Saskaņā ar Darba likuma 134.panta pirmo daļu: „Darba līgumā darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laika noteikšanu, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku.”

Jāatzīmē, ka normālais darba laiks Darba likuma 131.panta pirmās daļas izpratnē ir normālais dienas darba laiks - astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks - 40 stundas. Atbilstoši Darba likuma 134.panta trešās daļas nosacījumiem: „Uz darbinieku, kas nodarbināts nepilnu darba laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, kas nodarbināts normālu darba laiku.” Piemēram, atbilstoši Darba likuma 149.panta pirmajai daļai četru kalendāro nedēļu ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir piešķirams darbiniekam neatkarīgi no noteiktā darba laika ilguma (normāls vai nepilns darba laiks).

Savukārt attiecībā pret ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanas kārtību norādām, ka saskaņā ar Darba likuma 150.panta pirmo daļu: „Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem.”

Turklāt atbilstoši minētā likuma 150.panta trešās daļas nosacījumiem: „Darbinieks var prasīt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo darba gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts ne mazāk kā sešus mēnešus.” Vienlaikus jāatzīmē, ka Darba likuma 149. un 150.pantā ietvertos nosacījumus ir jātulko sistēmiski kopsakarā ar Darba likuma 152.panta prasībām attiecībā pret laiku, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.
Proti, saskaņā ar Darba likuma 152.panta pirmo daļu: „Laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ieskaita laiku, kad darbinieks bijis faktiski nodarbināts pie attiecīgā darba devēja, un laiku, kad darbinieks nav veicis darbu attaisnojošu iemeslu dēļ.”

Panta pirmajā daļā ir uzskaitīti gadījumi, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Minēto laiku nosacīti var iedalīt divās kategorijās: 1) laiks, kad darbinieks faktiski nodarbināts pie darba devēja, t.i., pilda darba pienākumus, 2) laiks, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ.

Piemēram, ja darbinieks, kuram ir noteikts nepilns darba laiks – 4 stundas dienā un 8 stundas nedēļā (pa 4 stundām strādā otrdienās un piektdienās), ir nostrādājis pie darba devēja 5 mēnešus un pēc tam vienu mēnesi ir bijis pārejošajā darbnespējā, tad viņam rodas tiesības prasīt četru kalendāru nedēļu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu atbilstoši DL 149.panta otrajai daļai un 150.panta trešajai daļai, t.i., pēc sešiem nepārtraukti nostrādātiem mēnešiem.

Darba likuma 75.panta devītā daļa paredz, ka par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā. Savukārt saskaņā ar Darba likuma 75.panta piekto daļu dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu.

Aprēķinot atvaļinājuma naudu, darba devējam būtu jāņem vērā 20 darba dienas tikai tajā gadījumā, ja darbiniekam būtu noteikts normālais darba laiks – piecas darba dienas nedēļā. Savukārt, ja darbiniekam saskaņā ar darba līgumu nedēļas darba dienu skaits ir mazāks, piemēram, divas darba dienas, tad darba devējs ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā atvaļinājuma naudu izmaksā tikai par divām darba dienām attiecīgajā kalendārajā nedēļā, jo tās ir dienas, kurās darbiniekam būtu bijis jāstrādā.

Papildu informāciju varat skatīt šajā LV portāla skaidrojumā: