Globāli visi turpina apgalvot, ka skolotājs ir ļoti svarīgs, bet realitātē tā vairs nav profesija, ko izvēlas kā prioritāti, salīdzinot ar to, kā tas bija, piemēram, pirms gadiem piecdesmit vai sešdesmit. Tolaik pedagogs bija viena no populārākajām profesijām, kuru jaunieši izvēlējās. Diemžēl tagad tā nav, tāpēc tiek aktualizēts jautājums par profesijas prestižu, kas ir komplekss un sistemātisks process.
Pedagogu profesijas prestiža veicināšana ietver izglītības darbinieku atbildību par savu profesionālo darbību, valdības nostāju sociāli atbildīgas politikas veidošanā, sabiedrības izpratni un kopējo publisko naratīvu, kur pārejam no “viss ir slikti” uz sarunu par izglītības jēgu un skolotāja nozīmi šodien un nākotnē. Taču tas, manuprāt, ir iespējams tikai tad, ja esam sakārtojuši pamatus, proti, atalgojumu. Lai bažas par atalgojumu vairs nebūtu dominējošais jautājums dienaskārtībā. Pretējā gadījumā riskējam ar to, ka pedagogu skaits turpinās samazināties un mēs joprojām runāsim par trūkstošo finansējumu un pārslodzēm, nevis domāsim, kā ieviest jauninājumus, uzlabot kvalitāti un kā veidot izglītības sistēmu, kas atbilstu arī vajadzībām darba tirgū.
Skolotāja profesija mūsdienās ir dinamiska, tajā būtiska ir stabila inovāciju kultūra. Tas nozīmē, ka pedagogiem nepieciešams laiks, lai eksperimentētu ar jaunām metodēm. Piemēram, vienu vai divas reizes nedēļā tikties ar kolēģiem, apspriest un testēt idejas, reflektēt par veiksmēm un neveiksmēm un gūtajiem rezultātiem, veidojot kopēju izglītības stratēģiju. Šī pieeja nav utopiska – tā tiek īstenota Igaunijā, Somijā un citviet pasaulē.
Tāpat jāņem vērā, ka mākslīgais intelekts ietekmē intelektuālo profesiju dinamiku. Izglītības sistēma nav izņēmums.
Skolotāja centrālais uzdevums nākotnē būs nevis zināšanu transmisija, bet skolēnu sociāli emocionālo prasmju un kritiskās domāšanas attīstīšana, gudri izmantojot jaunās tehnoloģijas un iedziļinoties tajās.
Izglītības filozofijā vērojama atgriešanās pie tradicionālajām vērtībām, piemēram, atmiņas treniņa un dzejoļu mācīšanās no galvas, kas attīsta disciplīnu un domāšanu. Iespējams, drīzumā atgriezīsimies pie mutvārdu eksāmeniem, jo tikai tā varēs pārbaudīt, vai mācību saturs patiešām ir apgūts un nav mākslīgā intelekta ģenerēts.
Līdz šim uzsvars tika likts informācijas apgūšanai, tomēr nākotnē svarīgākas būs prasmes kritiski analizēt, empātiski sadarboties un saglabāt humānās vērtības.
Izglītība nevis konkurēs ar tehnoloģijām, bet drīzāk mācīs, kā tās izmantot jēgpilni, un skolotāji kļūs par sava veida sabiedrības vērtību balstu – cilvēkiem, kuri veicina domāšanas dziļumu un komunikācijas kvalitāti.
Lai to panāktu, pedagogiem kā iedvesmojošiem līderiem un inovatīvu risinājumu autoriem jāveicina tādas paaudzes veidošanās, kura izprot gan tehnoloģiju iespējas, gan to robežas. Transformācija ir izaicinājums. Vienlaikus tā ir unikāla iespēja izglītības sistēmai kļūt par sabiedrības attīstības dzinējspēku. Atbilstoši minētajai pieejai izglītība ir ne tikai zināšanu nodošana, bet arī rīks, ar kuru veidot gudru, empātisku un tehnoloģiski prasmīgu sabiedrību nākotnē.
Taču patlaban skolotāji Latvijā bieži vien ir pārslogoti ar burtnīcu labošanu un administratīvo darbu, kas liedz īstenot kvalitatīvu pedagoģisko inovāciju. Prioritāšu pārvērtēšana un skaidri strukturētas darba stundas skolotājiem ir būtisks nākamais solis. To nevarēs realizēt, kamēr norit cīņa par katru skolēnu un kamēr tikai lielākas klases un lielāks bērnu skaits nozīmē konkurētspējīgu atalgojumu.
Kādreiz skolotājs bija viena no centrālajām figūrām sabiedrībā kā zināšanu avots un informācijas tālāknesējs, tomēr pašlaik konkrēto funkciju var pildīt arī tehnoloģijas. Mūsdienās pedagogiem autoritāte vairs netiek piešķirta automātiski, tā ir jānopelna, jo arī sabiedrība ir kļuvusi egalitārāka un tajā dominē nopelnītās autoritātes princips.
“Pelnīt” autoritāti nozīmētu profesionāla viedokļa paušanu un aktīvu dalību sabiedriskajās diskusijās. Kā piemērs minamas akadēmiķu un biedrību iniciatīvas, kas, izmantojot medijus un publiskās debates, nostiprina ne tikai konkrētu personu, bet arī visas profesijas autoritāti. Ne visi skolotāji ir gatavi publiskai lomai, tādēļ nepieciešams izglītot pedagogus par to, kā komunicēt savas idejas plašākai sabiedrībai, vienlaikus mazinot bailes no negatīva publicitātes spiediena.
Noteikti vairāk jāsvin un jāizceļ skolotāju panākumi, piemēram, Latvijas Universitātē nesen tika godināts “Latvijas gada skolotājs”. Lielisks pasākums, kurā bija redzams, cik mūsdienīgi, gudri un atraktīvi cilvēki strādā skolā.
Saskaņā ar citu valstu pieredzi profesijas prestiža veicināšanā nozīme ir arī valstij, turklāt, ne tikai piešķirot līdzekļus no budžeta atalgojumam. Piemēram, Somijā valsts līmenī aktīvi tiek popularizēts skolotāja tēls, lai veicinātu uzticību pedagogu darbam un kompetencēm. Tomēr Latvijā to varētu darīt tikai tad, ja mums būtu sakārtoti pamati. Pretējā gadījumā tas ir milzis uz māla kājām.
