Ņemot vērā, ka nav zināmi precīzi nodarbināšanas nosacījumi un Jūsu sniegtā informācija par nodarbināšanas nosacījumiem nav pietiekama, sniedzam  viedokli par darba laika jēdzienu.

Darba likumā definēto darba laika jēdzienu darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai darba līgumā. Līdz ar to Jums vajadzētu būt precīzi noteiktam nolīgtajam darba laikam, kura ietvaros Jūs veicat darba pienākumus, piemēram, vai plkst. 8.00 Jums jau jābūt pie klienta vai arī Jūs plkst. 8.00 varat izbraukt no mājām, lai brauktu pie klienta.

Eiropas Savienības (ES) 10.09.2015. tiesas spriedumā lietā Nr. C-266/14, kurā, pamatojoties uz Spānijas valsts tiesas uzdoto lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu, ES tiesa sniedza nolēmumu par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 2. panta 1. punktu, norādot, ka tādos apstākļos, kad darba ņēmējiem nav noteiktas vai pastāvīgas darbavietas, par “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms pārvietošanās laiks, ko šie darba ņēmēji pavada, ikdienā pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteiktā pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietu.

Proti, tikai situācijās, kad darbiniekam nav noteikta konkrēta pastāvīga darbavieta, ceļā pavadītais laiks tiek iekļauts darba laikā. Turklāt darba pienākumu veikšana ārpus darba laika ir saskaņojama rakstveidā ar darba devēju. Ja darba brauciens un veicamie darba pienākumi ilgst virs darbiniekam noteiktā 8 stundu darba laika dienā, darba devējam jāveic arī piemaksa par virsstundu darbu ne mazāk kā 100% apmērā no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes.

Lai gan saskaņā ar Darba likuma 136. panta 2. daļu virsstundu darbs ir pieļaujams, ja darbinieks un darba devējs par to vienojušies rakstveidā, ir nepareizi uzskatīt, ka bez šādas rakstveida vienošanās nav jāveic samaksa par virsstundām. Augstākā tiesa 28.03.2015. spriedumā lietā Nr. SKC-1609/2014 skaidrojusi: no minētās tiesību normas izriet princips, ka darba devējs nav tiesīgs vienpersonīgi noteiktdarbiniekam pienākumu strādāt virsstundas, kā arī darbinieks nav tiesīgs strādāt virsstundas pēc savas iniciatīvas, to nesaskaņojot ar darba devēju. Tomēr, ja starp darba devēju un darbinieku nav rakstveida vienošanās, bet darbinieks strādā virsstundas un darba devējs to ir akceptējis, darba devējam rodas pienākums maksāt par nostrādātajām virsstundām, jo uz šādu vienošanos pēc analoģijas attiecināma Darba likuma 41. panta otrā daļa (rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam).