VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
30. jūnijā, 2023
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
11
11

Mūsu spēka avots – tīra zeme un skanīga dziesma

LV portālam: RŪTA MUKTUPĀVELA, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore; VALDIS MUKTUPĀVELS, Latvijas Universitātes profesors

Dziesmu svētku rašanās tika saistīta ar vēsturisku uzdevumu – modināt nācijas snaudošo pašapziņu. Savukārt tradīcijas ilgtspēju nodrošina tās spēja mainīties līdzi laikam, sarunā par Dziesmu svētku lomu Latvijā un Baltijā stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore RŪTA MUKTUPĀVELA un Latvijas Universitātes profesors VALDIS MUKTUPĀVELS.

īsumā
  • Komponists Jāzeps Vītols Dziesmu svētkus saistīja ar vēsturisku uzdevumu – modināt nācijas snaudošo pašapziņu, radīt uzticēšanos kopdarba spēkam un veiksmei, tā kļūstot par varenu nācijas veidošanās virzītāju.
  • Stereotipiski mēdzam tradīciju tvert pagātnes dimensijā, kā reliktu, savukārt pētījumi rāda, ka tradīcijai bieži vien piemīt arī tādas īpašības kā adaptivitāte, spēja mainīties un pielāgoties pat ļoti inovatīvai videi.
  • Latviešiem folklora un dainu kultūra ir viens no būtiskākajiem etniskās identitātes balstiem, tāpēc tikai loģiski, ka Vispārējie dziesmu un deju svētki kļūst par centrālo sociopolitiskās pašidentifikācijas asi – gan politiskā, gan kultūras, gan emocionālā ziņā.
  • Likuma pieņemšana vēl negarantē tradīcijas attīstību un ilgtspēju. Svarīgākais ir tas, ka Dziesmu un deju svētkiem ir sava kopiena, kas ar sirdi un dvēseli ir ieinteresēta norises pastāvēšanā un ar savu darbošanos uztur dzīvu tradīciju.
  • Tīra zeme un skanīga dziesma sevī apvieno vissvarīgākās un vismūsdienīgākās prasmes: vienkāršību, lai taupītu dabas resursus, sirsnību un kopienas atbalstu, lai saglabātu savu mentālo veselību, veicinātu radošumu, empātiju un cilvēciskumu kā tādu, pēc kā tik ļoti izslāpusi mūsdienu pasaule.

Dziedāšanas svētku pirmsākumi, kļūstot populārai amatierkoru darbībai, rodami 19. gadsimta pirmajā pusē lielākoties Eiropas vāciski runājošajās zemēs. Taču tikai Baltijas valstīs tie guvuši tik vērienīgu raksturu, ilgtspēju un tradīcijas attīstību. Kādi vēsturiskie apstākļi ir šī fenomena pamatā?

V. M. Dziedāšanas biedrības, kas lielā daļā Eiropas radās 19. gadsimtā, darbojās ne tikai kā amatierkori, apgūstot sava laika populāru komponistu sacerējumus un tos dziedot gan savam priekam, gan arī šaurākam vai plašākam interesentu lokam. Kā raksta amerikāņu muzikoloģe Sīlija Eplgeita (Celia Applegate), kopš 19. gadsimta 30. gadiem šīs vīru dziedāšanas biedrības reprezentēja vienu no svarīgiem ceļiem, kā tauta, kuras politisko darbību gandrīz pilnībā bija apturējuši cenzūras likumi un politisko organizāciju aizliegumi, var izpaust publiskās līdzdalības impulsus. Tomēr jau pēc pāris gadu desmitiem šo biedrību rīkotie dziedāšanas festivāli Eiropas vācu zemēs bija iemantojuši neglaimojošu reputāciju, jo tajos notika dzerstiņi ar klaigāšanu un tika smēķēta tabaka.

Pavisam citādi situācija attīstījās vācvalodīgajai Eiropai kulturāli piederīgajās mazajās tautās, pie latviešiem un igauņiem. Komponists Jāzeps Vītols Dziesmu svētkus saistīja ar lielu vēsturisku uzdevumu – modināt nācijas snaudošo pašapziņu, radīt uzticēšanos kopdarba spēkam un veiksmei, tā kļūstot par varenu nācijas veidošanās virzītāju.

