Maksātnespējas likumā nav noteikti termiņi juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai. Juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā noilgums ir attiecināms uz kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņiem. Turpretī Civillikumā ir noteikti saistību tiesības noilguma termiņi.

Prasījuma tiesību noilgums Civillikumā ir laika periods, kuram iztekot prasītājs (tas, kam pieder prasījuma tiesības) zaudē tiesības vērsties tiesā pret atbildētāju savu aizskarto tiesību aizsardzībai. Kopējais prasījuma tiesību noilgums saskaņā ar Civillikumu ir desmit gadi, bet komercdarījumu noilguma termiņš saskaņā ar Komerclikumu ir trīs gadi. Prasījuma tiesību noilguma termiņš attiecas uz visiem darījumiem, kuri veikti saimnieciskās darbības rezultātā, – noma, pirkums un pārdevums, pakalpojumu sniegšana.

Atbilstoši Civillikuma 1893. pantam saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likuma noteiktā noilguma termiņā. Vienlaikus norādāms, ka noilgumam nav pakļautas zemesgrāmatās ierakstītas saistību tiesības, izņemot no tādām tiesībām izrietošas blakus tiesības, kam iestājies termiņš (Civillikuma 1907. pants). Piemēram, zemesgrāmatā ierakstītas nomas tiesības nevar izbeigties noilguma dēļ, bet gan var izbeigties saistībā ar līguma termiņa notecējumu. Tāpat noilgumam saskaņā  ar Civillikuma 1908. pantu nav pakļautas prasības par nekustamā īpašuma robežu pārbaudīšanu (K. Torgāns “Saistību tiesības I daļa”, Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 277. lpp.).

Civillikuma 1895. pantā noteikts, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā. Ievērojot minēto, secināms, ka noilguma termiņi var būt dažādi, proti, ne visi prasījumi no saistībām noilgst desmit gadu laikā.

Noilguma tecējuma sākuma brīdis ne vienmēr ir saistīts ar pārkāpuma izdarīšanas brīdi. Likumā var būt noteikts sevišķs iesākuma termiņš, kad lietu var iegūt ar noilgumu, kā tas ir Civillikuma 1663. un 1664. pantā (līguma noslēgšanas brīdis), 1894. pantā (lietas nonākšana turējumā). Terminētā saistībā noilgums sāk tecēt ar termiņa iestāšanās brīdi (Turpat, 279. lpp.).

Beztermiņa saistībā ir svarīgi noskaidrot, kad parādniekam rodas pienākums saistību izpildīt, proti, nav jāgaida un jākonstatē parādnieka atteikšanās izpildīt. Ja pienākuma rašanās atkarīga no nosacījuma izpildīšanās, tad ar to brīdi arī sāk tecēt noilgums.

Piemēram, gadījumā, ja prasītājs ir vērsies tiesā un sprieduma izpilde ir nodota tiesu izpildītājam, tad šādam parādam noilguma faktiski nav. Proti, lieta pie tiesu izpildītāja var glabāties vairākus gadu desmitus un piedziņu var uzsākt tad, kad parādniekam ir pietiekami ienākumi.

Civillikuma 1896. pantā noteikts: “Noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Saskaņā ar to noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem - lai nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem - lai termiņš jau būtu notecējis. Gadījumi, kuros noilguma tecējumam nolikts sevišķs iesākuma termiņš, norādīti attiecīgā vietā.”

Ievērojot minēto, norādāms, ka Civillikuma 1896. pants orientēts uz prasības noilguma iesākumu un neaptver saistību tiesības noilguma otru aspektu, kas izriet no Civillikuma 1893. panta, proti, kreditora tiesību neizmantošanu. Piemēram, beztermiņa aizdevumā, vadoties pēc Civillikuma 1896. panta, noilgums būtu jāskaita no tā brīža, kad parādniekam rodas pienākums atdot parādu, tas ir, saprātīgā termiņā pēc kreditora pieprasījuma (Civillikuma 1829. un 1830. pants). Līdz ar to, piemēram, kreditors neveic aktīvas darbības parāda atgūšanai kādus 20-30 gadus, līdz ar to šādā situācijā noilguma 10 gadi jāsāk skaitīt tikai pēc pieprasījuma un tā neizpildīšanas. Savukārt no Civillikuma 1893. panta izriet citādi: kreditoram ir tiesības atprasīt aizdevumu 10 gadu laikā pēc aizdevuma izsniegšanas (Turpat, 280. lpp.).

