VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Kristaps Ločmelis
AS “Sadales tīkls” padomes priekšsēdētājs
30. augustā, 2023
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Energoresursi
4
4

Elektroapgādes tarifi – gaidu, realitātes un atbildību dzirnakmeņos

Kristaps Ločmelis, AS “Sadales tīkls” padomes priekšsēdētājs.

FOTO: Sintija Zandersone, LETA

Kovids, energokrīze, karš Ukrainā un šo globālo notikumu sekas ir nokausējušas ikvienu ģimeni Latvijā. Nemitīgs cenu pieaugums maizei, pienam, elektrībai, hipotekārajam kredītam, siltumam. Bažas par savu un tuvinieku drošību, veselību, darba iespējām. Cik var, un kad beidzot valdība kaut ko darīs? Šādi jautājumi ir ienākuši prātā ne vienam vien.

Tā vien šķiet, ka nu ir atrasts “ideālais vainīgais” – elektroenerģijas pārvades un sadales tarifi –, un politiķi ir spiesti meklēt risinājumus. Plašsaziņas līdzekļu un sociālo mediju informatīvā telpa ir visai monolīta savā viedoklī – sadales operatora peļņa ir par lielu, izmaksas un tarifu pieaugums ir nepamatots, tātad jāsamazina. Diemžēl pamatojums ir balstīts emocijās – nepatīk, neticam, negribam maksāt. Pašķetināsim sīkāk.

Kāpēc tarifs vispār pieaug

Sadales tarifs ir maksa, ar kuru visi sistēmas lietotāji nosedz izmaksas, kas vajadzīgas, lai uzturētu 92 000 km garu elektrotīklu (zemes ekvatora garums ir vien 40 000 km!), ap 28 000 transformatoru apakšstaciju punktu, vienu miljonu pieslēguma vietu u. tml. Bez šīs valsts kritiskās infrastruktūras elektrības vienkārši nebūtu, jo to nevarētu piegādāt.

Kopš pēdējās nopietnākās sadales tarifu reformas 2016. gadā sešus gadus, līdz 2022. gada beigām, valdīja miers un klusums. 2020. gadā AS “Sadales tīkls” (ST) tarifu pat samazināja (pateicoties darbības efektivizācijas un digitālās transformācijas programmai, kas ļāva samazināt katru trešo darbinieku un transporta vienību, optimizēt bāzes un struktūrvienības), līdz ar to sabiedrība un politiķi baudīja šo stabilitātes periodu, kamēr citiem produktiem un pakalpojumiem cenas cēlās. Vien uzņēmēju organizācijas reizi pa reizei atgādināja, ka pārāk liela tarifa maksas daļa gulstas uz uzņēmējiem, bet tā ilgu laiku bija “saucēja balss tuksnesī”.

Protams, inflācija skāra arī sadales sistēmas operatoru, tāpēc jautājums par tarifa pārskatīšanu 2021. gada otrajā pusē kļuva aktuāls. Tomēr tarifa metodikas ierobežojumi, kas tobrīd ļāva tarifu paaugstināt vien par vidēji 2%, izmaksu sadārdzinājuma tempam līdzi netika. Energoresursu un ekspluatācijas materiālu (metāls, koksne u. c.) cenu krīze, kas vēl vairāk eskalējās līdz ar Krievijas karadarbības uzsākšanu, atstāja skaudru iespaidu arī uz ST darbību. 2022. gadā operators jau strādāja ar negatīvu peļņas rādītāju 20,4 miljonu eiro apmērā.

Tāpēc 2022. gada otrajā pusē bija nepārprotami skaidrs, ka jāiesniedz jauns tarifu projekts. Milzīgs izmaksu virzītājs bija AS “Augstsprieguma tīkls” oktobrī iesniegtais tarifu projekts, kas paredzēja dubultot pakalpojuma maksu “Sadales tīklam” – no 71 uz 144 (!) miljoniem eiro. Tāpēc arī sadales operators Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) iesniedza tarifu projektu, kurā izmaksu pieaugums patiesi bija dramatisks, jo notika energokrīzes augstākajā punktā. Tarifa izmaksas šajā pirmajā projektā pieauga no 297 miljoniem eiro līdz 480 miljoniem eiro gadā, un tās veidoja 73 miljonu pieaugums pārvades pakalpojumam, 53 miljonu pieaugums elektrības izmaksām, 21 miljona inflācijas ietekme uz uzņēmuma darbības pārējām izmaksām (pirmo reizi gandrīz septiņu gadu laikā), 36 miljoni no iepriekšējo periodu uzkrātajiem zaudējumiem atbilstoši tarifa metodikai.