Dziesmu svētki faktiski kļuva par nacionālās identitātes stūrakmeni, tādējādi tiem bija ne tikai mākslinieciska, bet arī morāla un politiska nozīme.

Šī Dziesmu svētku īpašība vienoja tautu starpkaru laikmetā. Padomju okupācijas apstākļos Dziesmu svētki, lai arī saturiski lielā mērā pakļāvās komunistiskās ideoloģijas diktātam, bija gandrīz vienīgā legālā iespēja, kā raksta muzikologs Arnolds Klotiņš, “tik lielā dalībnieku skaitā kopīgi pārdzīvot un manifestēt nacionālās un vispārcilvēciskās vērtības”.

Iekļaujoties padomju laika pašdarbības sistēmā, svētki ieguva institucionālu atbalstu. Kultūras ministrijas pārvaldītās iestādes, kuras arvien mainīgais nosaukums saturēja nemainīgus atslēgas vārdus “tautas māksla” – Republikāniskais Tautas mākslas nams, Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nams, Emiļa Melngaiļa Republikas Tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskais centrs, Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrs –, galvenais uzdevums bija saturiski un organizatoriski nodrošināt svētku sagatavošanu un regulāru norisi.

Otra būtiska padomju laika transformācija bija skatuviskās dejas pievienošana. No vienas puses, tas izmainīja svētku būtību, pārvēršot tos par daudznozaru kultūras festivālu. No otras puses, jūtami pieauga dalībnieku skaits, un laika gaitā horeogrāfiskajās norisēs iesaistīto īpatsvars sāka pat pārmākt oriģinālo kategoriju – dziedātājus.

Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem padomju periodā pievienoja deju svētkus un skolu jaunatnes svētkus. Kā jau minējāt, un kā arī liecina dati jūsu, Rūta, un Andas Laķes zinātniskajā redakcijā 2018. gadā izdotajā monogrāfijā “Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija”, pēdējos gados dejošana jau ir kļuvusi populārāka par dziedāšanu, vērtējot pēc iesaistīto kolektīvu skaita. Kā raugāties uz šīm pārmaiņām no tradīcijas autentiskuma un attīstības vajadzību viedokļa?

R. M. Stereotipiski mēs mēdzam tradīciju tvert pagātnes dimensijā, kā reliktu, savukārt pētījumi rāda, ka tradīcijai bieži vien piemīt arī tādas īpašības kā adaptivitāte, spēja mainīties un pielāgoties pat ļoti inovatīvai videi un tieši šie faktori nodrošina tās ilgtspēju un aktualitāti, laikiem mainoties. Arī Dziesmu un deju svētki nav izņēmums.

Jūsu pieminētie dati, ko profesores Andas Laķes vadībā ir analizējušas Līga Vinogradova un Agnese Treimane, tik tiešām atklāj arvien pieaugošo dejošanas nozīmi svētku norisē Latvijā. To varam vērtēt arī salīdzinošā aspektā – tikai Latvijā oficiālais nosaukums ir Vispārējie dziesmu un deju svētki, abās pārējās Baltijas zemēs tie tiek dēvēti par Dziesmu svētkiem – Dainų šventė Lietuvā un Laulupidu Igaunijā. Pagājušos svētkos Latvijā piedalījās 17 tūkstoši dejotāju un 12 tūkstoši dziedātāju, un arī šajos svētkos statistika uzrāda dejotāju kolektīvu pārsvaru, jo iecerēts, ka piedalīsies 695 deju kolektīvi un 457 kori.

Redzam, ka deja kļūst arvien nozīmīgāka, un tas atbilst mūsu laikmeta dzīvesstilam, jo 21. gadsimts ir kustības gadsimts.

Visai iespējams, kaut par iemesliem varam tikai spekulēt, kamēr vēl nav nopietnu šīs tendences pētījumu, ka to savā ziņā ietekmē veselīga dzīvesveida popularizēšana Rietumu pasaulē kopumā. Dalība tautas deju kolektīvā ir kā divi vienā – gūsti lieliskas emocijas, garīgo pacēlumu, bet vienlaikus tiek trenēta un disciplinēta arī miesa, turklāt līdz pat sirmam vecumam, ja runājam par senioru deju kolektīviem.

