Visupirms Tiesa vērtēja valdības izvirzītos argumentus par to, kādēļ iesniedzēja sūdzība būtu noraidāma. Proti, valdība argumentēja, ka iesniedzējs nav izsmēlis divus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus – atbilstoši Administratīvā procesa likuma normām apstrīdējis pašvaldības policijas darbinieku faktisko rīcību un vērsies Satversmes tiesā. Pievēršoties pirmajam tiesību aizsardzības līdzeklim, Tiesa norādīja, ka tā jau iepriekš nav atzinusi šo tiesību aizsardzības līdzekli par efektīvu attiecībā uz personu sūdzībām par iespējami prettiesisku aizturēšanu, turklāt valdības sniegtie nacionālo tiesu prakses piemēri attiecās uz situācijām, kad pašvaldības policijas darbinieku rīcība acīmredzami pārsniedza procesuālo darbību robežas. Savukārt attiecībā uz valdības atsauci uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu Tiesa norādīja, ka nekas neliecina par to, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis būtu efektīvs situācijā, kad nacionālajā līmenī pārkāpums nav konstatēts pamatprocesa ietvaros. Visbeidzot attiecībā uz valdības argumentu, ka iesniedzējam bija jāvēršas Satversmes tiesā, lūdzot izvērtēt likuma “Par policiju” 19.panta ceturtās daļas, kas pretēji Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksam (LAPK) nenoteica pienākumu sagatavot protokolu par personas aizturēšanu, atbilstību Satversmē garantētajām tiesībām, Tiesa atzina, ka izskatāmā lieta attiecas uz tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, un tādēļ attiecīgais tiesību aizsardzības līdzeklis nebūtu bijis efektīvs. Līdz ar to Tiesa secināja, ka iesniedzēja sūdzība nav acīmredzami nepamatota vai noraidāma citu iemeslu dēļ, un pievērsās tās būtībai.
Sākumā Tiesa par pierādītu atzina, ka iesniedzējam 2020. gada 27. martā, atrodoties pašvaldības policijas transportlīdzeklī, bija ierobežota brīvība. Savā vērtējumā Tiesa plaši atsaucās uz secinājumiem lietā Zelčs pret Latviju (15062/21) un atgādināja, ka Konvencijas 5.panta 1.punkts noteic, ka aizturēšanai ir jānotiek atbilstoši likumam. Proti, Konvencija norāda uz pienākumu rīkoties atbilstoši nacionālajām materiālajām un procesuālajām tiesību normām.
Pievēršoties lietas faktiem, Tiesa nepiekrita valdības apgalvojumam, ka konkrētajā gadījumā protokols nebija nepieciešams. Tiesa uzsvēra, ka tās praksē ir vairākkārt norādīts, ka nedokumentēta personas aizturēšana ir Konvencijas 5.pantā garantēto tiesību neievērošana un atklāj vissmagāko šīs normas pārkāpumu. Turklāt Tiesa, atsaucoties uz savu labi iedibināto judikatūru, norādīja, ka fakts, ka nav reģistrēta informācija par iesniedzēja aizturēšanas datumu, laiku, vietu, vārdu, aizturēšanas iemesliem, kā arī aizturēšanas veicēju, neatbilst Konvencijas 5.panta mērķim. Tiesa ņēma vērā valdības argumentu, ka pašvaldības policijas darbinieki nebija tiesīgi uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu. Vienlaikus Tiesa norādīja, ka iesniedzēja aizturēšana netika pienācīgi dokumentēta un uzsvēra, ka tāda valstu prakse neatkarīgi no aizturēšanas ilguma neatbilst Konvencijas 5.panta pamatmērķim. Līdz ar to Tiesa secināja, ka 2020. gada 27. martā, uz divām stundām aizturot iesniedzēju pašvaldības policijas transportlīdzeklī un šo faktu pienācīgi nedokumentējot, Latvija pārkāpa iesniedzēja tiesības uz personisko brīvību un drošību.
Iesniedzējs lūdza viņam piespriest kaitējuma kompensāciju 3000 EUR apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību apmierināja daļēji, piešķirot kompensāciju 650 EUR apmērā.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024. gada 24. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē (https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22tabview%22:[%22document%22],%22itemid%22:[%22001-237509%22]}). Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (15062/21) un sprieduma pasludināšanas datums (24/10/2024).
Fakti lietā Timofejevs pret Latviju
2020. gada 26. marta plkst. 23.59 saistībā ar aizdomām par braukšanu alkohola reibumā iesniedzēja automašīnu apturēja pašvaldības policijas darbinieki. Lai veiktu alkohola koncentrācijas izelpā pārbaudi, pašvaldības policijas darbinieki izsauca Valsts policiju. 27. martā aptuveni plkst. 00.26 pašvaldības policijas darbinieki iesniedzēju ievietoja policijas transportlīdzeklī līdz Valsts policijas ierašanās brīdim. Par šo faktu pašvaldības policijas darbinieki nesagatavoja administratīvās aizturēšanas protokolu.
Aptuveni divas stundas vēlāk ieradās Valsts policija, kas uzklausīja iesniedzēju un veica alkohola koncentrācijas izelpā pārbaudi. Plkst. 03.00 Valsts policija sagatavoja administratīvā pārkāpuma protokolu, norādot, ka iesniedzējs ir izdarījis LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā regulēto administratīvo pārkāpumu, vadot transportlīdzekli alkohola reibumā. Iesniedzējs neatzina savu vainu, apgalvojot, ka alkoholu sācis lietot tikai pēc automašīnas apturēšanas fakta.
Ar galīgo spriedumu 2020. gada 25. septembrī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu LAPK149.15 panta ceturtajā daļā regulētā pārkāpuma izdarīšanā, piemērojot iesniedzējam naudas sodu un atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz četriem gadiem. Apgabaltesa spriedumā norādīja, ka iesniedzējs var vērsties ar sūdzību par pašvaldības policistu rīcību atbildīgajās iestādēs.