Valsts kapitālsabiedrības valde “uz savu roku” šos zaudējumus norakstīt nedrīkst.

Vai pirmais tarifu projekts bija “uzpūsts”

Neiedziļinoties niansēs un uzzinot, ka tarifa pieaugums pārskatīšanas procesā samazināts uz pusi, ir gaužām kārdinoši un šķietami loģiski secināt, ka acīmredzot sākotnējās izmaksas bija pārspīlēti augstas. Paanalizēsim dziļāk, kā veidojās samazinājums un ko lēma valdība, abu uzņēmumu akcionāri un valdes.

Pirmkārt, valdība deva uzdevumu “Sadales tīkla” akcionāram norakstīt iepriekšējo periodu zaudējumus aptuveni 61 miljona eiro apmērā.

Otrkārt, valdība kā “Augstsprieguma tīkla" akcionārs kopā ar regulatoru lēma novirzīt pārslodzes vadības ieņēmumus ap 62 miljonu eiro apmērā iepriekšējo periodu zaudējumu un kārtējo izmaksu segšanai, lai gan šo naudu varēja novirzīt investīcijām, kas “Augstsprieguma tīklam” un attiecīgi arī Latvijas sabiedrībai kopumā ir vitāli nepieciešamas, lai pilnībā atdalītos no Krievijas un Baltkrievijas energosistēmām un sagatavotos sinhronizācijai ar Eiropas elektrotīklu – tātad mūsu visu energodrošībai.

Treškārt, ar valdības lēmumiem tika nodrošināts arī atbalsts elektroenerģijas zudumu izmaksu segšanai virs 160 EUR/MWh līdz šī gada beigām, kas, pateicoties pozitīvai dinamikai energoresursu tirgū, gan nebija jāiedarbina, jo elektroenerģijas iepirkuma cena nepārsniedz šo līmeni, kā arī būtiski tika samazināti “Augstsprieguma tīkla” rezervju uzturēšanas izcenojumi, par spīti vispārējai inflācijai.

Ir jākliedē bažas, ka “Sadales tīkls” ir iepircis dārgu elektroenerģiju un tāpēc tarifi ir tik augsti.

Gan “Augstsprieguma tīklam”, gan “Sadales tīklam” tika veikts jauns, fiksētas maksas elektroenerģijas iepirkums tehnoloģisko zudumu segšanai, tā mazinot cenu svārstību riskus. Sadales sistēmas operators pēc atklātas iepirkuma procedūras elektroenerģijas cenu ir fiksējis līdz 2024. gada vidum. Vērtējot līguma nosacījumus, jāņem vērā arī sadales operatora darbības specifika jeb neto uzskaites sistēmas efekts uz elektroenerģijas zudumu iepirkuma profilu un līdz ar to arī cenu. Saulainā laikā, kad elektroenerģija, kā šovasar varam labi vērot, bieži kļūst lētāka, operators elektrību neiepērk, gluži pretēji – pārdod neto sistēmas klientu saražoto tirgotājam vai izmanto zudumu segšanai (jo “lieko” elektrību plauktiņā ielikt un pietaupīt nav iespējams). Savukārt vakara stundās vai ziemā iepriekš “virtuāli uzkrāto” klients vēlas paņemt atpakaļ, un nu jau operators elektroenerģiju pērk gan tāpēc, lai atdotu klientam “uzkrāto”, gan tehnoloģiskā patēriņa jeb zudumu segšanai. Līdz ar to “Sadales tīkls”, lai gan liels, diemžēl ir “neiekārojams” klients pirkšanas–pārdošanas profila dēļ.

Ne mazāk būtisks ir apstāklis, ka Latvijā gan pārvades, gan sadales sistēmas operatori ir spiesti darboties ar tirgus situācijai neatbilstošām kapitāla atdeves likmēm 2,72% apmērā, kad šobrīd tikai EURIBOR aizņēmuma likmes vien sasniedz 4%.

Tarifa pārskatīšanas gaitā, samazinoties elektroenerģijas cenu prognozēm, samazinājās arī sadales tarifa pieaugums vēl par 33 miljoniem eiro, un patlaban tās veido ap 10% operatora tarifa izmaksu.

Visi šie minētie pasākumi ļāva samazināt tarifa pieauguma apmēru vairāk nekā uz pusi.

Kāpēc elektroapgādes operatoram vajag peļņu

Var šķist nesaprotami, kāpēc vispār šāda pakalpojuma sniedzējam vajadzīga peļņa, bet loģika ir vienkārša.

Operatoram ir nepieciešama zināma manevru zona, kurā tas var plānot darbību un savu attīstību, nepieprasot naudu no valsts budžeta.

Gluži pretēji, nopelnīto dividenžu veidā ar “Latvenergo” koncerna starpniecību ieskaitot valsts budžetā. Lai operators nekļūtu pārāk “rijīgs”, SPRK metodika nosaka arī atļauto kapitāla atdeves (būtībā peļņas) likmi, kas šobrīd ir noteikta pat absurdi zema – 2,72%. Tā ir aptuveni divas reizes zemāka nekā procentu likme, kas jāmaksā, piesaistot finansējumu attīstībai. Vienkārši sakot – ja “Sadales tīkls” finanšu tirgū aizņemas naudu investīcijām, kas ir normāla biznesa prakse, tad par to procentos samaksā gandrīz divas reizes vairāk, nekā drīkst atgūt ar tarifa starpniecību no investīciju rezultātā īstenotās attīstības. Turklāt nupat apstiprināta vēl zemāka kapitāla atdeves likme 1,48% apmērā. Šī iemesla dēļ uzņēmumam ir grūtības šobrīd pat pamatot ar regulatoru saskaņotos ilgtermiņa investīciju plānus, jo katrs ieguldītais eiro nes reālus zaudējumus, bet investēt tīkla drošumā un kvalitātē ir vitāli nepieciešams, un klimata pārmaiņu nestās dabas kataklizmas, ar ko mēs, piemēram, saskārāmies augusta sākumā, tam ir spilgts apliecinājums.

Vienīgais iemesls, kāpēc regulatoram vispār bija iespējams noteikt tik zemu kapitāla atdeves likmi, ir tas, ka “Latvenergo” koncerns pieder valstij.

Piemēram, privātās kompānijas – gāzes sadales operatora “Gaso” – izmaksas SPRK tika apstiprinātas bez publiskām debatēm, un vēl tagad notiek tiesvedība par neatbilstošām kapitāla atdeves likmēm. Salīdzinājumam – Igaunijas un Lietuvas tīklu operatoriem atļautā kapitāla atdeves likme ir 5–6% robežās.

Kāpēc tik dārgi

Brīžam liekas, ka uz vispārējā fona pat viens otrs uzņēmējs, neiedziļinoties savā rēķinā, sauc līdzi vairākumam: “Jaunais sadales tarifs par augstu, uzņēmuma konkurētspēja pasliktinās!” Iedziļinoties gan lielākoties izrādās, ka sadales maksas pieaugumu jūlijā izraisījis patēriņa pieaugums un faktiskais tarifa pieaugums ir zemāks par inflācijas procentiem vai bijis pat reāls tarifa samazinājums.

Citādi ir mājsaimniecībām, kurās tarifu pieaugums ir krietni jūtamāks. Te nu jāatzīst, ka iedzīvotāju gaidas nav sakritušas  ar realitāti, kaut sadales operators jau kopš aprīļa plaši informējis, par cik eiro (pieciem, septiņiem, divpadsmit, astoņpadsmit vai vairāk) sadales pakalpojums pieaugs mājsaimniecībai ar konkrētu pieslēguma jaudu un iepriekšējam identisku patēriņu – izvēloties šo pieeju kā visprecīzāko mājsaimniecību tarifa pieauguma raksturošanai (un aicinot pašiem par to pārliecināties tarifu kalkulatorā). Diemžēl tik vienkārši saprotamais un attiecīgi mediju virsrakstos dominējošais “vidējais tarifa pieaugums ap 30% apmērā” ir sniedzis mānīgu cerību, ka pieaugums būs mazāks, neraugoties uz publiskotajām faktiskajām pieauguma eiro vērtībām.

Un tomēr, kāpēc mājsaimniecībām pieaugums ir lielāks nekā uzņēmumiem? Tāpēc, ka gadiem ilgi bizness subsidēja mājsaimniecības – tas ir godīgi jāatzīst.

