Oktobrī Zemkopības ministrija sabiedriskajai apspriešanai nodeva grozījumus divos noteikumos – “Noteikumi par koku ciršanu mežā” un “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi”. Šie grozījumi Noteikumos formāli tika virzīti ar mērķi samazināt administratīvo slogu, optimizējot prasības datu uzskaitē, taču faktiski tie sasniedz pavisam citus “mērķus”. Grozījumi ne tikai faktiski legalizētu samazinātos galvenās cirtes caurmērus, ko dabas aizsardzības organizācijas sekmīgi apstrīdēja Satversmes tiesā, bet paredz arī citus pasākumus, kas pastiprinātu mežizstrādes intensitāti, negatīvi ietekmējot meža vidi. Tajā pašā laikā saskaņā ar grozījumu anotācijā sniegto informāciju, Zemkopības ministrija ne tikai nav vērtējusi grozījumu ietekmi uz vidi, bet pat neuzskata, ka šāda ietekme varētu būt.
Dr. biol. Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs: “Zemkopības ministrija kārtējo reizi cenšas ieslēpt būtiskus grozījumus tehniskās detaļās, lai sabiedrība nepamanītu, ka atkal tiek mēģināts vērst plašumā kailcirtes. Cik daudz gan būs to, kas aizdomāsies, ka intensīvāka mežu izciršana slēpjas zem tā, kā rakstāma mežaudzes sastāva formula, cik liela novirze pieļaujama caurmēra mērījumos vai kādi ir kritēriji, lai audzes atzītu par neproduktīvām?”
Grozījumi Noteikumos par koku ciršanu mežā paredz maksimālās kailcirtes platības palielināšanu no diviem uz pieciem hektāriem lielā daļā Latvijas mežu. Turklāt grozījumos uzreiz iestrādāts “caurums”, kas ļauj pat šo ierobežojumu neievērot, vienā nogabalā plānojot vairākas kailcirtes. Savukārt, cērtot mežu “rekonstruktīvajā cirtē”, kailciršu platības ierobežojumi vispār nebūtu jāievēro. Priežu-bērzu mežus, kur šo sugu koki ir līdzīgās daļās, varēs nocirst “rekonstruktīvajā cirtē” jau 40 gadu vecumā, lai gan likumā noteiktais galvenās cirtes vecums priedei ir 101, bet bērzam – 71 gads. Savukārt izcirtumus 0,5 ha platībā paredzēts vispār neuzskatīt par kailcirtēm.
Savukārt grozījumi Meža inventarizācijas noteikumos būtībā paredz atteikšanos no atkārtotas meža inventarizācijas, to aizstājot ar paša meža apsaimniekotāja sniegtu pārskatu par saimniecisko darbību. Līdz ar to lielā daļā gadījumu meža inventarizācija vairs netiktu uzticēta sertificētiem meža inventarizācijas veicējiem, bet Valsts meža dienestam nāktos paļauties uz paša apsaimniekotāja sniegto informāciju, tā pasliktinot Meža valsts reģistra datu kvalitāti. Turklāt tieši uz šī reģistra datu, nevis dabā veiktu mērījumu pamata meža apsaimniekotājs drīkstēs veikt galveno cirti pēc caurmēra. Noteikumu grozījumi paredz arī to, ka pieļaujamā novirze vidējā caurmēra mērījumiem ir 20%, un tas samazinātos galvenās cirtes caurmērus, kurus dabas aizsardzības organizācijas sekmīgi apstrīdēja Satversmes tiesā, padara par “pieļaujamu novirzi”.
“Nepieņemami, ka jau atkal Zemkopības ministrija virza nozīmīgas likumu izmaiņas ar potenciāli būtisku ietekmi uz vidi bez adekvāta izvērtējuma un bez pietiekošas diskusijas ar iesaistītajām pusēm. Tai pat laikā nozares politikas plānošanas dokuments – Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes –, kam būtu šīs izmaiņas jāatspoguļo un kam būtu jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, nav sagatavots jau ceturto gadu! Par kādu labas pārvaldības praksi mēs varam runāt?” spriež biedrības “Zaļā brīvība” eksperts Valters Kinna.
Vēl aprīlī Satversmes tiesa, lemjot par grozījumiem Noteikumos par koku ciršanu, norādīja, ka “lēmumiem ir jābūt saskaņā ar ilgtspējības principu – vispusīgi izvērtētiem, līdzsvarojot sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas intereses un pamatojot izraudzīto attīstības risinājumu”. Lai gan Zemkopības ministrija apņēmās respektēt Satversmes tiesas lēmumu, reālā rīcība ir bijusi pretēja. Dabas aizsardzības organizācijas atklātā vēstulē aicina ministru prezidenti Eviku Siliņu nodrošināt, ka viņas vadītajā valdībā tiek ievērots tiesiskums. Būtiskus grozījumus meža apsaimniekošanas normatīvajos aktos nav pieļaujams virzīt, kamēr, iesaistot visas ieinteresētās puses, nav pieņemtas Meža nozares pamatnostādnes, kas būtu vērstas uz mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un kurām būtu veikts objektīvs ietekmes uz vidi novērtējums.
