2016.gada 29.janvārī pirmā iesniedzēja, bet 2016.gada 15.augustā otrais iesniedzējs vērsās Tiesā ar sūdzībām par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8.panta (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) un 14.panta (diskriminācijas aizliegums) kopsakarā ar Konvencijas 8.pantu pārkāpumu Latvijā. Iesniedzēji apgalvoja, ka absolūtais aizliegums viņiem strādāt par skolotājiem viņu iepriekšējās sodāmības dēļ esot bijis nesamērīgs. Proti, 2015.gadā, pēc grozījumiem Izglītības likuma 50.pantā un uz tā pamata izstrādātajiem Ministru kabineta noteikumiem, iesniedzējus atbrīvoja no amata, jo tobrīd spēkā esošā Izglītības likuma redakcija liedza personām, kuras ir bijušas notiesātas par smagu vai sevišķi smagu noziegumu strādāt par skolotāju. Iesniedzēju ieskatā, minētais ierobežojums bija nesamērīgs un apstrīdētās normas neparedzēja tās piemērotājiem iespēju veikt individuālu izvērtējumu saistībā ar konkrētā noziedzīgā nodarījuma smagumu vai izdarītāja vecumu. Tāpat iesniedzēji uzskatīja, ka viņu atbrīvošana no amata bija diskriminējoša.
Vispirms Tiesa vērtēja, vai iesniedzēji bija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa ņēma vērā, ka abi iesniedzēji bija vairākkārt nesekmīgi vērsušies Satversmes tiesā. Tādēļ Tiesa atsaucās uz savu judikatūru lietās Ēcis pret Latviju, Liepiņš pret Latviju, Gubenko pret Latviju un Svārpstons un citi pret Latviju, kurās tā jau iepriekš ir vērtējusi konstitucionālās sūdzības Satversmes tiesā kā nacionālā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti, un atgādināja, ka situācijās, kad Satversmes tiesa atsakās ierosināt lietu nepietiekama juridiskā pamatojuma dēļ, Tiesa vērtē Satversmes tiesas lēmumā ietverto pamatojumu. Tā, ja Satversmes tiesa, atsakoties ierosināt lietu juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ, sniedz kaut daļēju vērtējumu par personas sūdzību būtību, secinās, ka persona ir izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.
Pievērošoties lietas apstākļiem, Tiesa secināja, ka, atsakoties ierosināt lietu attiecībā uz pirmās iesniedzējas konstitucionālajām sūdzībām, Satversmes tiesa nebija atsaukusies uz juridiskā pamatojuma trūkumu, bet gan uz to, ka iesniedzējas pirmā sūdzība neatbilda Satversmes tiesas likumā noteiktajām prasībām, bet otrajā sūdzībā izklāstītie apsvērumi nebija mainījušies salīdzinājumā ar pirmo sūdzību. Satversmes tiesa arī nebija vērtējusi pirmās iesniedzējas sūdzību pēc būtības. Tiesa norādīja, ka šādā situācijā ierasti Tiesa atzītu, ka pirmā iesniedzēja nav izsmēlusi tiesību aizsardzības līdzekļus. Tomēr, ņemot vērā, ka, Tiesas ieskatā, Satversmes tiesas pamatojums šādam secinājumam nebija pilnīgi skaidrs, atbildot uz pirmās iesniedzējas sūdzībās ietvertajiem argumentiem, Tiesa pievērsās Satversmes tiesas argumentācijai. Tiesa secināja, ka pirmajai iesniedzējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka pēc 2012.gada grozījumiem Izglītības likumā viņa varētu turpināt strādāt par skolotāju, jo aizliegums personām, kuras notiesātas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un nav reabilitētas, strādāt par skolotāju citā redakcijā Izglītības likumā bija jau kopš 1998.gada. Turklāt šī norma neparedzēja normas piemērotājam veikt izvērtējumu attiecībā uz konkrētas personas situāciju. Tāpēc, lai arī Satversmes tiesa nebija vērtējusi, vai šajā lietā bija notikusi iejaukšanās pirmās iesniedzējas tiesībās, Tiesa norādīja, ka Satversmes tiesas secinājums par pamatojuma trūkumu pirmās iesniedzējas konstitucionālajā sūdzībā attiecībā uz šo aspektu nebija patvaļīgs vai acīmredzami nepamatots. Tāpat Tiesa piekrita Satversmes tiesas secinājumam, ka pirmā iesniedzēja savā sūdzībā nebija pienācīgi pamatojusi, kāpēc prasība vispārējās jurisdikcijas tiesā nebija efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis viņas gadījumā. Proti, lai gan Satversmes tiesa vēlāk bija secinājusi, ka situācijā, kad personu atbrīvo no darba tiesiskajām attiecībām, pamatojoties uz Izglītības likuma 50.panta 1.punktu, nebija citu tiesību aizsardzības līdzekļu kā konstitucionālā sūdzība, šajā lietā iesniedzējas darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas, pamatojoties uz vienošanos. Tādējādi, lai arī Tiesa atzīmēja, ka tai ir šaubas par to, vai vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā pirmās iesniedzējas situācijā būtu bijis efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, bez Satversmes tiesas vērtējuma par šo jautājumu Tiesa nevēlējās spekulēt. Līdz ar to Tiesa secināja, ka, lai arī Satversmes tiesa nebija izmantojusi iespēju atbildēt uz visiem pirmās iesniedzējas konstitucionālajās sūdzībās ietvertajiem apsvērumiem, pirmā iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nebija iesniegusi pienācīgu konstitucionālo sūdzību, bet atkārtotajā sūdzībā nebija novērsusi Satversmes tiesas identificētās nepilnības.
