Šogad svinējām latviešu valodniecības klasiķa Jāņa Endzelīna 150 gadu jubileju. Kā šajā kontekstā vērtējat latviešu valodas attīstību?
Arī mūsdienās varam daudz mācīties no Endzelīna, kurš valodniecībā darbojies vairākās jomās. Viņu augstu vērtē par pētījumiem indoeiropeistikā un baltu valodu vēsturē, tomēr liels ir arī Endzelīna devums latviešu valodas praksē. Kādā nesen notikušā valodnieku konferencē vairāki referāti bija veltīti Endzelīna ieguldījumam latviešu valodas kopšanā. Vienā no tiem izskanēja doma, ka no Endzelīna ieteikumiem latviešu valodā ir tikuši ieviesti ap 40 procentu, un tas ir daudz. Ja nebūtu jaunlatviešu un Endzelīna, mūsu valoda, visticamāk, būtu pavisam citāda.
Endzelīns vērsās pret neregulāri darinātiem vārdiem, kas neatbilst sistēmai, un uzskatīja, ka tie nav vēlami. Mums šodien vajadzētu teikt lejamkanna, tāpēc ka vārds ir darināts no vārdkopas lejama kanna, bet valodas lietotāji uzskatīja, ka tas ir par garu, un praksē ir ieviesies vārds lejkanna.
Šeit darbojies valodas līdzekļu taupīšanas likums – ja saprašanās nav traucēta, tad īsāks vārds dažkārt gūst virsroku. Jāsaprot, ka tagad mēs pat gribēdami nevarētu ieviest visus Endzelīna ieteikumus, jo latviešu valoda ir mainījusies, laiki ir citi un reālijas arī. Ko varam mācīties, – tā ir pieeja un viņa izstrādātie principi, kā vērtēt jaunus valodas līdzekļus.
Varam turpināt ieteikt jaunus vārdus un sinonīmus aizgūtiem vārdiem. Iedvesmu var smelties, piemēram, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas tīmekļvietnē.
Nesen tajā bija ieteikts vārdu influenceris aizstāt ar sliecinātājs.
Pazīstam tās pašas saknes vārdus: sliekties, slieksme, sliecība. Ietekmētājs būtu tas, kas aktīvi ietekmē, bet sliecinātājs cenšas sliecināt citus domāt kādā veidā, ir domu rosinātājs noteiktā virzienā.
Par gada vārda un nevārda konkursu priecājos, jo ik pa laikam sabiedrības apziņā tiek aktualizēta doma, ka mums valoda jākopj un par to jārūpējas. Protams, vislabāk būtu, ja mēs par to domātu ikdienā, nevis tikai svētku reizēs un brīžos, kad nepieciešams apliecināt savu identitāti.
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pētījumā par valodas lietojumu elektroniskajos medijos un tīmekļvietnēs norādīts, ka 47 procenti aptaujāto medijos pamana kļūdas latviešu valodā, savukārt 46 procenti piekrīt apgalvojumam, ka ir svarīgi izskaust svešvārdus, neveiklus tulkojumus un netipiskas teikumu konstrukcijas. Cik būtiskas ir rūpes par valodu tās “parastajam lietotājam”? Kā jūs vērtējat sabiedrības iesaisti valodas jautājumos?
Apziņa par valodas lietojumu ir jāveido –, ja tās nebūs, daļai sabiedrības būs svarīgi tikai saprasties. Minimālas saziņas prasības var īstenot arī ar ļoti zemu valodas kultūras līmeni – varētu pat pietikt ar dažiem desmitiem vārdu un žestu. Attieksme pret valodu ir jāmāca jau ģimenē, bērnudārzā un skolā. To nevar atstāt uz vēlāku laiku un domāt, ka cilvēks darba dzīvē apgūs prasmīgi lietot valodu. Tad jau viss ir nokavēts. Būtiska ir vide, kurā cilvēks izaug.
Ja bērns ģimenē dzird pareizu valodu, viņš arī tā runās, ja nepareizu vai nabadzīgu – izmantos to paveidu, kuru iepazinis agrā bērnībā.
Tādēļ ir svarīgi, ka pirmsskolas izglītības iestādēs māca pareizu un daudzveidīgu valodas lietojumu.
