Darba laika jēdziens ir noteikts Darba likuma 130. pantā – tas ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā.

Likums nenosaka, cikos darbiniekiem jāsāk un jābeidz strādāt, to parasti nosaka uzņēmuma darba kārtības noteikumos, maiņu grafikā vai darba līgumā. Noteikti ir savi apsvērumi, kāpēc darba devējs ir noteicis ierašanos darbā pusstundu pirms darba sākuma.

Darba līgumā nolīgto darba samaksu darba devējs darbiniekam maksā par darba pienākumu veikšanu. Darba devēja pienākums ir darba laika uzskaites grafikā uzskaitīt visas stundas, kad darbinieks strādā. Par pārtraukumiem darba laikā, kurus darbinieks izmanto atpūtai un maltītei, darba samaksa netiek aprēķināta.

Kā norāda darba tiesību juristes Velga Slaidiņa un Ilze Skultāne – darba laikā ir jāieskaita arī laiks, kad darbinieks bijis darba vietā un faktiskā darba devēja rīcībā, bet darba devējs nav spējis darbinieku nodrošināt ar darbu vai kā citādi liedzis pieeju darbam.

Izrietoši darbiniekam, kam darba līgumā vai iekšējās kārtības noteikumos ir noteikts pienākums ierasties darbā pusstundu pirms darba sākuma, šī prasība ir jāpilda. Attiecīgais laiks ir ieskaitāms darba laikā.

Vispārēji darbinieka atbildība ir noteikta Darba likuma 23. nodaļā. Ja darbinieks neievēro darba līgumā un/vai darba kārtības noteikumos noteikto, darba devējam ir tiesības rīkoties atbilstoši 90. pantā noteiktajam – par noteiktās darba kārtības vai darba līguma pārkāpšanu darba devējs darbiniekam var izteikt rakstveida piezīmi vai rājienu, minot tos apstākļus, kas norāda uz pārkāpuma izdarīšanu.

Pirms piezīmes vai rājiena izteikšanas darba devējs rakstveidā iepazīstina darbinieku ar viņa izdarītā pārkāpuma būtību un pēc tam pieprasa no viņa rakstveida paskaidrojumu par izdarīto pārkāpumu.