Līdz šī gada 1. jūlijam viena ampēra izmaksas mājsaimniecībai un mazajam biznesam atšķīrās pat četras reizes.

Sadales operatoram nav leģitīma mērķa šādu pieeju praktizēt, ja par to nav lēmis likumdevējs. Valdība ir izvirzījusi mērķi par ekonomikas transformāciju, investīciju piesaisti, jaunām darbavietām un augstākām algām. Likumsakarīgi, ka līdzšinējā pieeja beidzot ir mainīta, un par to tarifa izstrādāšanas procesā tika informēti arī publiskā sektora lēmumu pieņēmēji, kuri aicināja nodrošināt konkurētspējīgu tarifu. Tas ir radījis relatīvi lielu pieaugumu fiziskām personām un samērā mazu vai pat nekādu pieaugumu juridiskajām personām.

Šobrīd sadales tarifu ziņā Latvija ir labākā valsts biznesam Baltijā, un vietējam biznesam ir jādod iespēja bez šķērssubsīdiju nastas parādīt savas spējas!

Visbeidzot, veidojot tarifu, tika izlemts pārlikt daļu izmaksu no mainīgās uz fiksēto tarifa daļu, kas saistīts ar to, ka tie, kuri tērēja vairāk elektrības, iepriekš faktiski subsidēja tos, kuriem bija salīdzinoši lielākas jaudas pieslēgumi ar salīdzinoši mazāku patēriņu. Fiksētās maksas daļas pieaugums arī tuvāk atbilst operatora faktiskajām izmaksām, kas par aptuveni 80% ir fiksētas – jo infrastruktūra ir jāuztur, pat ja patēriņš samazinās.

Tas, ka lielākie patērētāji subsidēja tos, kuri tērē mazāk, nav pareizi no zaļās transformācijas viedokļa – siltumsūkņa īpašniekam nav jāatbalsta kaimiņš ar gāzes katlu. Atbilstoši Eiropas prognozēm nākotnē pastāvīgajās dzīvesvietās elektroenerģijas patēriņš tikai pieaugs, un nav ekonomiski pareizi to ierobežot ar maksājumu par kWh, ja infrastruktūru var uzturēt ar ikmēneša abonēšanas maksājumiem. Tas gan ir radījis neproporcionāli lielu pieaugumu tām mājsaimniecībām, kam salīdzinājumā ar pieslēgto jaudu ir niecīgs patēriņš, bet arī šīm mājsaimniecībām tiek piedāvāti risinājumi – pārskatīt jaudu, izvēlēties atbilstošu tarifu, izmantot aizsargātā lietotāja sniegtos kompensējošos mehānismus.

Vai ir iespējams visiem pieņemams risinājums

Ir jāsaprot, ka sadales operatora uzdevums ir nodrošināt infrastruktūras pakalpojumu un tas maksā tik, cik maksā. Izmaksu atbilstību vairāk nekā pusgadu ir vērtējis regulators. To samērīgumu apliecina arī kaimiņvalstu operatoru dati par izmaksām uz tīkla kilometru, kā arī pakalpojumu kvalitāti – šie dati rāda, ka “Sadales tīkls” kopumā ir spēcīgākās pozīcijās nekā lietuvieši un igauņi.

“Sadales tīklam” nav mandāta ar tarifu risināt sabiedrības enerģētiskās nabadzības izaicinājumus.

Tā ir valsts funkcija, un jāatzīst, ka Klimata un enerģētikas ministrija šajā jomā aktīvi darbojas, piemēram, palielinot atbalstu aizsargātajiem lietotājiem. Latvija šajā ziņā nav nekādā mērā unikāla, enerģētiskās nabadzības izaicinājumi ir sastopami arī “bagātajās” Eiropas valstīs.

Otra alternatīva – tarifus iedzīvotājiem samazināt uz tautsaimniecībā strādājošo uzņēmumu rēķina –, bet to, kurp ved uzņēmējdarbības konkurētspēju kavējoša tiešu un netiešu nodokļu un nodevu politika, diemžēl rāda mūsu valsts ekonomiskās izaugsmes rādītāji: krietni iepaliekam no kaimiņvalstīm. Par to, vai šāds lēmums var tikt pieņemts, jālemj politiķiem, bet būt pārsteigtiem par tarifu, kurš aktīvi vētīts vairāk nekā pusgada garumā, pašiem politiķiem tomēr nevajadzētu.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
4
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI