Skolu tīkla pārveide – daudz neskaidrību un netaisnības izjūta

Sabiedrība ir aktīvi iesaistījusies skolu tīkla reformā. Portālā manabalss.lv ir iesniegtas trīs iniciatīvas, kurās aicina pievērst uzmanību skolu tīkla optimizācijai. Iniciatīvai “Lauku mazajām skolām – būt” jau ir savākti vairāk nekā 10 000 parakstu, un tā tiks iesniegta Saeimā. Savukārt iniciatīvas “Jaunpils vidusskolai – būt!” un “Latvijas lauku skolām – būt” autori mudina skolu reformu plānotājus nebalstīties tikai uz skaitļiem tabulās, bet saprast, ka aiz katra skaitļa ir bērns, ģimene, skolotājs un lauku nākotne.

15. februārī vienotajā tiesību aktu portālā noslēgsies publiskā apspriešana par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotajiem grozījumiem Izglītības likumā, kas paredz noteikt vienotus kritērijus kārtībai, kādā piešķir valsts finansējumu pedagogu darba samaksai.

LV portāls jautā: Kā vērtējat IZM sagatavotos grozījumus Izglītības likumā? Vai piedāvātā skolu reforma uzlabos izglītības kvalitāti?

Guntars Skudra

Rēzeknes novada pašvaldības Izglītības un sporta pārvaldes vadītājs

FOTO no personiskā arhīva

2009. gadā, pirms administratīvi teritoriālās novadu reformas, Rēzeknes rajonā bija 32 vispārizglītojošās skolas. Skolu tīklu Rēzeknes novadā, kāds tas ir šobrīd, esam veidojuši jau no 2009. gada, ņemot vērā izglītības pieejamību visā Rēzeknes novada ģeogrāfiskajā izvietojumā. Katru gadu esam skolu tīklu kārtojuši regulāri un pakāpeniski, ievērojot noteiktus kritērijus, proti, izglītības pieejamība, izglītības kvalitāte, finanšu efektivitāte. Tāpat esam rīkojušies saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 583 “Kritēriji un kārtība, kādā valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē” attiecībā uz minimālo skolēnu skaitu vidusskolas posmā Rēzeknes novada vidusskolās, kur ir 40 un vairāk skolēnu.

2024. gada 1. septembrī novadā būs sešas vidusskolas un tikpat pamatskolu. Trim vidusskolām ir pa vienai struktūrvienībai, no kurām divas šogad plānots slēgt.

Ņemot vērā informatīvo ziņojumu “Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā” un tajā noteiktos kritērijus un principus, plānojam, ka pakāpeniski pārejas posmā līdz 2027. gadam novadā paliks viena vidusskola un sešas vai septiņas pamatskolas un sākumskolas.

IZM noteiktais kritērijs – 60 izglītojamo vidusskolas posmā – ir pārāk liels novadu administratīvajām teritorijām, jo iedzīvotāju skaits sarūk. Turklāt arī skolēnu paliek arvien mazāk, un šādus nosacījumus vairākas vidusskolas nespēj īstenot.

Samazinoties skolēnu skaitam, būtu jāpiemēro mazāki kvantitatīvie kritēriji, lai izglītības pieejamību saglabātu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai.

Veidojot skolu tīklu valstī, ir ļoti svarīgi stiprināt Eiropas ārējo robežu gan apdzīvotības nodrošināšanai, gan ceļu infrastruktūras attīstībai, gan uzņēmējdarbības veicināšanai. Latvijas Republikas valsts robežas likuma 19. pantā noteikts, ka pierobeža ir 30 km no valsts ārējās robežas. Tādējādi attiecīgajā 30 km joslā būtiski ir noteikt minimālo skolēnu skaitu vidusskolas posmā – līdz 45 –, vienlaikus nodrošinot izglītības kvalitāti.

Iebildumi, pārzinot infrastruktūru un iedzīvotāju izvietojumu teritorijā, ir pret skolu atrašanās vietas noteikšanu, ņemot vērā ceļā pavadīto laiku, jo digitāli aprēķinātais ceļā pavadītais laiks var krasi atšķirties no reālā (skolēnam vēl jānokļūst līdz lielceļam, kur kursē autobuss).

Tāpat arī transporta un citas izmaksas, kas nepieciešamas, lai nokļūtu uz skolu, finansiāli nedos ieguvumus, jo, iespējams, vidusskolām būs jāveido dienesta viesnīcas (valsts vai pašvaldības apmaksātas), lai bērni visu nedēļu varētu uzturēties skolā. Vai IZM, Labklājības ministrija un citi atbildīgie resori to vēlas?

Prognozējam, ka pēc skolu slēgšanas daudzi novada iedzīvotāji mainīs dzīvesvietu, jo cilvēkiem samazināsies darba iespējas, ģimenes būs spiestas emigrēt, līdz ar to daļa skolēnu dosies uz ārzemēm.

Saglabājot skolu tīklu novadā, tiks nodrošināti priekšnoteikumi iedzīvotāju palikšanai. Tāpat lauku vidē tiks saglabātas darba vietas skolotājiem un skolu tehniskajiem darbiniekiem, tostarp attīstīta labvēlīga vide vietējai uzņēmējdarbībai, potenciāli nodrošinot darbaspēku un speciālistus, kuru bērniem būs iespēja mācīties vietējā skolā.

Skolu slēgšana juridiski ir pašvaldības lēmums, vienlaikus pēc būtības tas ir arī valstisks lēmums, liekot pašvaldībām to darīt. Patlaban nav normatīvās bāzes, uz kuras pamata pašvaldības var pieņemt atbilstošus lēmumus par skolu likvidāciju vai reorganizāciju, pastāv tikai brīvprātīgās iniciatīvas, kas balstītas uz IZM ziņojumu un kvantitatīvajiem rādītājiem.

Pēc normatīvo aktu pieņemšanas neviena pašvaldība nespēs dažu mēnešu laikā pieņemt radikālus, nepopulārus lēmumus.

Ir vajadzīgs pārejas posms – vismaz gads pēc likumu grozījumiem un noteikumu pieņemšanas –, nevis kā pašlaik noteikts, ka tas ir 2024. gada 1. septembris.

Irina Graudiņa un Agnese Ozoliņa

Z. A. Meierovica Kabiles pamatskolas skolotāja; direktores vietniece

Publicitātes foto

Ministrijas plānotie grozījumi Izglītības likumā ir nepieciešami, tomēr pašreiz tie ir sasteigti. Piekrītam, ka pedagogi ir pelnījuši beidzot saņemt ieguldītajam darbam atbilstošu atalgojumu, kas ir vadmotīvs plānotajos grozījumos. Taču rodas jautājums: vai, nosakot skolēnu skaitu kā galveno izglītības kvalitātes vērtēšanas kritēriju un 2024. gada 1. septembrī aizslēdzot vairākus desmitus lauku skolu, ietaupītais finansējums nebūs tuvredzīgs risinājums, kas ilgtermiņā nodarīs pašlaik sarežģīti aprēķināmu kaitējumu lauku reģioniem un pat latviskajai identitātei?

Katras skolas situācija jāizvērtē individuāli un lēmumi jāpieņem nevis steigā, bet izsvērti. Ja pašvaldība spēj skolas, kuru grasās slēgt, skolēnus iesēdināt autobusā un pa kvalitatīvu ceļu aizvest uz labu skolu, tad tas jādara.

Z. A. Meierovica Kabiles pamatskolas slēgšanas gadījumā Kuldīgas novada vadības piedāvājums bija šāds: 70 skolēnus ar esošajiem, jau krietni lietotajiem skolas autobusiem vest pa grantētu, ziemā bieži aizputinātu, pavasarī un rudenī grūti izbraucamu ceļu uz 17 km attālo kaimiņu pagasta lauku skolu.

Vai minētais risinājums uzlabotu dzīves kvalitāti 70 skolēniem? Uzdrošināmies apgalvot, ka ne. Bērni, kuri nāk uz skolu no Kabiles centra, turpmāk brauktu uz kaimiņu pagasta skolu un, visticamāk, vairs nevarētu apmeklēt iemīļotos interešu pulciņus Kuldīgā. Turpretī bērniem, kuri jau tagad uz skolu brauc pat 10–14 km, ikrīta un ikvakara braucienam nāktos pievienot vēl 17 km. Vai tas var atstāt nemainīgu sociālo stāvokli?

Kuldīgas novada pašvaldība sākotnējo lēmumu par Kabiles skolas slēgšanu ir mainījusi, bet finansējums būs mazs, jo arī pašvaldība ir kļuvusi par situācijas ķīlnieci, savukārt pedagogi – par misionāriem.

Mūsuprāt, jādod iespēja skolas kolektīvam veikt iekšējās reformas, lai padarītu skolu pievilcīgāku lielākam skolēnu skaitam. No mums tiek prasīta laba pārvaldība, tomēr plānoto grozījumu Izglītības likumā pēkšņums un pusslepenība neliecina par labu pārvaldību ministrijā. Situācija, kad IZM izdara spiedienu uz pašvaldībām, liedzot finansējumu tām, kuras nebūs slēgušas mazās skolas, padara mūs, Kabiles skolas pedagogus, par situācijas ķīlniekiem.

Ilglaicīgi esam pielāgojušies attiecībā uz piešķirtajām pedagogu likmēm, kuras cita starpā top zināmas tikai septembra beigās.

Bez liela skaita apvienoto stundu nebūtu iespējams nodrošināt izglītības procesu, turklāt pedagogu papildu veicamajiem pienākumiem trūkst finansējuma. Vai ir korekti runāt par izglītības kvalitāti un to salīdzināt ar pilsētas skolām?

Redzot notikumus pēdējos mēnešos, pavisam neliela, bet būtiska mūsu skolas pedagogu daļa, proti, divas kolēģes, laikus reaģēja un ir uzsākušas sarunas par darbavietām novada lielākajā skolā. Apsverot konkrēto faktu, rodas jautājums –, vai pedagoģes, kuras godprātīgi un profesionāli ir strādājušas (un turpina strādāt) mūsu mazajā skolā, ar savu darbu ir nodrošinājušas zemāku izglītības kvalitāti, bet, sākot darbu lielajā skolā, viņu sniegums automātiski uzlabos izglītības kvalitāti tajā?

Inga Vanaga

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja

FOTO: Paula Čurkste, LETA

Diemžēl neredzam, ka ar grozījumiem Izglītības likumā, ko nevar skatīt atrauti no IZM informatīvā ziņojuma “Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā”, kurā noteikts jauns finansēšanas modelis, būtu panākti ievērojami uzlabojumi. Tāpat nevaram apgalvot, ka ir ņemti vērā svarīgi priekšlikumi, kas dotu pārliecību, ka jaunā finansēšanas sistēma nāk par labu gan skolotājiem, gan skolēniem un viņu ģimenēm. Secinām, ka finansēšanas modeli esošajā kvalitātē no šī gada 1. septembra nevar ieviest.

Februāra sākumā saņēmām trešo finansējuma modeļa precizēto redakciju. Tajā ir veiktas izmaiņas, kas situāciju pat pasliktina.

Nevaram kā arodbiedrība piekrist, ka joprojām nav skaidrības par speciālās izglītības programmu finansēšanu, turklāt arī administrācijas jautājumā nav panākts risinājums. Iepriekš norādījām, ka zemākā darba likmes daļa administrācijai nevar būt vienāda ar skolotājiem noteikto. Nav panākta vienošanās par slodžu balansēšanu. Klašu dalīšanai mācību priekšmetos arī nav labvēlīgu risinājumu. Tā varētu turpināt.

Joprojām nav skaidrojuma, kāpēc paredzēts šāds procentuālais apmērs, kas atalgojumā papildus tiek piedāvāts skolotājiem, atbalsta personām, pirmsskolas pedagogiem. Vai tas ir pietiekams klašu dalīšanai noteiktos mācību priekšmetos vai speciālo izglītības programmu īstenošanai? Neesam saņēmuši ministrijas solīto dokumentu ar formulām, kur katra skola varētu pārliecināties, vai ierosinātais finansēšanas modelis ir vai nav derīgs. Pašlaik ir atsūtīts tikai kopējais aprēķins par pašvaldībām, kur redzams, ka finansējums pieaug. Tomēr tikai piecām pašvaldībām jaunais finansējuma modelis “bija pa nullēm”, savukārt pārējām būs jānodrošina līdzfinansējums.

Cik skolu šīs reformas rezultātā varētu slēgt? IZM ir sniegusi informāciju, ka 70 vidusskolas neatbilst kvantitatīvajiem kritērijiem. Taču jāņem vērā, ka pašvaldības var lemt, ka tās no sava budžeta finansē izglītības iestādes.

Būtiska ir arī situācija ar valsts ģimnāzijām. Ja skola ir ieguvusi valsts ģimnāzijas statusu un tās kvalitatīvie rādītāji tam atbilst, bet tagad pietrūkst skolēnu, cik samērīgi ir sacīt, ka netiks nodrošināts finansējums darba samaksai, kaut arī kopējais izglītības iestādes sniegums un rādītāji ir pietiekami augsti?

Nekur netiek norādīti kvalitatīvie parametri, ja skolā bijuši nesekmīgi skolēni, bet tagad viņi ir sekmīgi vai pastāv ievērojama izaugsme bērniem ar speciālajām vajadzībām. Kvalitatīvie parametri joprojām ir atstāti novārtā. Tas ir pašvaldības ziņā. Šādos jautājumos uzstādījumiem no ministrijas puses jābūt vienotiem, nevis pēc tam jāmeklē iespējas, kā slēgt līgumus ar pašvaldībām par izņēmumiem.

Nesen medijos tika publicēta ziņa, ka 2021./2022. gada pirmajā semestrī vairāk nekā 9000, bet otrajā semestrī vairāk nekā 8000 skolēnu neieradās skolā. Vai skolu tīkla optimizācijā IZM ir izvērtējusi arī šo situāciju?

Turklāt izmaiņu ieviešanā ir mainīti akcenti. Sākotnējais uzstādījums bija kvalitatīvas izglītības pieejamība. Ministrija “pa ceļam” mainīja publisko retoriku un šobrīd skolu tīklu pretstata pedagogu algām. Esam kategoriski pret apgalvojumu “kārtojiet skolu tīklu, lai pedagogiem varētu samaksāt algas”.

Konceptuāli esam par to, ka jāmaina skolu finansēšanas sistēma, taču, ja ir tik daudz neskaidrību par jauno modeli un ministrija nevar to operatīvi izskaidrot un atrisināt, tad jāturpina darbs pie modeļa pilnveides. Kārtējo eksperimentu nozarē vairs nevaram atļauties.

Reformu īstenošana nav caurskatāma, un daļai izpaliks taisnīguma izjūta.