Ja runājam par sabiedrības iesaisti valodas lietās, nozīmīgākā laikam ir izpratne par to, ka latviešu valodas liktenis un valodas kvalitāte ir mūsu rokās. Varam daudz diskutēt par viena vai otra vārda lietojumu – es negribētu teikt, ka tas ir maznozīmīgi, tomēr atsevišķi fakti valodas sistēmā neko būtiski nemaina. Svarīgāk ir apzināties, ka latviešu valodai pilnvērtīgi jāfunkcionē visās saziņas jomās, un mēs nedrīkstam apgalvot, ka atsevišķas domas latviski nevar izteikt. Var, tikai dažreiz mazliet jāpiepūlas, lai izdomātu, kādā veidā.
Vai Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas aktivitātes ir izglītojošas?
Jā, viņi aicina interesantus lektorus, rosina domāt par valodu. Ir vairākas iestādes, kas nodarbojas ar valodas lietām, tostarp Latviešu valodas aģentūra, Valsts valodas centrs un citas.
Vienlaikus būtiska loma ir žurnālistiem, jo viņu teikto dzird vai lasa visa sabiedrība. Bieži ikdienā fonā skan radio vai televīzija, un gribot negribot žurnālistu teiktais pielīp.
Šādi var iemācīties ne tikai labo, bet arī kļūdaino vai nevēlamo.
Žurnālistiem būtu jādomā, piemēram, par to, kā samazināt liekvārdību.
Vai tas attiecas uz drukātajiem vai elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem?
Liekvārdība ir visu veidu medijos. Viens no izteiktiem piemēriem ir laika ziņas. Ļoti labi saprotu, kāpēc laika ziņu moderatori ir liekvārdīgi, jo informācija ir vienveidīga –, cik grādu, līs vai nelīs, kādas ir atšķirības dažādās vietās, tāpēc daudzi cenšas stāstījumu izpušķot un padarīt garāku. Ieviešas stabilas liekvārdīgas frāzes, kā, piemēram, ziemeļu puses vējš, kaut gan pareizi būtu ziemeļu vējš vai ziemeļvējš. Regulāri klausoties ziņas, var labi novērot, kā līdzīgas frāzes ieviešas, – sākumā atsevišķi lietojumi, vēlāk šāda izteiksme jau kļūst plašāka. Vai padomājam, ko patiesībā nozīmē temperatūra svārstīsies ap nulli? Varētu saprast, ka temperatūra brīžiem būs mīnus viens, brīžiem plus viens, un tā visu dienu. Pareizi būtu teikt, ka temperatūra būs ap nulli – nekāda svārstīšanās, visticamāk, netiek prognozēta.
Valodas ziņā interesanta joma ir sporta žurnālistika, kur tiek bagātīgi lietota gan profesionālā leksika, ietverot arī neliterāro leksiku jeb sporta žargonu, gan metaforiski nozīmes pārnesumi, tomēr ne vienmēr to lietojums uzskatāms par iederīgu, jo par sportu interesējas ne tikai šīs jomas speciālisti.
Sporta ziņām raksturīga arī nevērīga runāšanas maniere, piemēram, saka nevis rezultatīvs vai pusfināls, bet tā vietā dzirdam ko līdzīgu [rezultīvs], [pusnāls].
Žurnālistikā ieviešas modes vārdi, kas nereti tiek lietoti aplamā nozīmē. Piemēram, lēst nozīmē ‘rēķināt’, bet vārda lietojums ar nozīmi ‘uzskatīt’ vai ‘spriest’ nebūtu atbalstāms, jo tādējādi zūd izteiksmes precizitāte. Partikula vien ar nozīmi ‘tikai, vienīgi’ lietojama aiz vārda, kura nozīmi tā ierobežo, piemēram, divi vien, taču pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos vārds vien ir pilnībā aizstājis līdz šim lietoto tikai.
Kā vērtējama valoda valsts iestādēs?
Dokumentu valoda ir ļoti liekvārdīga.
Kā norādīts teorijā par valodas lietišķo stilu, dokumentu mērķis ir sniegt precīzu un nepārprotamu informāciju, tomēr praksē ir daudz aptuvenu un samudžinātu formulējumu.
Plašajā dokumentu gūzmā un valodas plūdos tiešām var apjukt un nespēt izlobīt teksta jēgu.
Kāpēc tā notiek?
