Valodas politikā nereti vērojama paviršība

Latvijas Okupācijas muzeja paspārnē tiek īstenots zinātnisks un izglītojošs projekts, kurā tiek pētīta latviešu valoda un tās situācija okupāciju varas apstākļos, okupāciju sekas mūsdienās un tautas centieni pretoties šai ietekmei. Tas iespējams, pateicoties valodnieces Valerijas Bērziņas-Baltiņas dēla Andra Baltiņa pirms vairākiem gadiem izveidotajam fondam savas mātes piemiņai. Šī projekta vadītāja ir Dr. Gundega Michele. Pirms četriem gadiem projektā darbu sāka sociolingviste Dr. Vineta Poriņa, kopā ar projekta vadītāju izveidojot pētniecības grupu. Tajā strādā baltu valodniece Baiba Metuzāle-Kangere, profesors Pēteris Vanags, vēsturnieks Jānis Riekstiņš, tulkotājs un valodnieks Dens Dimiņš un citi.

“Padomju ideoloģijas iespaids uz sabiedrību ir pārsteidzoši ilglaicīgs,” uzsākot sarunu, saka V. Poriņa. Nav arī nekāds brīnums, jo tā tika iestrādāta cilvēku apziņā jau no mazotnes, ko var redzēt, analizējot, piemēram, padomju laika latviešu valodas mācību grāmatas, kas domātas jau pirmsskolēniem. Viņasprāt, ietekme atspoguļojas arī latviešu un cittautiešu lingvistiskajā uzvedībā, proti, tajā, kā cilvēki rīkojas valodas izvēles situācijās.

“To akcentē arī valodnieki, kuru dzīvesstāstus kopā ar vēsturnieci Leldi Neimani un operatoru Aivaru Reinholdu esam dokumentējuši videoierakstos. Latvijas valodniecības vēsturē pirmo reizi tiek ierakstīti valodnieku un valodas politikas speciālistu dzīvesstāsti videointervijās,” stāsta V. Poriņa.

Tas atspoguļots arī jaunajā Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā iekļautajā latviešu valodai veltītajā multimedijā “Latviešu valoda un okupāciju varas”.

Bieži dzirdams rosinājums, ka latviešiem vajag vairāk runāt latviski ar tiem, kuriem dzimtā valoda nav latviešu, un tad situācija uzlabosies, bet 30 gadu laikā tas vēl nav izdevies. Acīmredzot tam ir dziļāki cēloņi.

Cēlonis, protams, ir padomju okupācijas varas un ar to saistītās ideoloģijas ilglaicīgā ietekme. Ja ilglaicīga būtu bijusi nacistiskās Vācijas okupācija, iespējams, sekas būtu vēl smagākas. Tomēr, apzināti, mērķtiecīgi rīkojoties, padomju okupācijas sekas var pārvarēt.

Lai aizstāvētu darba ņēmējus, Darba likumā jau ir pieņemti vairāki grozījumi, kas aizliedz bez pamatojuma pieprasīt krievu un citu svešvalodu prasmi, piemēram, darba sludinājumos, darba līgumā nedrīkst minēt svešvalodu prasmes nepieciešamību, ja tā nav pamatoti vajadzīga. Tas attiecas, piemēram, uz tādiem amatiem kā metinātājs, mežsargs, krāvējs, pavārs, elektroatslēdznieks, palīgstrādnieks, noliktavas darbinieks, no kuriem praksē krievu valodas prasmes tomēr spītīgi arvien tiek pieprasītas.

Darba ņēmēju aizstāvībai ir pieņemti grozījumi Darba likuma 29., 32., 40. un 56. pantā. Tie nosaka, ka “darba līgumā neietver noteikumus par svešvalodas prasmi, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai un attiecīgi saistībā ar darba līgumu” (40. pants) un “darba devējam nav tiesību prasīt no darbinieka konkrētas svešvalodas prasmi, ja tās lietošana neietilpst darba pienākumos. Ja, darba pienākumus veicot, nav nepieciešama svešvalodas lietošana, darba devējam nav tiesību liegt darbiniekam lietot valsts valodu.” (56. pants) Ir aizliegta atšķirīga attieksme valodas prasmju dēļ.

Tiesiskais nodrošinājums valsts valodā runājošo aizsardzībai ir iestrādāts Darba likumā, tomēr ir vajadzīgi arī likumu pavadošie Ministru kabineta (MK) noteikumi, kuros būtu nosaukti amati, kuros bez svešvalodu prasmes patiešām neiztikt. Pēc izslēgšanas principa visos pārējos amatos strādājošajiem jābūt pilnīgi drošiem, ka viņi iztiks tikai ar valsts valodas prasmi. Amati, kuros jāprot svešvalodas, noteikti nebūs ne mērnieks, ne krāvējs, ne pavārs, ne metinātājs, ne pavāra palīgs, ne mazgāšanas operators, kas minēti starp vakantajiem amatiem Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā un kur arvien redzams, ka krievu valodas prasme tiek pieprasīta. Tie noteikti būs ārpolitikas eksperti, augstskolu docētāji, kuri vada lekcijas angliski, starptautisku projektu vadītāji, tūrisma nozares pārstāvji. Par to jau tika runāts Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā pirms gadiem astoņiem. Joprojām nav ieinteresētības šo MK noteikumu izstrādē.

Uzskatu, ka valodas politikā nereti vērojama paviršība, un tas, ka tie darba devēji, kuriem ir svarīga krievu valodas pašpietiekamība valstī, joprojām valsts augstākajās aprindās nosaka savu kārtību. Valda uzskats, ka darba devējam ir tiesības noteikt, kādas prasmes viņš no darba ņēmēja var pieprasīt un, ja viņš vēlas, tad pieprasa arī krievu valodas zināšanas. Ieskatieties Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā – tur ir vairāk par 500 sludinājumu, kuros tiek prasīta gan latviešu, gan krievu valodas pratība, un ir pat vakances, kurās tiek prasītas tikai krievu valodas prasmes.

Ministru kabinets noteikumos Nr. 733 “Par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” jau ir uzskaitīts, kādā līmenī jāprot latviešu valoda dažādās profesijās. Vai nevajadzētu otrādi – minēt tās profesijas, kurās var neprast latviešu valodu?

Šie noteikumi bija ļoti svarīgi valodas situācijas uzlabošanā, jo tagad ir skaidrība par to, kurās profesijās latviešu valoda ir nevis tikai aptuveni jāprot, bet jāprot zināmā līmenī un pakāpē. Piemēram, skolotājiem, pirmsskolas iestāžu pedagogiem, augstskolu mācībspēkiem latviešu valoda jāprot augstākajā līmenī. Problēma ir tā, ka diemžēl tas joprojām netiek pilnībā nodrošināts.

Tas, kas joprojām netiek darīts, lai gan to rosinājām 11. Saeimā – pie Darba likuma, kurā ir noteikts, ka nedrīkst bez iemesla pieprasīt svešvalodu prasmes, būtu jāizstrādā MK noteikumi, nosaucot profesijas, kurās bez latviešu valodas ir vajadzīgas citas svešvalodas. Pieļauju, ka mežsargs un metinātājs vai galdnieks neiekļautos šajā sarakstā. Tur droši vien būtu ārlietu jomas speciālisti, iespējams, tūrisma nozares pārstāvji, taču tur nebūtu liela daļa profesiju, kurās joprojām nekaunīgi tiek pieprasīta krievu valoda.

Jūs Eiropas Komisijas uzdevumā esat veikusi pētījumus par kritiskajiem incidentiem starpkultūru komunikācijā Latvijā. Ko tie parāda?

Pirmais pētījums sākās 2004. gadā daudzās ES valstīs, un tikai Latvijā tas tika vairākkārt atkārtots. Pētījuma būtība ir starpkultūru komunikācijas izpēte. Izmantojot “kritiskā incidenta” metodi, cilvēki anonīmi raksta savu kritiskāko atgadījumu starpkultūru komunikācijā valstī, kurā viņi dzīvo. Bija jāraksta nevis par jebkuru gadījumu, bet tādu, kas atstājis vislielākās sekas, pārdzīvojumu. Rezultāti liecina, ka Latvijā šai ziņā joprojām dominējoša ir pieredze, kas saistīta ar latviešu valodas lietojumu.

Ar to arī šajā aspektā Latvija atšķiras no citām ES valstīm. Piemēram, Francijā iebraucēji saskaras ar grūtībām iejusties konkrētajā kultūrā vai ir izjutuši negatīvu pieredzi nepietiekama franču valodas runas plūduma dēļ, Anglijā vairums kritisko gadījumu saistīti ar attieksmi pret musulmaņiem, tikmēr pie mums, Latvijā, joprojām dominē cilvēku diskriminācija latviešu valodas lietošanas dēļ. No visiem respondentiem ar latviešu valodas lingvistiskās diskriminācijas situāciju kā kritiskāko notikumu starpkultūru saziņā Latvijā ir saskāries vismaz katrs trešais latvietis.

Interesanti, ka pētījuma pēdējā posmā latviešu valodas jautājums jau sāka konkurēt ar tādiem imigrācijas blakusefektiem kā, piemēram, citu kultūru vīriešu nepiedienīgo attieksmi pret sievietēm.

Nesen pieņemtas Valsts valodas politikas pamatnostādnes. Tas ir dokuments, kuram vajadzētu palīdzēt risināt šo situāciju. Kā to vērtējat?

Dokuments tapa ļoti ilgi. Laikam tas bija pirmais precedents Latvijas valodas politikā, kad Valsts prezidents aktīvi iesaistījās Valsts valodas politikas pamatnostādņu projekta virzības apturēšanā. Jo, kā jau runājām, viena no sāpīgākajām padomju okupācijas sekām ir krieviski nerunājošo diskriminācija Latvijas darba tirgū. Otrs jautājums – sākotnēji dokumentā bija rakstīts, ka jāveicina daudzvalodība, bet valodas politikas pamatnostādnēm ir jāizceļ tieši latviešu valodas loma (ieskaitot latgaliešu rakstu valodu kā latviešu valodas paveidu). Sākot jau ar izglītības jomu, kas ir pamats šai lingvistiskās attieksmes maiņai.

Prezidents apturēja pamatnostādņu virzību, un īsā laikā viss vajadzīgais dokumentā tika iekļauts. Dokumentā ir pateikts, ka Latvijas valodas politikā primārā ir latviešu valoda, nevis akcents likts uz daudzvalodību, un pats galvenais ir novērst padomju okupācijas režīma valodas politikas sekas Latvijas valodas situācijā. Sekmēsim, lai pamatnostādnēs ierakstītais kļūtu arī par realitāti.

Šī gada konferencē “Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21. gadsimta Latvijai”, kuru rosināja Valsts prezidents, viņš teica, ka “valstij ir jāuzņemas atbildība par to, lai vairs nebūtu situāciju, kurās cilvēki tiek diskriminēti darba tirgū krievu valodas neprasmes dēļ”. Pirmo reizi kaut ko tādu ir teikusi valsts augstākā amatpersona.

Dr. Egils Levits ir pirmais Valsts prezidents pēc Latvijas Republikas atjaunošanas, kurš ar tik dziļu izpratni pievēršas valsts valodas politikas jautājumiem. Viņš arī aktualizēja jautājumu par otro svešvalodu skolās, kurai vajadzētu būt kādai no ES oficiālajām valodām, nevis krievu valodai, kā arī mediju būtisko lomu latviešu valodas kvalitātes un ar to saistīto notikumu popularizēšanā, jo žurnālistu darbarīks ir latviešu valoda. Prezidents aktualizēja nepieciešamo atbalstu oriģinālliteratūrai, kā arī akcentēja digitalizācijas un mākslīgā intelekta lomu latviešu valodas pastāvēšanā (skat. 2021. gada 26. aprīļa Valsts prezidenta paziņojumu Nr. 8 “Par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu”, šeit – red. piez.).

Jaunieši no Latvijas aizbrauc arī tādu iemeslu dēļ, piemēram, lai šeit iegūtu mediķa profesiju, tiek prasīta krievu valodas prasme, turklāt augstā līmenī.

Jaunajiem mediķiem, sākot jau ar studiju laika praksi slimnīcā, jāsaskaras ar situācijām, ka būs pacienti, kuri latviski nerunās. Ir arī situācijas, ka studentam valsts eksāmenā nejauši tiek izvēlēts krievvalodīgs pacients. Sadarbība ar šo pacientu, protams, noteiks eksāmena rezultātus. Situācijai vajadzēja būt tādai, kāda tā ir citās Eiropas valstīs, kur slimnīcās ir pieejami tulka pakalpojumi. Ja ārsts vai rezidents nespēj sazināties ar pacientu svešvalodā, pieaicina tulku, kā tas notiek tiesā vai bankās.

Liberālā attieksme pret valsts valodu saskan ar zināmas sabiedrības daļas prasību, ka krievu valodai valstī tomēr jābūt īpašam statusam. Tāda arī bija reakcija uz Valsts prezidenta iniciatīvām saistībā ar latviešu valodu.

Uzskatu, ka šādai prasībai nav nākotnes. Te jāpiebilst, ka Valsts valodas pamatnostādņu projektā sākotnēji pat nebija pieminēta cilvēku diskriminācija darba tirgū krievu valodas neprasmes dēļ. Tas, ka Valsts prezidentam vajadzēja doties uz Saeimu, lai par to atgādinātu un iekļautu politikas plānošanas dokumentā, jau vien ir šīs liberālās attieksmes piemērs. Vēlamies situāciju rādīt labāku, neizcelt akūtās problēmas. Tiek apgalvots, ka valodas situācija kļūst arvien labāka. Formāli tā ir, skolu izglītība veicina jaunākās paaudzes prasmi runāt latviski, tomēr latviešu valodas lietojums nepieaug. Joprojām Rīgā ir apkaimes, piemēram, – Pļavnieki, Zolitūde, Purvciems, Maskavas forštate –, kurās cilvēks var nodzīvot mūžu, iztiekot tikai ar krievu valodas prasmēm.

