Darba likuma 149. panta otrā daļa patiešām paredz, ka, pusēm vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu kārtējā gadā var piešķirt pa daļām un viena no atvaļinājuma daļām nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Likumdevēja izpratnē tādējādi tiek nodrošinātas darbinieka tiesības uz pilnvērtīgu atpūtu,  lai neciestu darbinieka veselība un atjaunotos viņa darba spējas.

Valsts darba inspekcijas ieskatā atvaļinājuma piešķiršana kalendārajās nedēļās visvairāk atbilst darbinieka ilgtermiņa atpūtas jēgai. Pretējā gadījumā (piemēram, dalot atvaļinājumu pa vienai dienai) netiek pilnvērtīgi nodrošināta darbinieka sociālā pamattiesība uz ilgtermiņa atpūtas laiku. Šajā gadījumā ir jānošķir īstermiņa atpūtas institūts no ilgtermiņa atpūtas. Ja darbiniekam ir nepieciešama brīvdiena konkrētajā dienā, tad to viņam ir iespēja iegūt citā veidā, nevis izmantojot tam atvaļinājuma dienas, kuru izmantošanai ir cita jēga un mērķis.

Vienlīdz iepriekš teiktais  nenozīmē, ka kopumā atvaļinājumu ir tiesības piešķirt tikai un vienīgi kalendārajās nedēļās. Tā ir abu pušu vienošanās, ja vien iestādes vai uzņēmuma iekšējos dokumentos ( piemēram, Iekšējās kartības noteikumos) nav noteikta kāda īpaša atvaļinājuma izmantošanas kārtība, piemēram,  2+1+1 kalendārā nedēļa.

Prasot atvaļinājumu sadalīt vairākās daļās, darbiniekam ir jāatceras, ka darba kārtību uzņēmumā  nosaka darba devējs un darbiniekam pārmēru liela atvaļinājuma sadrumstalošana var tikt atteikta.