Civilprocesa likuma 33. panta pirmā daļa noteic, ka tiesāšanās izdevumi sastāv no:

• tiesas izdevumiem;
• ar lietas vešanu saistītiem izdevumiem.

Tiesas izdevumi ir:

• valsts nodeva;
• kancelejas nodeva;
• ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

Savukārt ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir:

• izdevumi par advokāta palīdzību;
• izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm;
• ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi;
• izdevumi par valsts nodrošināto juridisko palīdzību;
• izdevumi par tulka palīdzību tiesas sēdē.

Civilprocesa likuma 44. pants nosaka kārtību, kādā atlīdzina ar lietas vešanu saistītos izdevumus, kas ietver gan advokāta, gan tulka izdevumus. Šos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja prasītāja prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis. Ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam.

Ar lietas vešanu saistītos izdevumus atlīdzina atbilstoši apmēriem, kas noteikti normatīvajos aktos. Neviens normatīvais akts nenosaka zvērinātu advokātu pakalpojumu maksas apmēru, līdz ar to  likumdevējs Civilprocesa likumā ir noteicis ierobežojumus, kādi piedzenami no lietas dalībniekiem. Tāpat arī tulka izdevumus sakarā ar pušu vai to pārstāvju klātbūtni vai piedalīšanos pierādījumu iegūšanā un tulka izdevumus sakarā ar pušu piedalīšanos tiesas sēdē var piedzīt izdevumu faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par Ministru kabineta 31.05.2016. noteikumos Nr. 346 Noteikumi par atlīdzināmajiem tulka izdevumiem civilprocesā  noteiktajām likmēm.

Tādējādi, atbildot uz jautājumu, vai prasītājam būs jāatlīdzina atbildētājam radušies ar lietas vešanu saistītie izdevumi, jāsecina – tas atkarīgs no tā, kāds būs spriedums un vai tas stāsies spēkā (pirmās instances spriedumu var pārsūdzēt apelācijas un kasācijas instances tiesās). Katrā ziņā atbildētājs var izteikt dažādus prasījumus un lūgumus, taču to esamība nenozīmē, ka tiesa tos noteikti apmierinās pilnībā. Tiesai ir saistošas Civilprocesa likuma normas.

Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, savukārt atbildētājam – savu iebildumu pamatotība.

Civilprocess paredz dažādus pierādīšanas līdzekļus, tostarp liecinieku liecības un rakstveida paskaidrojumus.

Civilprocesa likuma 105. pants noteic, ka liecinieks ir persona, kurai zināmi fakti, kas attiecas uz lietu, un kuru tiesa izsaukusi uz tiesas sēdi.

Līdz ar to lietas dalībnieks var lūgt tiesu izsaukt par liecinieku ikkatru fizisku personu, kurai zināmi fakti, kas attiecas uz lietu, un nopratināt to. Lietas dalībniekam, lūdzot nopratināt liecinieku, jānorāda, kādus lietai nozīmīgus apstākļus liecinieks var apstiprināt.

Savukārt Civilprocesa likuma 110. pants noteic, ka rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u. c.).

Civilprocesa likuma 97. pants noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Līdz ar to Valsts darba inspekcijas protokols un/vai lēmums nebūs saistošs vispārējās jurisdikcijas tiesai, kura izskata darba strīdu, tomēr tiesa ņems vērā gan Valsts darba inspekcijas protokolu/lēmumu (kā vienu no pierādījumu (rakstveida pierādījums) veidiem), gan darba devēja rīcību, kas izpaudusies kā lēmuma izpilde, un novērtēs tos pēc savas iekšējās pārliecības.

Līdztekus būtiski vērst uzmanību uz Darba likuma 122. pantu, kas noteic, ka darbinieks var celt tiesā prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas. Citos gadījumos, kad pārkāptas darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības, viņš var celt tiesā prasību par atjaunošanu darbā viena mēneša laikā no atlaišanas dienas.

Darba likuma 123. pants nosaka nokavēta prasības termiņa atjaunošanas kārtību. Vēršanās Valsts darba inspekcijā nepagarina termiņu, kura ietvaros darbiniekam ir tiesības celt prasību tiesā. Tas nozīmē, ka vēršanās Valsts darba inspekcijā nebūs termiņa nokavējumu attaisnojošs iemesls.

Fakts, ka darbinieks ir vērsies ar sūdzību Valsts darba inspekcijā, neietekmē darbinieka tiesības (varētu pat teikt – darbinieka pienākumu, ja darbinieks uzskata, ka darba devējs pārkāpis darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības) celt prasību tiesā Darba likumā noteiktā termiņa ietvaros.