Vispirms ir jāuzsver, ka laikā, kamēr biju Ministru prezidents, godprātīgi strādāju valsts interesēs. Tajā laikā uznāca divas neparedzamas krīzes: Covid -19 pandēmija un Krievijas brutālais karš Ukrainā. Pandēmijas rezultātā visā pasaulē tika iztraucēts ikdienas ritms, tai skaitā smagi cieta gaisa satiksme: pandēmijas ietekmē cilvēki daudz mazāk ceļoja un aviosabiedrības samazināja reisu skaitu. To regularitāte tikai pakāpeniski atjaunojās.
Kad 2022. gada sākumā pandēmijas draudi atkāpās, sākās Krievijas brutālais karš Ukrainā. Ir būtiski uzsvērt, ka visu šo laiku valdības darbs neapstājās. Pandēmijas laikā starptautiski sakari tika uzturēti ar videokonferenču starpniecību, kas pakāpeniski atgriezās klātienes tikšanos formā. Es tajā laikā uzturēju aktīvus kontaktus ar saviem kolēģiem citās valstīs (izpildvaras vadītājiem), tai skaitā ar Vācijas kancleru, Lielbritānijas, Kanādas, Spānijas, Nīderlandes, Dānijas, Polijas, Zviedrijas un citu valstu premjerministriem, kā arī Francijas prezidentu. Francijas prezidents ir ne tikai valsts augstākā amatpersona, bet arī izpildvaras vadītājs, līdzīgi kā Amerikas Savienoto Valstu prezidents.
Mūsu valsts interesēs bija ne tikai noturēt NATO un Eiropas Savienības (ES) valstu kopību šajos apstākļos, bet arī nodrošināt atbalstu Ukrainai cīņā pret Krieviju, kā arī pašu militāro drošību ar sabiedroto atbalstu. Panāktie lēmumi nebija pašsaprotami.
Tajā laikā es biju vienīgā valsts amatpersona, kurai bija tiešs kontakts ar citu valstu izpildvaras vadītājiem. Tas izrietēja no tā, ka jau kopš 2019. gada biju strādājis un regulāri ticies ar viņiem, kā arī no tā, ka citu valstu izpildvaras vadītāji uztur regulārus kontaktus ar saviem kolēģiem.
Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, ārlietu ministrs un Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs katrs atsevišķi ar saviem tiešajiem kolēģiem tandēmā strādā, lai palīdzētu gatavot augsni lēmumiem, kurus galu galā pieņem izpildvaras vadītāji.
Jebkurā krīzē mūsu valstī galvenā loma ir paredzēta tieši valdībai ar Ministru prezidentu priekšgalā. Pandēmija un Krievijas karš Ukrainā tam nebija un joprojām nav izņēmums.
Eiropas valstīs ir iedibināta prakse, ka izpildvaras vadītāji regulāri tiekas Eiropadomē (uz kuru dažas valstis aizvien deleģē augstāko amatpersonu, kurai nav izpildvaras funkcijas). Tur pieņem lēmumus par visiem kopīgiem darbiem, tai skaitā vakcīnu pret Covid-19 kopīgo iepirkumu, atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijai. Kaut tikšanās reizes ir regulāras, to garums ir ļoti mainīgs un raksturīgas ar to, ka strādā līdz vēlai naktij vai pat agram rītam. Krīzes laikos tikšanās reizes šajā formātā notika daudz biežāk nekā miera laikos. Papildus notiek arī “neformālas” Eiropadomes.
Ir svarīgi norādīt, ka izpildvaru vadītāju sanāksmēs neviens cits no valsts nevar aizvietot Ministru prezidentu. Ja mūsu Ministru prezidents nav klāt, tad Latviju pārstāv kāda cita valsts, kurai tas tika lūgts.
Tā, piemēram, vienā sapulcē pārstāvēju arī Igaunijas kolēģi, kurš bija saslimis. Jebkurš cits ministrs, tai skaitā ārlietu ministrs, ministru sanāksmēs var nozīmēt vairākas amatpersonas piedalīties savā vietā. Visi ministri ir aizvietojami. Ministru prezidents nav aizvietojams.
Papildu plašajām sanāksmēm ir ierasta prakse, ka valdību vadītāji dodas cits pie cita uz neformālajām sarunām, tādā veidā gūstot atbalstu savām idejām.
Tas ir līdzīgi, kā mūsu valstī politisko partiju pārstāvji neformāli tiekas cits ar citu, lai vienotos par kopīgi darāmiem darbiem. Starpība ir, ka mūsu valsts ir teritoriāli samērā maza un visi var cits citu sasniegt, braucot ar automašīnu vai pat ejot ar kājām, ja ir galvaspilsētā. Protams, šāda iespēja nepastāv, ja ir vajadzība tikties ar kolēģiem no citām valstīm.
Daudzās Eiropas valstīs ir ierasta prakse, ka valdībai ir sava vai vairākas lidmašīnas, kas atvieglo valdības vadītāja iespējas nokļūt jebkurā nepieciešamajā vietā vajadzīgajā laikā. Latvijas gadījumā valdības vadītājs izmanto komerclidojumus un reizēm arī speciālos avioreisus, lai tiktu uz vizītes galapunktu un laikus atgrieztos valstī. Iepriekšējās valdībās premjerministri bieži vien aktīvi neizmantoja iespēju ārpus regulārām sanāksmēm tikties ar kolēģiem. Iemesli tur varētu būt dažādi, tai skaitā tas, ka nav bijušas tāda mēroga krīzes kā pēdējo nepilnu piecu gadu laikā. Taču viens no iemesliem doties ārvalstu vizītēs mazāk droši ir bijis tas, ka katra stunda prom no valsts ir stunda, ko nevar pilnvērtīgi izmantot valdības vadīšanai. Līdz ar to ārpolitika vairāk tika atstāta Valsts prezidenta un ārlietu ministra atbildībā.
