Pēc tēva nāves dēls iesniedza pieteikumu kriminālprocesa turpināšanai, lai panāktu mirušā reabilitāciju. Kad kriminālprocess bija izbeigts ar reabilitējošu lēmumu, dēls iesniedza Ģenerālprokuratūrā iesniegumu par kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu. Iesniegums tika noraidīts. Dēls vērsās tiesā, tomēr tiesnesis viņa pieteikumu atteica pieņemt.
Izskatot blakus sūdzību par atteikumu pieņemt pieteikumu, Senāts neapšaubīja, ka reabilitētai personai ir tiesības prasīt atlīdzināt kaitējumu, ja tāds ir nodarīts ar iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesisku vai nepamatotu rīcību. Taču šajā gadījumā atlīdzinājumu ir lūdzis nevis reabilitētais, bet gan pieteicējs kā reabilitētās personas mantinieks.
Saskaņā ar vispārējo kārtību atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu piešķir personai, kuras tiesības nepamatoti aizskartas. Likumdevējs ir tiesīgs paredzēt izņēmumus un noregulēt konkrētus jautājumus atšķirīgi no vispārējās kārtības, taču šajā gadījumā tas nav darīts. Likumdevējs nav paredzējis, ka pēc personas nāves tās mantiniekiem būtu tiesības prasīt atlīdzību par mirušajam dzīves laikā kriminālprocesā nodarīto kaitējumu.
Lai gan strīdus jautājums ir valstij un visai sabiedrībai nozīmīgs, diskusijas Saeimā par to nav notikušas. Kā uzsvērusi Satversmes tiesa, par ikviena tāda svarīga un nozīmīga valsts un sabiedrības dzīves jautājuma reglamentāciju, kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija, jālemj likumdevējam pašam. Līdz ar to Senāts, ievērojot varas dalīšanas principu, neatrada tiesisku pamatu pieņemt pieteicēja pieteikumu par kaitējuma atlīdzinājumu citai, lai arī tuvai, personai un pārsūdzēto lēmumu attiecīgajā daļā atzina par pamatotu.
Senāta 2024.gada 30.oktobra lēmums lietā Nr.SKA-595/2024
