Patvaļīgi mainīt bērna dzīvesvietas valsti bez otra vecāka piekrišanas nedrīkst.

Ja vecāki nevar vienoties par bērna pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs, tad tam vecākam, kurš vēlas ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs (šajā gadījumā – mātei), ir jāsniedz tiesā prasības pieteikums vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, vai arī par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, atļaujot bērnam dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.³ panta pirmo daļu prasību lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas. Tostarp Civillikuma 244.³ panta pirmā prim daļa paskaidro, ka par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku deklarētā dzīvesvieta. Ja bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma tā vecāka deklarētā dzīvesvieta, pie kura viņš dzīvo.

Svarīgi atzīmēt, ka atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada apkopojumā “Par tiesu praksi strīdu izskatīšanā par aizgādības (kopīgas, atsevišķas, ikdienas) un saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem bērnam” ir secināts: “Likums nenosaka prioritāti viena vai otra dzimuma vecākam attiecībā uz atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu. Tikai izvērtējot bērna psiholoģisko un emocionālo saikni ar katru no vecākiem un katra vecāka spējas un vēlmi nodrošināt bērna interesēm atbilstošus apstākļus un audzināšanu, ir pieņemams spriedums par atsevišķas aizgādības tiesību piešķiršanu vienam no bērna vecākiem. [..] Tiesas, lemjot jautājumu par atsevišķas aizgādības nodibināšanu, ņem vērā lietas faktiskos apstākļus, tas ir, pie kura no vecākiem bērns dzīvo prasības celšanas brīdī un kurš no vecākiem īsteno bērna ikdienas aizgādību. Attiecīgi tam vecākam, kurš īsteno bērna ikdienas aizgādību, ir piešķirama atsevišķā aizgādība pār bērnu, otram vecākam ir saskarsmes tiesība ar bērnu.”

Savukārt lietās par bērna dzīvesvietas noteikšanu citā valstī tiesa izvērtē, vai bērna interesēm atbilst izbraukšana no valsts vai arī bērnam labāk palikt Latvijā. Atbildot uz līdzīgu jautājumu, zvērināta advokāte Dana Rone skaidroja: “Tas vien, ka viens no vecākiem principa pēc nevēlas, lai bērns aizbrauktu, vēl nebūs noteicošais faktors. Tiesa novērtēs tādus aspektus kā valsts drošība, vecāka legālās darba un ienākumu gūšanas iespējas, bērna iespējas turpināt izglītību un attīstību atbilstoši bērna spējām, bērna ieinteresētība pārcelties uz jauno valsti, bērna svešvalodu zināšanas vai spējas tās apgūt, konkrētie jaunās dzīvesvietas apstākļi, bērna iespējas saņemt medicīnisko aprūpi ārvalstīs, jaunā vide (piemēram, jaunā ģimene, kurā bērns dzīvos). Tie ir tikai daži no faktoriem, kurus tiesa vērtēs. Noteikti jāvērtē bērna patiesās intereses konkrētajā lietā un jāmēģina pārcelšanās vai Latvijā palikšanas procesu organizēt tādējādi, lai bērnam palīdzētu tikt galā ar šīm vecāku dzīves pārmaiņām.”

Katrs gadījums ir ļoti atšķirīgs, tāpēc, lai saņemtu pēc iespējas precīzāku atbildi, kā rīkoties šajā situācijā un kā pierādīt, ka bērna labākajām interesēm atbilst dzīvesvietas noteikšana ārvalstī pie mātes, aicinām konsultēties ar ģimenes tiesībās specializējušos zvērinātu advokātu. Profesionāli sagatavots prasības pieteikums un aizstāvība var izšķirt lietas izskatīšanas gaitu un iznākumu.