Būdams Ministru prezidents, ar pilnu atdevi izmantoju izdevību strādāt starptautiski. Es aktīvi piedalījos visās Latvijai nozīmīgajās formālās un neformālās sanāksmēs un pēc iespējas tikos ar citu valstu izpildvaras vadītājiem mazākās grupās vai individuāli, cik tas bija iespējams.
Īpaši, sākoties Krievijas karam Ukrainā, Latvijas un citu Baltijas valstu loma pilnībā izmainījās, jo gadiem ilgi mēs bijām brīdinājuši par Krievijas draudiem, bet mūsos neieklausījās. Mainoties apstākļiem, mainījās iespējas un interese ar mums, baltiešiem, tikties. Ja citiem bija svarīgi uzzināt manu viedokli par Krieviju, man bija svarīgi nodrošināt atbalstu Ukrainai un drošību pašai Latvijai.
Diemžēl interese tikties ar Latvijas Ministru prezidentu nenozīmē, ka lielu valstu vadītāji atbrīvos laiku, kas ir ērts un īpaši piemērots Latvijas Ministru prezidentam, vai izlems doties pie mums.
Individuālas tikšanās reizēm nevarēja sarunāt ierēdņu vai padomnieku līmenī, bet to sarunāju es, tieši kontaktējoties ar kolēģi. Tad arī biju spiests pielāgoties piedāvātam laikam. Valsts kanceleja kopā ar manu biroju attiecīgi izvēlējās visizdevīgāko veidu, kā nokļūt galamērķī, priekšroku dodot komercreisiem, bet izmantojot arī speciālos avioreisus, ja loģistika to prasīja.
Ilustrācijai minēšu vienu konkrētu gadījumu. 2022. gada 13. jūnijā devos pie Spānijas premjerministra uz divpusējo tikšanos īsi pirms NATO samita Madridē. Laiku viņš man piedāvāja, es operatīvi pielāgojos un tika izmantots komercreiss. Ar viņu runāju par mūsu valsts drošības jautājumiem un nepieciešamību palielināt NATO klātbūtni līdz brigādes līmenim (lēmums vēl nebija pieņemts), kur arī guvu viņa atbalstu. Sarunas laikā mani arī informēja par to, ka Spānija nogādās NASAMS pretgaisa aizsardzības sistēmu uz Latviju, kas turpina darbu vēl šodien. Nākamajā dienā, 14. jūnijā, devos uz Amsterdamu ar komercreisu un tad tālāk uz Hāgu ar automašīnu, kur vakarā Nīderlandes premjerministrs bija mani kā vienīgo Baltijas valstu pārstāvi aicinājis uz sarunu šaurā NATO dalībvalstu premjeru lokā kopā ar NATO ģenerālsekretāru, lai runātu par lēmumiem Madrides samitā, tai skaitā, par brigādes izvietošanu Latvijā. Pēc vakara sarunām ar speciālo reisu devos atpakaļ uz Rīgu, jo komercreisu pieejamība bija apgrūtināta. Nākamajā rītā Rīgā darbs turpinājās un tikos ar Latvijas Bankas prezidentu un Valsts prezidentu. Kā šajā gadījumā, tā visos gadījumos, kad izmantoju gan komercreisus, gan speciālos avioreisus, devos vienīgi kā valdības vadītājs, lai argumentētu un aizstāvētu mūsu valsts intereses.
Šodienas plašais atbalsts Ukrainai un NATO klātbūtne Latvijā ir milzu darba rezultāts. Nevienā no šiem braucieniem nebija paredzēta atpūta vai izklaides brīži.
Gluži pretēji, Valsts kanceleja tos organizēja tā, lai pēc iespējas operatīvāk varētu tikt uz un no sapulcēm, mazāk pavadot laiku, gaidot reisus un pārnakšņojot viesnīcās.
Protams, šāda veida valsts pārstāvniecība ir dārga. Iespējams, ka Valsts kanceleja varētu to organizēt labāk, lētāk un caurspīdīgāk. Līdzīgi kā 1990. gados bija aktīva diskusija par valsts amatpersonu autoparku un tās izmantošanu, domāju, ka ir vietā šodien atklāta diskusija par augstāko valsts amatpersonu iespēju aktīvi un efektīvi darboties starptautiskā politikā, izmantojot šādus resursus.
Šobrīd es vairs neesmu Ministru prezidents. Es atkāpos no šī amata, redzot, ka valdības koalīcija ir jāmaina un ir jādod iespēja nākamajai paaudzei ņemt atbildību savās rokās. Es redzu, ka pasaule ir mainījusies un ka Latvijas loma ir mainījusies. Mēs starptautiski vairs neesam pastarīša lomā – Latvijas viedoklī ieklausās un mēs reāli ietekmējam lēmumus gan ES, gan NATO līmenī.
Es patiesi novēlu, lai valdības vadītājiem šodien un nākotnē netiktu liegta iespēja brīvi un aktīvi piedalīties visās diskusijās, kurās lemj par Eiropas nākotni, mūsu drošību un likteni. Tur mūsu Ministru prezidentam ir jābūt klāt.
Tas prasīs laiku un tas prasīs līdzekļus. Taču būtu bīstami radīt tādus apstākļus, ka Ministru prezidents ir spiests atteikties no iespējas tikties un ietekmēt lēmumus ES un NATO līmenī, jo ceļā pavadītais laiks un prombūtne no valsts šķistu pārāk ilga praktisku loģistikas iemeslu dēļ.