Cēloņi, manuprāt, ir vairāki. Lietišķā valoda ir reglamentēta, tādēļ visur tiek lietotas vienas un tās pašas frāzes, daudz kas tiek kopēts, nepadomājot, ka vajadzīgo saturu var izklāstīt īsāk un skaidrāk. Iespējams, juridisks dokuments sākumā bijis kompakts, bet tad radusies nepieciešamība to paplašināt ar dažādām atrunām un papildinājumiem, līdz ar to sākotnējais teksts ir apaudzis ar papildinformāciju, vienlaikus kļūstot nepārskatāms un grūti uztverams.
Vēl viens cēlonis liekvārdībai dokumentos ir tas, ka ierēdņi mēdz izteikties aizplīvuroti un lieto eifēmismus – to mērķis ir mīkstināt nepatīkamās asociācijas, kas lasītājam varētu rasties.
Piemēram, vārda noziegums vietā lieto aprakstošu apzīmējumu noziedzīgs nodarījums, un tad šķiet, ka nekāda nozieguma nav, bet patiesībā ir gan! Ja saka aizdzīt automašīnu, rodas ilūzija, ka tā nemaz nav nozagta. Savukārt vārdkopa veikt pasākumus ir ne tikai liekvārdīga, bet arī ērti lietojama kā eifēmisms, lai nekonkretizējot pateiktu – kaut kas tiek darīts. Tādos vārdu savienojumos kā veikt rakšanas, tīrīšanas vai citus -šanas darbus tas tiek pat trīsreiz apgalvots (īsāk būtu rakt, tīrīt), bet šāda izteiksme tiek kļūdaini uzskatīta par rakstu valodai atbilstīgāku un diemžēl ir visai plaši sastopama.
Tomēr valsts pārvaldē ir arī daudz korektu dokumentu, un jāpiebilst, ka ikviena iestāde pati ir atbildīga par dokumentu valodas kvalitāti.
Dzīvojam sociālo mediju laikmetā. Kādi secinājumi jums ir par valodu tajos?
Te droši vien jārunā plašāk – par valodu elektroniskajos saziņas līdzekļos vispār. Mūsdienās informācijas ieguves avotu un saziņas līdzekļu piedāvājums ir tik daudzveidīgs, ka ikviens var dzīvot savā informatīvajā telpā.
Mani satrauc jaunu cilvēku dzīve piezemētā valodas vidē, jo valoda, piemēram, interneta komentāros, ir ne tikai nekopta, bet arī primitīva. Ja šādas valodas vidē jādzīvo, ir bēdīgi.
Kādreiz, pētot valodas lietojumu, esmu nonākusi tādos vecāku portālos kā mammamuntetiem.lv un calis.lv, kur komentāru sadaļās ir neiedomājami daudz pareizrakstības kļūdu un citu aplamību.
Skolotāji ir satraukti, ka nevar piespiest jauno paaudzi lasīt daiļliteratūru. Bet tieši tas ir viens no veidiem, kā paaugstināt valodas prasmes līmeni. Vienveidīgu ikdienas tekstu lasīšana nepalīdzēs.
Kādreiz viss, kas tika publicēts, izgāja cauri sīkam sietam – tika rediģēts, pārbaudīts. No valodas viedokļa raugoties, apšaubāmas kvalitātes teksti līdz plašākai publikai nenonāca. Internets mūsdienās dod iespēju izplatīties dažādas kvalitātes tekstiem. Vienīgais risinājums, ko es redzu, ir to apzināties un mācīties, izturēties kritiski pret visu, ko lasām interneta vietnēs. Valodas kultūrā sabiedrība jāizglīto mūža garumā.
Kā ir ar politiķu valodas kultūru?
Liekvārdība, izvairīšanās no tiešām atbildēm, nespēja vai nevēlēšanās izteikties kodolīgi – pie tā politiķu runās diemžēl jau esam pieraduši.
Kādam politiķim “Rīta Panorāmā” jautāja, kuru kandidātu viņš atbalstīs prezidenta vēlēšanās. Atbilde bija ļoti izvairīga un neskaidra: mēs jau nevaram tā uzreiz pateikt, tā un šitā, nevaram spriest, šobrīd viss ir sarunu stadijā. Žurnāliste otrreiz jautāja to pašu, un politiķis varēja atbildēt ar jā, nē vai pagaidām nezinu, tomēr turpināja izvairīties no tiešas atbildes. Var jau, protams, teikt, ka aplinku runāšana ir diplomātiska, tomēr brīžiem šķiet, ka pārāk daudz laika pavadām neauglīgā pļāpāšanā un cenšamies no runas plūdiem izlobīt kādu drusciņu patiesības. Valoda piedāvā visplašākās iespējas daudz runāt un neko nepateikt, tāpēc žurnālistiem, intervējot politiķus, vajadzētu būt uzstājīgiem un nesamierināties ar neskaidrām atbildēm.
