Pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pasūtījuma vadījāt darba grupu, kas izstrādāja metodoloģiju pētījumam par Latvijas iedzīvotāju medijpratību. Pie kādām atziņām nonācāt?
Šis ir unikāls pētījums, tāds ir veikts pirmoreiz.
Pievēršoties aktuālajiem dezinformācijas jautājumiem – proti, bija Covid-19 pandēmija, pēc tam Krievijas iebrukums Ukrainā –, esam palaiduši garām iespēju turpināt cilvēkus izglītot par medijpratības pamatiem. Pētījums, it sevišķi intervijas (tika veiktas 70 kvalitatīvās intervijas), parāda, ka cilvēkiem trūkst pamatzināšanu par to, kā darbojas mediju vide. Ko nozīmē sabiedriskie mediji un ko – komercmediji? Kāda ir atšķirība starp portālu “Delfi” un platformu “Facebook”? Cilvēki bieži vien nespēj nošķirt, ka viens rada saturu pēc žurnālistikas principiem, bet otrs ir sociālais medijs.
Tāpat daudziem ir grūti saprast, kuras iestāžu tīmekļvietnes ir uzticamas un kuras – ne. Pie šiem jautājumiem būtu jāatgriežas.
Iespējams, mums savā burbulī šķita, ka tas ir pašsaprotami, bet sabiedrībā ir ļoti vāja izpratne par to, kā darbojas sociālie mediji, kurš tajos pelna, kā vispār ir uzbūvēta mediju vide. Nevaram attīstīt spēcīgu medijpratību, stāstīt par dziļviltojumiem un mākslīgā intelekta radītajiem maldināšanas veidiem, kamēr nav nostiprinātas pamatzināšanas.
Esat norādījusi, ka pētījuma interviju rezultāti paskaidro, kāpēc uzticēšanās medijiem ir tik zema.
Intervijā cilvēkiem tika lūgts raksturot, kādi ir Latvijas mediji, kā tie darbojas. Atbildes bija visai dažādas – vieni norādīja, ka vide ir bēdīga vai ļoti slikta, citi teica uzslavas vārdus vai medijus novērtēja ar 8 ballēm no 10.
Kad sākām runāt detalizētāk, izrādījās, ka daļa cilvēku šo savu vērtējumu balstīja vai nu nepietiekamās zināšanās par Latvijas mediju piedāvājumu, vai arī kādā atsevišķā gadījumā, kurš tika attiecināts uz visu mediju vidi. Tāpēc, iespējams, tikai 30–32% aptaujāto uzskata, ka sabiedrisko vai komerciālo mediju publicētā informācija ir ticama.
Daļa cilvēku Latvijas mediju darbību vērtē ļoti zemu. Pastāv korelācija – nevar uzticēties, ja uzskata, ka mediji ir uzpirkti, medijus pārvalda pasaules valdība, medijiem maksā politiķi u. tml.
Arī aptauja parāda – 46% respondentu uzskata, ka ir pilnīgi normāli un pieļaujami, ja mediju īpašnieks noteic, kas žurnālistiem būtu jāstāsta. Tas nozīmē, ka tiek normalizēta spiediena izdarīšana uz redakcionālo neatkarību. Protams, nevaram izlikties, ka dzīvē kādreiz tā nenotiek. Taču satraucoši ir tas, ka gandrīz puse sabiedrības to uzskata par normu.
Būtu jācīnās par mediju neatkarību. Bet, pēc 46% aptaujāto domām, īpašnieki ir tiesīgi noteikt, ko medijiem vēstīt.
Tiek piemirsts, ka medijs nav gluži tāds pats bizness kā, piemēram, ražošana vai pārdošana. Medijiem ir atbildība sabiedrības priekšā.
Zemo uzticēšanos medijiem var cieši saistīt ar uzticēšanās eroziju sabiedrībā kopumā. Iedzīvotāji neuzticas arī Saeimai, valdībai, politiķiem un valsts iestādēm.
Pētījumā teikts, ka jānovērš zemās uzticēšanās iemesli, jo tas rada riskus valsts pārvaldes eksistencei, ja tiks piedzīvots iekšējs vai ārējs apdraudējums. Medijpratības attīstība varētu stiprināt uzticēšanos valdībai.
Tikai ar medijpratību vien uzticēšanos valsts pārvaldei paaugstināt nevar, tas ir par maz.
Vēl pirms dažiem gadiem starptautiskajās diskusijās medijpratība tika uzskatīta par tādu kā panaceju un brīnumzālēm – ja visi būs medijpratīgi, tad atrisināsies daudzas citas problēmas.
Šis ir starpnozaru jautājums. Medijpratība ir saistīta gan ar sabiedrības integrēšanos, gan piederības sajūtu valstij, gan daudziem citiem jautājumiem.
Tas, ka uzlabosim medijpratību, rīkosim seminārus un iekļausim šo tēmu izglītības sistēmā, negarantēs lielāku uzticēšanos.
Akmentiņš jau nav tikai sabiedrības lauciņā. Akmentiņš ir arī pašu mediju, politiķu dārziņā, jo viņi reizēm ir radījuši precedentus, kas paliek cilvēku atmiņā un līdz ar to apdraud turpmāku uzticēšanos.
Vai tad, ja iedzīvotāji sāktu vairāk uzticēties medijiem, palielinātos arī viņu uzticēšanās valsts pārvaldei?
Es teiktu, ka ne. Mediji un valsts pārvalde ir divas atšķirīgas lietas. Medijiem būtu jāstrādā kā sabiedrības sargsuņiem, kas uzrauga pārējās trīs varas – lēmējvaru, izpildvaru un tiesu varu.
Tas, ka cilvēki uzticas medijiem, kuri izpēta un atklāj korupcijas gadījumus, atklāj kādas nekārtības, nenozīmē, ka pieaugs uzticēšanās valsts pārvaldei. Tā tam arī nebūtu jābūt.
Ko redzam Latvijā? Cilvēki visai maz uzticas gan medijiem, gan valsts pārvaldei.
Teicāt, ka sabiedrība neizprot, kā darbojas mediji. Kāpēc ir svarīgi to izprast?
Tas ir pamatu pamats, lai saprastu, kā tiek nodota informācija. Zināšanas šajā jomā ir cieši saistītas ar to, cik ļoti ļaujamies vai neļaujamies kādai manipulācijai, kā protam atlasīt uzticamus informācijas avotus.
Vadu studiju kursu 1. kursam gan Latvijas Universitātē, gan Vidzemes Augstskolā.
Šie studenti ir atnākuši studēt komunikācijas jomu. Ļoti maza daļa no viņiem lieto tradicionālos medijus.
Ir grūti, sevišķi semestra sākumā, rīkot kādas diskusijas, piemēram, par pētniecisko žurnālistiku, ja raidījumi nav zināmi un labākajā gadījumā tiek atpazīti tikai populārākie žurnālisti.
Jaunieši vairāk lieto izklaidējošo saturu, varam vien paanalizēt televīzijas šovus.
Bet svarīgi, lai būtu prasme atrast informāciju, apzināties, kāpēc nepietiek ar influenceri, kurš arī ar mikrofonu un kameru vēsta par dažādām lietām. Vai ir izpratne par to, ka influencera darbība pašos pamatos atšķiras no mediju darbības?
Pētījums parāda, ka ne tikai senioriem, bet arī jauniešiem var būt grūti nošķirt mediju saturu no influenceru ierakstiem, kas pēc būtības ir reklāma, sponsorēts, komerciāls saturs. Prasme atpazīt influenceri arī pieder pie medijpratības pamatiem.
Aptaujā tikai 27% respondentu norādīja, ka “Delfi” ir medijs, un varēja pateikt, kā tas atšķiras no “Facebook” (sociālā platforma nenodarbina žurnālistus, kamēr “Delfi” to dara). 21% aptaujāto uzskatīja, ka “Delfi” fokusējas uz vietējo, bet “Facebook” – uz starptautisko informāciju. Savukārt 9% cilvēku domāja, ka “Facebook” ziņas saražo lētāk. “Facebook” nav savas ziņu redakcijas, nav žurnālistu.
Ir ļoti būtiski saprast, kas ir sociālais un kas ir “parastais” medijs, kāpēc ir vajadzīgi žurnālisti, ar ko atšķiras viņu sniegtais saturs, kurš ir radīts atbilstoši ētikas kodeksam un profesionālajiem standartiem.
Šīs pamatzināšanas ir nepieciešamas, lai būtu iespējams kritiski izvērtēt saņemto informāciju.
Pētījumā secināts, ka uzticēšanos sociālajiem medijiem pasliktina tas, ka tajos tiek pausti ļoti atšķirīgi viedokļi. Ir grūtāk komunicēt ar sabiedrību, jo nevar izvēlēties vienu konkrētu kanālu – dažādas mērķa grupas uzticas dažādiem avotiem. Kāpēc medijiem ir svarīgi sasniegt auditoriju sociālajos medijos?
Ļoti labs jautājums. Pirms dažām nedēļām Vidzemes Augstskolas studentiem uzdevu izpētīt, kā Latvijas mediji komunicē sociālajās platformās. Daži studenti izvēlējās reģionālos medijus.
Bija diezgan bēdīgi redzēt, ka komunikācija sociālajos medijos notiek vairāk “ķeksīša pēc”.
Ierakstiem, saitēm uz rakstiem ir pieci vai seši “patīk”. Faktiski netiek izmantota iespēja uzrunāt auditoriju, veidot piesaisti reģionālajai avīzei ar sociālo mediju starpniecību.
Kā labo piemēru gribu minēt Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru “Re: Baltica”, kas labi izmanto sociālos medijus, lai cilvēkus ieinteresētu izlasīt garo, pētniecisko tekstu. Agrāk viņi piesaistīja dziedātāju Ralfu Eilandu, kas par raksta saturu stāstīja videoformātā. Šobrīd žurnālisti veido vienu vai divas minūtes garus video ar raksta apkopojumu un platformā “X” ievieto pavedienus par publikācijas galveno ideju. Klāt tiek pievienota arī saite uz rakstu.
Kāpēc ir svarīgi sasniegt auditoriju sociālajos medijos? Tā ir iespēja parādīt savu saturu, iepazīstināt ar mediju ikdienas procesu, skaidrot kāda redakcionālā lēmuma pieņemšanu. Šādi arī var uzrunāt jauniešus.
Pētījums parādīja, ka ir jāatvadās no stereotipa par “Tik Tok” kā jauniešu sociālo mediju. Pēdējo trīs mēnešu laikā šo sociālo platformu ir lietojuši gandrīz 28% senioru.
Arī intervijas apliecina, ka, piemēram, septiņdesmigadnieki vienlīdz bieži ieiet “Draugiem.lv” un “Tik Tok”.
“Tik Tok” platformā var mēģināt uzrunāt ne tikai jauniešus, bet arī citas vecuma grupas.
Diskusijā, kas noritēja pēc pētījuma prezentācijas, režisore un producente Arta Ģiga pieļāva, ka mediji, iespējams, nav pilnvērtīgi izmantojuši sociālo mediju sniegtās iespējas, lai uzrunātu arī jaunos cilvēkus.
Vai piekrītat viedoklim, ka tradicionālie mediji ir palaiduši garām brīdi, kad sociālos medijus varēja padarīt par savu palīgu? Vai arī nekas vēl nav zaudēts?
Domāju, ka var mēģināt jauniešus atgūt, izmantojot sociālās platformas. Taču saturs ir jāveido, nevis visur pārkopējot vienu un to pašu ierakstu, bet gan radot kaut ko atšķirīgu. Katram sociālajam medijam ir savs raksturīgais stils, formāts, paņēmieni.
Arī seminārā ar Vidzemes Augstskolas studentiem secinājām, ka daļa mediju vienu un to pašu video saliek visur. Tad nevaram gaidīt, ka visās platformās būs liels pieprasījums pēc šāda veida satura.
Domāju, pilnībā atgūt jauniešu auditoriju nebūs iespējams. Kā jau minēju, viņi tomēr mazāk interesējas par politiku un aktualitātēm sabiedrībā. Influenceri piedāvā aizraujošu, izklaidējošu saturu. Savukārt, lai iedziļinātos mediju rakstos par politiku vai pētnieciskās žurnālistikas materiālos, vajag zināmu piepūli.
Sociālie mediji ir iemācījuši, ka viss ir jādara ātri: jāizvēlas, jāuzspiež “patīk” vai “nepatīk”, ātri “jāskrollē” tālāk. Tas nav formāts, kurā apstāties, padomāt, reflektēt, analizēt.
Plašākā kontekstā varam runāt par lielāku sabiedrības problēmu – nespēju noturēt uzmanību.
Mums kļūst arvien grūtāk iedziļināties, lai pamanītu cēloņsakarības, pievērstos jaunai ziņai ilgāk par dažām sekundēm. 2000. gadā cilvēks varēja noturēt uzmanību 12 sekundes, 2013. gadā – vairs tikai 8 sekundes. Pat par vienu sekundi mazāk, nekā to spēj zelta zivtiņa. Visticamāk, tagad, pēc desmit gadiem, tās vairs nav arī 8 sekundes.
Konsultāciju un pētniecības uzņēmums “Civitta Latvija” norāda: 60% iedzīvotāju uzskata, ka valdība kontrolē mediju saturu. Šo uztveri veicina arī līdzīgs ziņu saturs dažādos medijos, kas rada iespaidu, ka mediji ir pakļauti valsts ietekmei un sniedz vienpusēju informāciju. Līdz ar to mediji tiek uztverti kā valsts pārvaldes instruments. Rezultātā sabiedrība mazāk patērē šos medijus un arī mazāk tiem uzticas. Vai mums vajadzētu vairāk patērēt plašsaziņas līdzekļus? Kāpēc tas ir svarīgi?
Pētījumā 58% aptaujāto norādīja, ka vairākums Latvijas mediju ir komercmediji un pastāv, pateicoties reklāmām. 20% uzskatīja, ka vairākums Latvijas mediju pieder valstij. Tā ir pietiekami liela daļa. Vēl 17,5% atbildi uz šo jautājumu nezināja. Ir sajukums.
Lielāks plašsaziņas līdzekļu patēriņš nebūt negarantē lielāku uzticēšanos medijiem. Kā redzam pētījumā, 76% respondentu norādīja, ka ik dienu lieto sabiedriskos medijus, bet tiem uzticējās tikai 32%. Turklāt tikai daži intervējamie vispār spēja nosaukt sabiedriskos medijus.
Intensīvs patēriņš vēl negarantēs to, ka informācijai noticēs. Iespējams, nav citu alternatīvu vai ir grūti saprast mediju saturu citā valodā.
Mediju pārstāvjiem jāskaidro sava darbība, finansējuma avoti, redakcionālā neatkarība, pieņemtie lēmumi, piemēram, kāpēc ir intervēts viens cilvēks, bet intervija atteikta kādam citam.
Kā jau minēju, pētījuma rezultāti parāda – cilvēki uzskata, ka mediji ir viegli uzpērkami, viegli var samaksāt un izveidot kādas sensācijas.
No atbildēm rodas iespaids, ka, pēc iedzīvotāju domām, jebkurš, kuram ir nauda, var ietekmēt mediju saturu.
Mediju organizācijām, Latvijas Žurnālistu asociācijai, Latvijas Mediju ētikas padomei un citām nevalstiskajām organizācijām un akadēmiskajai videi kopā šis jautājums ir jāmēģina padarīt skaidrāks.
Ja 76% iedzīvotāju ik dienu lieto sabiedriskos medijus, tas ir gana daudz.
Jā, tas ir gana daudz, bet man nav stingras pārliecības, ka visi respondenti patiešām ir izpratuši, par kuriem sabiedriskajiem medijiem ir runa. Rodas pārdomas, vai aptaujātie ir pareizi identificējuši sabiedriskos medijus. Atbildes uz interviju jautājumiem rāda, ka vien maza saujiņa spēj atpazīt visus trīs – “Latvijas Televīziju”, “Latvijas Radio” un portālu lsm.lv.
Daži cilvēki norādīja, ka arī ministriju tīmekļvietnes un pašvaldību informatīvie izdevumi ir mediji.
Ne visi prata nošķirt pēc žurnālistikas principiem sagatavotu informāciju un sabiedrisko attiecību speciālistu veidotu saturu.
Pētījums atklāj mazākumtautību iedzīvotāju mediju lietošanas paradumus. Viņi ir pasīvāki un mazāk uzticas medijiem, kas var padarīt viņus vieglāk manipulējamus.
Nevaru apgalvot, ka tādējādi ar mazākumtautību iedzīvotājiem ir vieglāk manipulēt. Pētījums parāda, ka mazākumtautību iedzīvotāji ir aktīvāki vietnes “Telegram” (35% pēdējo trīs mēnešu laikā) un “Tik Tok” (54% pēdējo trīs mēnešu laikā) lietotāji. Starp populārākajiem medijiem ir “Youtube” un “Facebook”.
Šis pētījums neuzrāda, kāda informācija šajās platformās tiek iegūta. Bet 2023. gadā NEPLP pasūtītajā pētījumā visiem aptaujātajiem tika jautāts, vai viņi turpina izmantot medijus, kuri sankciju dēļ Latvijā nav pieejami, proti, vai viņi izmanto Krievijas valsts atbalstītus medijus pēc to bloķēšanas Latvijā. Diezgan daudz aptaujāto – 45% – atzina, ka turpina to darīt. Acīmredzot cilvēki ir atraduši veidu, kā straumēt no “Youtube”, izmantot virtuālo privāto tīklu jeb VPN u. c.
Tur arī ir problēma. Ja daudzi joprojām atrodas Kremļa informācijas zonā, tad jājautā par viņu lojalitāti Latvijai.
Pirms gada “Latvijas Radio” studijas žurnālisti devās uz pierobežu, runāja ar cilvēkiem. Kādai sievietei Kaplavā tika jautāts, vai viņa joprojām skatās Krievijas televīzijas programmas. Sieviete atbildēja: “Jā, uztveram, skatāmies, esam informēti par visu, visu zinām, kas tur notiek. Es kā tīra latviete esmu kaut kur pa vidu, pat nesaprotu, uz kuru pusi sliekties. Protams, esmu par Latviju – vairāk vai mazāk. Bet, kā tur ir, man grūti spriest, tāpēc ka es neesmu tur bijusi.”
Man liekas problemātiski, ka cilvēks, dzīvodams Latvijā, apgalvo – par Latviju viņš ir “vairāk vai mazāk”, nevis 100%. Var teikt, ka propaganda savu darbu ir padarījusi.
Tur vairs nav runa par medijpratību, tur ir plašāks stāsts par piederību valstij, par identitāti u. tml.
Cik ļoti medijpratību ietekmē tehnoloģiskā vai informācijas satura pratība?
Ietekmē, bet ne vienmēr izšķirīgi. Būtiskāka ir kritiskā domāšana un analīzes prasmes.
Minēšu divus piemērus. Pētījumā piedalījās cilvēki, kuri lieto internetu, bet nepatērē influenceru saturu. Seniori bija tik vērīgi, ka norādītajā informācijā atpazina influenceri, jo kādam produktam viņa ierakstā tika piedāvāta atlaide. Tajā pašā laikā jaunieši ne vienmēr to spēja noteikt.
Kā otru piemēru minēšu savu vectēvu. Padomju laikā, kad uz kolhozu bija atbraukuši rajona avīzes žurnālisti, lai stāstītu par “skaisto” dzīvi, viņam kā traktoristam pie kukurūzas lauka lika pozēt pietupjoties, lai augi izskatītos garāki un leknāki.
Vectēvs bija beidzis tikai pamatskolu, bet ļoti labi apzinājās, kāpēc tā notiek un kā tiek konstruēta “skaistā” padomju dzīves realitāte.
Vienlaikus digitālā pratība ir būtiska, it sevišķi, ja cilvēks darbojas digitālajā vidē. Pētījums parāda, ka 39% senioru ir tikai viena parole visiem kontiem internetā. Tas rada lielu risku, ka, paroli “uzlaužot”, varēs piekļūt citiem kontiem, kur cilvēks ir reģistrējies.
Tiesa, seniori iedalās divās grupās. Vieni ir īpaši piesardzīgie, kas sociālajos tīklos apstiprina tikai zināmus cilvēkus, neko nekomentē, neiepērkas internetā. Otri ir vieglprātīgie, bezrūpīgie, kas saka: man ne no viena nav bail. Vai tad mans īpašums kādu interesē? Neesmu tik populārs, lai kādu interesētu. Viņi neko nedara, lai pasargātu sevi tīmeklī. Šeit būtu vajadzīga digitālā pratība, lai zinātu, kurā brīdī dot vai nedot bankas datus, lai netiktu apkrāpti.
Digitālās prasmes ir svarīgas, lai sevi pasargātu tīmeklī un arī lai izmantotu tīmekļa iespējas – sazināties ar radiem pāri okeānam, pasūtītu medikamentus internetā u. tml.
Kādi ir medijpratības nākotnes izaicinājumi? Cīņa ar dezinformāciju un informācijas manipulācijām?
Izaicinājumi tikai pieaugs. To redzam pēdējo gadu laikā saistībā ar mākslīgā intelekta rīka attīstību. Jau pirms pāris gadiem, kad Krievija iebruka Ukrainā, izplatījās dziļviltojumi, mākslīgi sintezētie video, kuros bija redzams, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un bijušais Ukrainas armijas virspavēlnieks Valerijs Zalužnijs paziņo, ka Ukraina padodas un noliek ieročus.
Tāpat dziļviltojumi tikuši izmantoti, sazvanoties ar Berlīnes mēru un citām amatpersonām, lai mēģinātu ietekmēt viedokli un pārliecināt par kādu jautājumu.
Tas notiek gan starptautiskajās attiecībās, gan nacionālajā līmenī. Pirms kāda laika arī Latvijā bija gadījums, kad kādas platformas “X” lietotājas fotogrāfija ar mākslīgā intelekta palīdzību tika pārveidota par kailfoto un publicēta tīmeklī.
Tas rada sajukumu, kam ticēt un kam ne, jo to grūti noteikt ar “aci”, ir vajadzīgas speciālas programmas.
Dziļviltojumu izmantošana un dezinformācija varētu vērsties plašumā, jo tuvākajos gados Latvijā gaidāmas vairākas vēlēšanas.
Iespējams, Eiropas Komisija aicinās vietnes “Tik Tok” un “Facebook” stingrāk regulēt informāciju. It kā jau ir labās prakses kodekss dezinformācijas ierobežošanai, bet platforma “X” atteicās no šī kodeksa pēc Īlona Maska nākšanas pie varas. “Telegram” savukārt šis kodekss nav jāievēro, jo tā ir privātas saziņas vietne, nevis sociālais medijs. Lai gan zinām, ka tur tiek pulcētas lielas kopienas.
Varam cerēt uz stingrāku regulējumu, bet lielākoties tas paliek mūsu pašu rokās – neiekrist digitālo krāpnieku lamatās un izvērtēt saturu, ar ko sastopamies.
Piemēram, nesen vietnē “Facebook” cilvēki dalījās ar aizsnigušām Latvijas ielām Limbažos vai Jēkabpilī. Tās bija senāku gadu bildes. Bet, šķita, daļa cilvēku noticēja, ka šīs fotogrāfijas uzņemtas tikko. Tas parāda, ka mūs ir viegli “uzķert uz āķa” pat ar vienkāršām tehnikām. Nemaz nevajag dziļviltojumus.