Attiecībā uz otrā iesniedzēja sūdzībām Tiesa vispirms norādīja, ka Satversmes tiesa atteicās ierosināt lietu, pamatojot, ka pirmajai konstitucionālai sūdzībai bija nepietiekams juridiskais pamatojums, bet otrai – jo sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums nebija mainījies. Ņemot vērā tās subsidiāro lomu, Tiesa piekrita Satversmes tiesas secinājumiem, ka otrais iesniedzējs sūdzībās nebija ietvēris pietiekamu juridisko pamatojumu. Proti, Tiesa ņēma vērā, ka otrais iesniedzējs savā argumentācija nebija vērtējis divus būtiskus elementus, kuru analīze saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru ir obligāta. Tādēļ Tiesa secināja, ka arī otrais iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2023.gada 12.decembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (54460/16) vai (8430/16) un lēmuma pieņemšanas datums (12/12/2024).
Fakti lietā Jurgileviča un Poļakovs pret Latviju
Par pirmo iesniedzēju
2000.-2006.gadā pirmā iesniedzēja strādāja par skolotāju. 2007.gadā viņu notiesāja par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. 2008.gadā pirmā iesniedzēja turpināja strādāt par skolotāju citā skolā.
2015.gada janvārī, ņemot vērā Izglītības likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos ietverto regulējumu, pirmā iesniedzēja lūdza Valsts izglītības satura centru (turpmāk – Centrs) izsniegt viņai atļauju strādāt par skolotāju. 2015.gada februārī Centrs atbildēja pirmajai iesniedzējai, norādot, ka viņa ir bijusi atzīta par vainīgu sevišķi smagā noziegumā, tāpēc saskaņā ar Izglītības likumu viņai nebija tiesības strādāt par skolotāju. 2015.gadā pirmā iesniedzēja vienojās izbeigt darba tiesiskās attiecības.
2015.gada maijā pirmā iesniedzēja vērsās Satversmes tiesā ar sūdzību, lūdzot atzīt Izglītības likuma 50.panta 1.punktu par neatbilstošu Satversmes 106.pantam. 2015.gada 2.jūnijā Satversmes tiesa attiecās ierosināt lietu, jo pirmās iesniedzējas sūdzība neatbilda Satversmes tiesas likumā noteiktajām prasībām. Pirmā iesniedzēja nebija pamatojusi, kā apstrīdētā norma aizskāra viņas tiesības, ņemot vērā, ka darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas uz savstarpējās vienošanās pamata.
2015.gada jūlijā pirmā iesniedzēja iesniedza atkārtotu sūdzību Satversmes tiesā. 2015.gada augustā Satversmes tiesa atkārtoti atteicās ierosināt lietu, secinot, ka pirmās iesniedzējas sūdzībā ietvertais pamatojums nebija būtiski mainījies.
Par otro iesniedzēju
1976.gadā, kad otrajam iesniedzējam bija 17 gadu, viņš tika notiesāts par smaga nozieguma izdarīšanu. 1981.gadā otrais iesniedzējs sāka strādāt par skolotāju.
2015.gada augustā, ņemot vērā jaunās prasības, kas izrietēja no Izglītības likuma un uz tā pamata izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem, otrais iesniedzējs iesniedza Centram lūgumu izsniegt viņam atļauju strādāt par skolotāju. 2015.gada oktobrī Centrs sniedza atbildi, norādot, ka otrais iesniedzējs tika notiesāts par smagu noziegumu, tāpēc viņam saskaņā ar Izglītības likumu nebija tiesību strādāt par skolotāju. 2015.gada oktobrī otrais iesniedzējs pārtrauca strādāt par skolotāju.
2015.gada decembrī otrais iesniedzējs iesniedza sūdzību Satversmes tiesā, lūdzot atzīt Izglītības likuma 50.panta 1.punktu par neatbilstošu Satversmes 106.pantam. 2016.gada februārī Satversmes tiesa atteicās ierosināt lietu juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ. Proti, Satversmes tiesa secināja, ka otrais iesniedzējs nebija savā sūdzībā vērtējis apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un to, vai mazāk ierobežojoši pasākumi spētu līdzvērtīgi sasniegt šo leģitīmo mērķi. 2016.gada aprīlī otrais iesniedzējs atkārtoti vērsās Satversmes tiesā, taču 2016.gada aprīlī Satversmes tiesa atteicās ierosināt lietu, jo otrā iesniedzēja argumenti nebija būtiski mainījušies.
