicošais faktors. Tiesa novērtēs tādus aspektus kā valsts drošība, vecāka legālās darba un ienākumu gūšanas iespējas, bērna iespējas turpināt izglītību un attīstību atbilstoši savām spējām, bērna ieinteresētība pārcelties uz jauno valsti, bērna svešvalodu zināšanas vai spējas tās apgūt, konkrētie jaunās dzīvesvietas apstākļi, bērna iespējas saņemt medicīnisko aprūpi ārvalstīs, jaunā vide (piemēram, jaunā ģimene, kurā bērns dzīvos). Tie ir tikai daži faktori, kurus tiesa vērtēs.

Noteikti jāvērtē bērna patiesās intereses konkrētajā lietā un jāmēģina pārcelšanās vai Latvijā palikšanas procesu organizēt tā, lai bērnam palīdzētu tikt galā ar šīm vecāku dzīves pārmaiņām.

Situācijās, kad viens no vecākiem plāno aizvest bērnu uz citu valsti, varam ieteikt trīs būtiskākās lietas, kas jāņem vērā:

• vecākiem savā starpā ir jārunā, lai arī ne vienmēr tas ir viegli un dažkārt šķiet neiespējami:
• jāuzsāk dialogs – vecākiem jāspēj bērna interešu un labklājības vārdā pašiem vienoties;
• vecākiem ir vienādas tiesības, līdz ar to visi jautājumi, jo īpaši tie, kas attiecas uz bērna dzīvesvietu, viņiem jārisina kopīgi;
• jāizrunā iemesli, kāpēc viens no vecākiem plāno mainīt bērna dzīvesvietu;
• jāsaprot, kā vecāks spēs nodrošināt bērna saskarsmi ar otru vecāku, piemēram, bērns varēs sazināties telefoniski, ar “Skype” palīdzību u. tml.;
• vērsties pie mediatora:
• mediators ir starpnieks, kas palīdzēs vadīt konfliktu starp vecākiem un palīdzēs viņiem saprast īstās bažas, bērna intereses un vēlmes;
• mediators vadīs šo sarunu pēc iespējas miermīlīgākā gaisotnē, lai panāktu kompromisu, kas būtu vecākiem, bet galvenokārt bērnam piemērotākais;
• informēt otru vecāku, ka, labprātīgi nerisinot situāciju, būsiet spiests vērsties ar pieteikumu tiesā par dzīvesvietas noteikšanu ar attiecīgo vecāku konkrētajā valstī.