Patērētāju (nebanku) kreditēšana no patērētāju tiesību uzraudzības viedokļa ir paaugstināta riska nozare un jebkura uzraudzības vājuma sekas visciešāk skar tieši finanšu grūtībās nonākušos patērētājus, mājsaimniecības ar zemu finanšu pratību un sociāli mazaizsargātās grupas.
Informatīvajā ziņojumā nav identificēta neviena problēma patērētāju tiesību aizsardzības jomā, ko PTAC nespētu risināt.
Atšķirībā no uzraudzības dalījuma starp Latvijas Banku, PTAC un Valsts ieņēmumu dienestu (VID) tieši patērētāju tiesību jomā dublēšanās nepastāv – PTAC ir vienīgā iestāde, kas uzrauga patērētāju tiesību ievērošanu visā finanšu sektorā, kā arī šobrīd aktīvi piedalās Direktīvas 2023/2225 (CCD2) par patērētāju kredītlīgumiem ieviešanā, kur kā prioritāte ir norādīta patērētāju tiesību jomas stiprināšana.
Uzraudzība, par ko publiski min Finanšu ministrija un LB un ko tā šobrīd veic attiecībā uz saviem uzraugāmajiem ir saistīta tikai ar licencēšanu un AML jomu.
Pretrunīga normu piemērošana būtu neizbēgama, ja Patērētāju tiesību aizsardzības likuma, Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma un Reklāmas likuma uzraudzību nošķirtu starp divām institūcijām.
PTAC jau 20 gadus nodrošina:
- vienotu, strukturētu un sabiedrības interesēm pakārtotu uzraudzības modeli;
- pilnu finanšu pakalpojumu uzraudzības spektru: bankas, patērētāju kreditētājus (licencētos un nelicencētos), maksājumu pakalpojumu sniedzējus, apdrošinātājus un starpniekus, parādu ārpustiesas atgūšanas pakalpojumu sniedzējus, virtuālās valūtas pakalpojumu sniedzējus u. c.;
- maksimāli vienotu patērētāju tiesību normu piemērošanu visos finanšu pakalpojumos.
PTAC ikdienā redz patērētāju problēmas kompleksi un šķērsgriezumā, savukārt Latvijas Bankai nav šādas pieredzes ne sūdzību izskatīšanā, ne patērētāju konsultēšanā – šobrīd visas iesniegtās sūdzības tā pārsūta PTAC. Nav sniegti dati, kas apliecinātu, ka Latvijas Banka spētu uzsākt šo funkciju izpildi ātrāk, efektīvāk vai kvalitatīvāk. Pretēji – funkciju sadalīšana radītu gan birokrātiju, gan savstarpēji pretrunīgu normatīvo aktu piemērošanu.
Tas kavētu sūdzību izskatīšanu, radītu neskaidrības un mazāk prognozējamu uzraudzību uzņēmējiem.
Reformas mērķis nav skaidrs un nepierāda patērētāja ieguvumu. Nav sniegti skaidri identificēti riski PTAC darbībā, kvantitatīvi pierādījumi par nepieciešamību mainīt uzraugu, reāli iegūstams labums patērētājiem.
Turklāt banku sektorā – kur Latvijas Banka jau ir uzraugs – kredīti Latvijā ir vieni no dārgākajiem Eirozonā, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka Latvijas Banka varētu ietekmēt pakalpojumu cenas vai patērētāju izmaksas.
Reformas tvērumā netiek risinātas būtiskas nozares problēmas:
- nav skaidrības par VID uzraugāmo subjektu dubultuzraudzības problēmu;
- nav izvērtēta parādu ārpustiesas atgūšanas nozare, kredītu starpnieki, kas ir tieši saistīti ar finanšu pakalpojumiem un kur PTAC ir galvenais regulators, un šo sabiedrību nošķiršana no pārējā sektora radīs vēl lielāku sadrumstalotību un birokrātiju patērētāju interešu aizsardzībā;
- nav analizēta sūdzību praktiskā pārdale starp iestādēm.
Tas norāda uz nepilnīgu reformas sagatavošanu. Pret reformu iebilst gan patērētāju tiesību aizstāvības organizācijas, gan nebanku kreditēšanas sektors, gan vairākas nozares asociācijas.
Nozares spēlētāji atbalsta, ka patērētāju tiesību uzraudzība paliek PTAC kompetencē – par spīti stingrajai uzraudzības praksei un piemērotajiem sodiem.