Ir ļoti liberāla attieksme pret pedagogiem, kuri strādā bērnudārzos un vāji prot latviešu valodu. Tiesa, nav kas strādā, bet ar papildu samaksu var veicināt darbinieku apriti pirmsskolas izglītības iestādēs. Nav noslēpums, ka vairākās skolās, kurās realizēja mazākumtautību izglītības programmas, dominēja krievu valoda, lai arī pašlaik tiek īstenota pāreja uz izglītību tikai latviešu valodā, vienlaikus tiek dalīti mācību grāmatu komplekti krieviski, lai skolēniem būtu ērtāk.

Vai latviešu valodas problemātika ir tik aktuāla, ka tai pašreiz lielu uzmanību velta tik augstas amatpersonas? Vai tam ir īstais laiks ekonomisku problēmu, Covid-19 krīzes laikā?

Latviešu valodai vienmēr ir jābūt priekšplānā, jo valoda – tā ir mūsu valsts. Ja par savu valodu un valsti nerūpēsimies, tad arī citas lietas paliks novārtā, vēl nesakārtotākas nekā līdz šim.

Pozitīvi, ka mazākumtautību izglītībā beidzot notiek pāreja uz latviešu valodu. Taču nedrīkst aizmirst, ka liela nozīme ir arī tam, kas notiek latviešu skolās. Diemžēl latviešu valodas līmenim projektā “Skola 2030” visos izglītības posmos tiek mazinātas prasības. Esmu dzirdējusi projekta autorus sakām, ka ir jāņem vērā, ka klasē būs arī mazākumtautību pārstāvji un, ja latviešu valoda būs tik augstā līmenī, kā bija iepriekš, šiem skolēniem būs grūti tikt līdzi mācību vielai. Bet nevienā valstī nav tādas liberālas attieksmes pret citā valodā runājošajiem. Nevaram iedomāties, ka Francijā franču valodas apguves līmenis skolās tiktu samazināts tikai tāpēc, lai klasē esošie imigrantu bērni varētu justies labāk. Gluži pretēji – skola piedāvā papildu nodarbības valodas apguvei, lai skolēni var “ielēkt” tajā līmenī, kāds ir klasē. Bērniem un pusaudžiem to nav grūti izdarīt. Valodu viegli var apgūt līdz aptuveni 14—15 gadu vecumam, pat bez dzimtās valodas ietekmes otrā valodā. Bērni un jaunieši otru valodu “uzsūc” sevī.

Vai pētījumos ir redzami dati par angļu valodas arvien pieaugošo ietekmi jauniešu vidū, ietekmējot latviešu valodas kvalitāti?

Angļu valodas ietekme diemžēl ir liela visās valstīs. Latviešu valodā tās ietekme nonāk līdz pat valodas dziļākajām struktūrām, līdz sintaksei. Pat komatus latvieši sākuši likt kā angļu valodā. Izglītības satura veidotājiem un pedagogiem jāapzinās, ka angļu valoda ir izteikti spēcīga konkurente latviešu valodai, līdzīgi kā krievu valoda. Angļu valodai jau tāpat ir liela loma medijos, sociālajos portālos, kuros jaunieši nepārtraukti atrodas. Ietekmi mēs redzam arī vairāku žurnālistu valodā. Tāpēc pamatnostādnēs bija tik svarīgi neizcelt angļu valodu, tā vietā skaidri pasakot, ka mērķis ir stiprināt latviešu valodu.

Diemžēl arī jaunajā projektā “Skola 2030” latviešu valoda tika “nostumta” pie pārējām – kā viena no valodām –, nevis izcelta atsevišķi kopā ar literatūru. Latviešu valodas stundās, lai arī klasēs ir etniski daudzveidīgs skolēnu sastāvs, atšķirībā no mācību stundām svešvalodās skolēni netiek dalīti grupās. Lielākais trūkums – latviešu valodu pamatskolā netiek plānots mācīt kā sistēmu, kuru jebkurš bērns jau ir apguvis agrīnā vecumā. Tā vietā galvenokārt tiks izmantotas metodes svešvalodu apguvei, nevis latviešu kā dzimtās valodas apguvei. Tas tiek darīts, lai stundas būtu interesantākas. Protams, tas ir labs mērķis, un šīs metodes ir interesantas, tomēr dzimtās valodas apguvi nevar balstīt svešvalodas apguves metodikā. Par to esam runājuši gana ilgi, bet projektā “Skola 2030” šajā jautājumā nekas būtiski nav mainījies.