Saskaņā ar Civillikuma 1897. pantā minēto, ja tieši noteikts, ka saistības izpildīšanai jāgaida kreditora uzteikums vai atgādinājums, tad noilguma termiņš sākas nevis no uzteikuma dienas, bet no tā laika, kad kreditoram radusies tiesība uzteikt un kad vispār tāds uzteikums kļuvis iespējams.

No minētās tiesību normas izriet, lai iestātos parādnieka nokavējums saistībā, kurā nav noteikts izpildīšanas termiņš, parādniekam ir jāsaņem atgādinājums (uzteikums) no kreditora vai tā vietnieka (Civillikuma 1653. pants). Noilgums skaitāms no dienas, kad kreditoram radusies vēlēšanās vai iespēja uzteikt, ja vien kādā citā normatīvajā aktā nav noteikts citādi. Respektīvi, noilgums sāk tecēt no brīža, kad vienai pusei jāizpilda no uzteikuma izrietošais.

Vienlaikus norādāms, ka dažos gadījumos noilguma tecējums skaitāms no līguma noslēgšanas, nevis no pārkāpuma konstatēšanas vai procesuālās prasības tiesības rašanās brīža.

Civillikuma 1898. pantā ir norādīti izņēmuma gadījumi, kad objektīvu šķēršļu dēļ noilguma tecējums vai nu tiek apturēts, vai nesākas, tātad rezultātā pagarinās termiņš, kurā tiesības tiek aizsargātas.

Papildus norādāms, ka kreditora darbības, kas pauž vēlēšanos īstenot savas tiesības, pārtrauc noilgumu. Atšķirībā no noilguma apturēšanas noilguma pārtraukumam var sekot jauns noilguma skaitījums, neņemot vērā iepriekš notecējušo laiku. Civillikumā ir noteikti trīs noilguma pārtraukšanas pamati: 1) prasības celšana, 2) atgādinājums parādniekam, 3) parāda atzīšana (Turpat, 282.-283. lpp).

Prasības celšana tiesā vai šķīrējtiesā (Civillikuma 1902. pants) norāda uz to, ka persona nav vienaldzīga pret savu patieso vai iedomāto tiesību īstenošanu un mēģina strīdīgo jautājumu risināt tiesiskā ceļā, līdz ar to nav pamata turpināt skaitīt noilguma tecējumu, kas radīts tādēļ, lai tiesību aizsardzības jautājumus risinātu ierobežotā laika posmā. Piemēram, ja prasības pieteikums ir ar trūkumiem, bet trūkumi nav novērsti tiesas noteiktajā termiņā, prasība tiek atdota iesniedzējam bez izskatīšanas, līdz ar to prasība uzskatāma par neiesniegtu un nerada noilguma pārtraukumu.

Atgādinājums par pienākumu izpildīt nokavētu vai citādi pārkāptu saistību pārtrauc noilgumu, tāpat arī kreditora prasījuma atzīšana pārtrauc noilgumu (Turpat, 283. lpp.).

Noilguma sekas ir reglamentētas Civillikuma 1910. un 1911 pantā. Ar noilguma termiņa notecējumu izbeidzas ne vien prasības tiesība, bet arī pati saistību tiesība. Tādēļ noilgušu prasījumu nevar izlietot arī kā ierunu, piemēram, ieskaitam. Savukārt gadījumā, ja parādnieks kāda iemesla dēļ tomēr izpilda noilgušu prasījumu, tad viņam nav tiesību prasīt no kreditora atpakaļ to, ko viņš tam izpildījis.

Pēc prasījuma tiesību noilguma termiņa iztecēšanas prasītājs zaudē iespēju prasīt aizskarto tiesību aizsardzību vispārējās jurisdikcijas tiesā vai šķīrējtiesā, t.i., materiālā nozīmē prasītājs zaudē tiesības prasīt no atbildētāja tā saistību izpildi. Respektīvi, noilgums ne tikai izslēdz iespēju saņemt tiesas aizsardzību, bet rada saistības izbeigšanos vispār. Nevienam nav pienākums izpildīt saistību pat tad, ja ir neapšaubāmi pierādījumi par tās rašanos, apmēru, izpildes veidu, jo kreditors nav rīkojies likumā noteiktajā termiņā. Likumdevējs noilgumu ir paredzējis, lai nodrošinātu skaidrību un stabilitāti civiltiesiskajā apgrozībā, nodrošinot tiesību aizsardzību tikai ierobežotā un saprātīgā laika posmā.