Tomēr, lai līdzsvars saglabātos, ir ļoti svarīgi atbalstīt un stiprināt – nevis samazināt – mūzikas un dziedāšanas mācību priekšmetus vispārējās izglītības sistēmā.

Kā izskaidrot Dziesmu svētku uzturēšanu un pat paplašināšanu ar dejas pievienošanu padomju periodā, kuram kopumā bija raksturīga vēršanās pret latviskās identitātes un nacionālās savdabības izcelšanu, kultivēšanu?

V. M. Autoritāriem režīmiem ļoti patīk teatralizēti masu pasākumi, kuros tauta dzied režīma simbolus slavējošas dziesmas, notiek sportistu un vingrotāju meistarības un spēka demonstrējumi, militārā ierindā soļo uniformētu ļaužu masas. Tam vajadzēja notikt arī Latvijā, un Dziesmu svētki ar milzīgā kopkora tradīciju formāli šķita piemēroti, lai tos pārvērstu par šādu masu pasākumu. Kopkora repertuārā nomainīt lielu daļu dziesmu ar režīmam tīkamām nebija grūti, taču sportistu un vingrotāju piesaistīšana nerada pietiekamu atsaucību, kaut gan zināma pieredze bija – te var minēt jau 1937. gadā notikušos pirmos aizsargu tautas deju un vingrošanas svētkus. Lielāku atsaucību izraisīja doma piesaistīt jau pirmskara laikā popularitāti ieguvušos tautas deju pulciņus, tos pārveidojot par kolektīviem – tas ir, dalībniekus atlasot pēc auguma un vecuma, ietērpjot vienādos stilizētos tērpos un liekot tiem uz skatuves izrādīt sportistu un vingrotāju cienīgu horeografētu priekšnesumu.

Tautas deju kolektīvi ieguva arvien lielāku popularitāti, jo piedalīšanās pašdarbībā bija gandrīz vai obligāta un dejojot, atšķirībā no dziedāšanas, varēja iztikt bez komunistiskās ideoloģijas reāliju tiešas pieminēšanas.

Starp citu, tieši tāpēc 50.–80. gadu deju kolektīvu dalībnieki uzskata, ka viņi tādējādi ir labāk pretojušies režīma uzspiestajai ideoloģijai un ir mācējuši labāk saglabāt latvisko mantojumu.

Rūta, jūs esat pētījusi līdzības un atšķirības Baltijas valstu Dziesmu un deju svētku tradīcijās. Kādi ir galvenie secinājumi, un ar ko izceļas tieši Latvija?

R. M. Tik tiešām – Dziesmu un deju svētku tradīcija ir tā, kas nepārprotami vieno visas trīs Baltijas valstis. Ne velti Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā 2008. gadā šī tradīcija tika iekļauta uz kopīgi izstrādāta pieteikuma pamata, kurā teikts, ka tā ir visplašākā kultūras identitātes izpausmju manifestācija, kas veido un stiprina nacionālo pašapziņu un kas kalpo, kā jau to pieminēja Valdis, kā nacionālās identitātes simbols.

Tajā pašā laikā ir daži aspekti, kas drīzāk pamanāmi pētniekiem un varbūt svētku rīkotājiem, nevis pašiem tradīcijas dalībniekiem vai ārpusniekiem un skatītājiem. Galvenokārt to varētu attiecināt uz kultūrvēsturiskiem un politiskiem aspektiem. No vienas puses – it kā visās trijās zemēs koru kustība, kas vēlāk izauga par vispārējo tradīciju, sākās apmēram ap to pašu laiku. Tomēr, piemēram, Lietuvā kā vispārējie dziedāšanas svētki tie attīstījās veselus 50 gadus vēlāk nekā Igaunijā un Latvijā, no kuras, starp citu, lietuvieši tiešā veidā pārņēma svētku struktūru un formātu. Izrādās, 1923. gadā Lietuvas Izglītības ministrijas mākslu nodaļas vadītājs, kordiriģents Jozs Žilevičs, speciāli brauca uz Dziesmu dienām Rīgā, Esplanādē, lai pārņemtu pieredzi. Gadu vēlāk tika sarīkoti Dziesmu svētki Kauņā, tā sauktajā “pagaidu galvaspilsētā”, jo Viļņa tajā laikā atradās Polijas jurisdikcijā. Lūk, nākamgad lietuvieši svinēs Dziesmu svētku tradīcijas simtgadi.