Psihoterapeits Nils Konstantinovs pusaudžus konsultē arī angļu valodā, jo tā viņiem esot ērtāk izteikties. Sabiedrībā daudz tiek runāts par angļu valodas ekspansiju Latvijā. Arī NEPLP pētījumā secināts, ka 72 procenti mediju lietotāju pamanījuši anglicismu lietojumu medijos.
Bēdīgi, jo terapeitam vajadzētu rosināt izteikties latviski. Turklāt sajūta, ka vieglāk ir izteikties angliski, var būt maldīga.
Tas vien, ja runā angliski, nenozīmē, ka sazinās pareizā un bagātīgā angļu valodā. Vēsturē esam piedzīvojuši kārkluvāciešus, tagad ir kārkluangļi.
Pirms 10 gadiem lielāka bija krievu valodas negatīvā ietekme, kas vēl nav beigusies, jo turpinām lietot gan virkni neliterāru aizguvumu, gan pēc krievu valodas parauga veidotus teikumus. Taču patlaban mani vairāk satrauc angļu valodas ietekme – īpaši tas, ka jaunieši ikdienā vai nu sarunājas tikai angliski, vai bieži, it kā nemanot, pāriet no vienas valodas uz otru. Es domāju, ka tā vismaz daļēji ir mode, kas pāries, un ceru uz jaunu nacionālo atmodu šajā jomā.
Pārējai pasaulei mēs būsim interesanti tad, ja būsim atšķirīgi, nevis kā visi.
Vispamanāmākā angļu valodas ietekme ir leksikā jeb vārdu krājumā, tomēr tā parādās arī gramatikā, piemēram, teikumu veidošanas paraugos. Tajā, ka pārāk plaši un nevietā lietojam nelokāmos divdabjus ar -ot, vismaz daļēji vainojama angļu valodas ietekme, jo tādā veidā ir ērti pārtulkot angļu valodas tagadnes divdabi ar -ing.
Tikai viens piemērs no tulkota Eiropas Komisijas dokumenta, kurā nav saprotams, vai visas divdabju nosauktās darbības patiešām īstenos pati komisija: [Eiropas Komisija] UZSVER dalībvalstu un Komisijas nozīmi, izstrādājot stratēģisku pieeju, lai iesaistītos un sadarbotos ar uzņēmējdarbības sektoru un finanšu, ekonomikas un izglītības ekspertiem, un plašāku sabiedrību, piemēram, īstenojot konkrētus sadarbības projektus ar atbildīgajām valsts iestādēm, kā arī mērķtiecīgi izmantojot valsts un starptautiskos pārvaldības instrumentus un tos atbalstot.
Man nepatīk arī tas, ka izglītības iestādēs studenti tiek mudināti rakstīt noslēguma darbus angliski. Tā varam nonākt situācijā, kad par “smalkām lietām” latviski vairs nevarēsim izteikties, kā tas bija jaunlatviešu darbības sākumā. Tas ir bīstami, jo valoda ir pilnvērtīga tikai tad, ja tajā var sazināties visās jomās.
Ir virkne rosinošu pozitīvu piemēru. Sākotnēji absolūti angliskajā informācijas tehnoloģiju jomā tagad ir daudz latvisko terminu. Atcerēsimies, cik veiksmīgi reklāmas terminoloģijā iekļāvās zīmols, esam pie tā jau pieraduši. Būtu labi, ja fitnesu izdotos aizstāt ar vingrumu, – Rīgā jau ir viens Vingruma klubs. Galvenais ir veidot pieradumu, tad jaunie darinājumi vairs neliksies ne dīvaini, ne smieklīgi. Daudzi nezina to, ka vaļasprieks ir hobija latviskā versija, pie mājsēdes arī pieradām diezgan ātri.
Sabiedrībā populāru cilvēku – politiķu, žurnālistu – rokās ir liela vara arī valodas lietojuma ziņā. Viņi var izplatīt nevēlamo, bet var arī palīdzēt ieviest labas valodas paraugus.
Kā latviešu valodā izplatās tā saucamie viltus draugi?
Par viltus draugiem sauc vārdus vai gramatiskas parādības, kas dažādās valodās ir šķietami līdzīgas un rada maldīgu priekšstatu, ka tās arī nozīmē vienu un to pašu. Ir daudz svešvārdu, kam ir viena cilme un kas dažādās valodās skan līdzīgi, taču to nozīmes ir atšķirīgas. Piemēram, konsekvence latviešu valodā nozīmē noteiktību, nelokāmību spriedumos un rīcībā, bet to bieži lieto burtiskā tulkojumā no angļu consequences, kas latviski ir sekas.
Kapacitāte ir nozīmes ziņā izplūdis modes vārds, tā saucamais “sūkļa vārds”, kas neskaidrā satura dēļ kļuvis mazinformatīvs.
Angļu vārdam capacity ir dažādas nozīmes, kas, ņemot vērā kontekstu, būtu tulkojamas kā ietilpība, spējas, prasmes, jauda. Kādā dokumentā minēts, ka jāpaaugstina iestādes administratīvā kapacitāte, ko var saprast dažādi.
Viltus draugi var būt arī latvisks vārds un tā ekvivalents citā valodā. Challenge no angļu valodas parasti tiek tulkots kā izaicinājums, jo vārdnīca šādu tulkojumu piedāvā, un tas nav aplami. Piemēram, dzīve dažkārt var būt pilna ar izaicinājumiem. Tomēr katru jaunu darba piedāvājumu nevajadzētu saukt par izaicinājumu, jo latviešu valodā izaicina uz strīdu, dueli, uz ko tādu, kas adresātam nebūs patīkams. Izaicinājuma semantika izplūst, un teksts zaudē precizitāti.
Angļu valodas ietekme ir apjomīga. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka angļu valodā domu var pateikt precīzāk. Bet vienmēr, ja salīdzinām divas valodas, jāsecina – ir lietas, ko vienā valodā var pateikt īsāk, otrā – garāk. Tulkotāji ļoti labi zina, ka arī latviešu valodā kodolīgi pasakāms daudz kas tāds, ko grūti tikpat īsi pārtulkot angliski. Ikvienā valodā ir iespējams visu pateikt, tikai ar atšķirīgiem līdzekļiem.
Kādas ir pozitīvās tendences latviešu valodas kultūrā?
Labi, ka tiek ieteikti jauni latviski darinājumi, no kuriem daļai ir potenciāls ieviesties. Ne visus ieteikumus lietotāji pieņem uzreiz, bet par to nav jāskumst. Atminos ne tik seno diskusiju par to, kā latviski vislabāk nosaukt skābā krējuma izstrādājumu. Tika iesūtīts ap 200 ierosinājumu, piemēram, pakrējums, krēmulis, viltnis. Neviens no tiem neguva valodnieku atzinību, tomēr liecināja par valodas lietotāju vēlmi iesaistīties valodas jaunradē un uzskatāmi parādīja latviešu valodas vārddarināšanas iespējas.
Var pamanīt pozitīvas tendences gramatikā, piemēram, divdabis ar galotni -am tiek lietots plašāk nekā pirms gadiem divdesmit, it īpaši publicistikā: redzu nākam, atzīt par labu esam. Laimīgā kārtā žurnālistikas mode šoreiz nākusi valodai par labu, jo sarunvalodā šis divdabis tikpat kā netika lietots.
Ja garāka vārda vietā ieviešas īsāks, jo kāda zilbe ir saturiski lieka, tur nav ko iebilst. Piemēram, vairs nav ideālisks un morālisks, bet ir ideāls un morāls, šobrīd paralēli tiek lietoti identisks un idents, sinhronisks un sinhrons.
Interesanta tendence ir datīva lietojuma paplašināšanās. Tas gan jāvērtē divējādi – ir gadījumi, kad datīva lietojums ģenitīva vietā atvieglo izteiksmi, tomēr citkārt datīvs padara teikumus neskaidrus. Piemēram, ja dzirdam, ka Mocartam sācies 250 gadu jubilejas gads, tad Mocartam vajadzētu joprojām būt dzīvam.
Tādēļ, vērtējot valodas pārmaiņas, jāpatur prātā izteiksmes skaidrība, bagātība, niansētība, precizitāte kā virkne kritēriju, kas ļauj atšķirt vēlamas pārmaiņas no nevēlamām. Jāatceras, ka pozitīvas pārmaiņas valodā notiek tikai ar lietotāju līdzdalību.