Runājot par politiskiem aspektiem – igauņiem un latviešiem koru dziedāšanas tradīcija tieši saistīta ar nacionālās kultūridentitātes izveides un nostiprināšanas procesiem, ar politiskās mobilizācijas aktu, kura rezultātā etnoss, kā izteicās igauņu pētnieki Karstens Brigemans un Andreass Kasekamps (Karsten Brüggeman, Andreas Kasekamp), “iedziedāja sevi par nāciju”. Savukārt Lietuvā pirmie Dziesmu svētki notika jau tad, kad tā bija atzīta par neatkarīgu valsti.

Lietuvieši savas etnicitātes mītu balsta viduslaiku pagātnes naratīvā, atsaucoties uz laikiem, kad Lietuvas Dižkunigaitija teritorijas ziņā bija viena no lielākajām valstīm Eiropā. Tā nu sanāk, ka vieni no lietuviešu nācijas vienotības spēcīgākajiem pīlāriem ir vēsture un katoļticība, kas tos tuvina Polijai. Igauņi no laika gala intensīvi un sekmīgi kultivē skandināviskās identitātes un Ziemeļu Eiropas mītu, kas viņus, arī lingvistisku iemeslu dēļ, nepārprotami tuvina Somijai.

Latviešiem, kā mēs zinām, folklora un dainu kultūra ir viens no būtiskākajiem etniskās identitātes balstiem, tāpēc tikai loģiski, ka Vispārējie dziesmu un deju svētki kļūst par centrālo sociopolitiskās pašidentifikācijas asi – gan politiskā, gan kultūras, gan emocionālā ziņā. Un tikai likumsakarīgi, ka Latvija salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju atrodas spēcīgākās pozīcijās normatīvās bāzes, publiskā finansējuma un arī dalībnieku skaita ziņā.

2005. gadā tika pieņemts Dziesmu un deju svētku likums, kura mērķis ir saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm Dziesmu un deju svētku tradīciju. Muktupāvela kungs, kā esat norādījis, likuma pieņemšana pēc būtības nozīmē, ka par svētku pastāvēšanu un turpināšanos atbildīga ir Latvijas valsts. Taču vai un kāda praksē ir kultūras mantojuma politika tradīcijas attīstības un ilgtspējas kontekstā? Kam un kā tā būtu jādefinē un jāīsteno?

V. M. Ar lielu varbūtību var apgalvot, ka likuma pieņemšana vēl negarantē tradīcijas attīstību un ilgtspēju. Pats svarīgākais ir tas, ka Dziesmu un deju svētkiem ir sava kopiena, kas ar sirdi un dvēseli ir ieinteresēta norises pastāvēšanā un ar savu darbošanos uztur dzīvu tradīciju.

Šeit būtu vērts minēt divas atšķirīgas pieejas tradīcijas definēšanā: vienā variantā tiek uzsvērta noteikta materiāla pārmantošana, bet otrā – pats pārmantošanas process. Dziesmu un deju svētku gadījumā svarīgi ir respektēt abas pieejas un uzturēt zināmu līdzsvaru starp tām. No vienas puses, a capella kordziedāšana, latviešu tautasdziesmu materiāls un latviešu komponistu kordziesmas atšķir Dziesmu svētkus no citiem mūzikas festivāliem. Līdzīgi varētu teikt arī par tradīcijas pamatelementiem – gājienu, dziesmu karu un kopkoncertu. No otras puses, koru mēģinājumu radošā atmosfēra, individuālo dziedāšanas un sadziedāšanās prasmju iegūšana un attīstīšana, sekošana līdzi mūzikas pasaules aktuālajām norisēm un ļaušanās to ietekmei liek neieslīgt pamatrepertuāra apgūšanas rutīnā, ļauj izjust radošu prieku no regulāras kopdarbības, kā arī īpašu, neatkārtojamu pacēlumu kopkoncertā. No kultūras mantojuma politikas viedokļa būtu svarīgi atbalstīt abus aspektus un to darīt tā, lai kopienai būtu sajūta, ka tā darbojas pēc savas iniciatīvas un ka valsts institūcijas labvēlīgi atbalsta šo iniciatīvu.

Rūta, jūs esat pētījusi Dziesmu un deju svētku simboliskos aspektus nāciju zīmološanas, tēla veidošanas kontekstā. Šī gadsimta pirmajā desmitgadē valsts tēla veidotāji radīja tūrisma saukli “Zeme, kura dzied”. Ir izskanējusi kritika, ka šis sauklis raisa asociācijas ar zemnieciskumu, pat zināmu provinciālismu. Cik efektīvs tas patiesībā bijis, šķiet, nav izvērtēts. Taču cik perspektīva Latvijas kā dziedošās nācijas zīmološana valsts pozitīvas atpazīstamības un mūsu pašu uztveres kontekstā ir patlaban? Un kā to pasniegt? 

R. M. Dziedošās zemes tēls, starp citu, tika izvēlēts nacionāla mēroga konkursā, un cilvēki, kas diskutēja un balsoja, uzskatīja, ka tieši šis motīvs vislabāk atspoguļo latviešu pašidentitāti. Tas ietver gan latviešu attieksmi pret dabu, gan pret cilvēkiem un kultūru kopumā. Ārzemju eksperti savukārt piedāvāja vairāk fokusēties uz modernu, dinamisku un uz attīstību vērstas valsts tēlu, īpaši izceļot Rīgas un visas Latvijas ģeogrāfisko novietojumu, radot zīmolu, ko viņi nodēvēja par Baltijas stūrakmeni jeb “Latvia – the keystone of the Baltics”.

Tomēr mūsdienās redzam, ka Baltijas valstu vidū investīciju piesaistē, kas ir viena no valsts zīmološanas pamatfunkcijām, lielu lomu spēlē digitalizācijai un informācijas un komunikācijas tehnoloģijām veltīti “ziņojumi”. Piemēram, lietuvieši šobrīd zīmolo atvērtības un radošuma konceptu “Open for co-creation” un nesen ambiciozi paziņoja, ka valstī būvēs tehnoloģiju pilsētiņu, vislielāko “Silīcija ieleju” Eiropā. Tajā pašā laikā dabas un cilvēku raisīto kataklizmu apstākļos arvien nozīmīgāki kļūst naratīvi, kas saistīti ar attīstītu cilvēkkapitālu, dabas tīrību, ekoloģisko dzīvesveidu. Tāpēc igauņi šobrīd zīmolo ne tikai viņiem ierasto digitālo vidi, bet arī neskartu dabu un gudrus cilvēkus.

Šādā kontekstā atgriezties pie “zemnieciskuma un provinciālisma”, manuprāt, nav nekāda atpalicība, tieši otrādi – tā ir laika pārbaudīta, vērtībās un viedumā balstīta izdzīvošanas stratēģija.

Starp citu, Karls Gustavs Jungs kādreiz ir teicis, ka vismodernākās lietas vienmēr ir arī mazliet nostalģiskas un konservatīvas. Es personiski ar lielu prieku uzņēmu mediju ziņu, ka bioloģiskās lauksaimniecības jomā esam apsteiguši savus kaimiņus. Būtu svarīgi nepazaudēt šo virzību, jo ekoloģiskas pārtikas produkti sen vairs nav mīts un komersantu izgudrojums, bet atsevišķa, spēku visā pasaulē arvien uzņemoša nozare.

Manuprāt, vislabāk būtu nevis mākslīgi konstruēt un apjukumā izmisīgi dzīties pakaļ visdažnedažādākajām jaunākajām tendencēm, bet gan veselīgi sabalansēt moderno ar tradicionālo, apzināties un novērtēt to, kas izsenis ir bijis mūsu spēka avots: tīra zeme un skanīga dziesma, kas sevī apvieno vissvarīgākās un vismūsdienīgākās prasmes – vienkāršību, lai taupītu dabas resursus, sirsnību un kopienas atbalstu, lai saglabātu savu mentālo veselību, veicinātu radošumu, empātiju un cilvēciskumu kā tādu, pēc kā tik ļoti izslāpusi mūsdienu pasaule.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
11
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI