FOTO: Freepik
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) publicētie statistikas dati liecina, ka Latvijā iedzīvotāju tiešie jeb personīgie izdevumi par medicīnas precēm ir vieni no augstākajiem OECD valstīs un augstākie Baltijas valstīs.
Medikamentu cena aptiekā veidojas, ražotāja realizācijas cenai pievienojot vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzcenojumu un pievienotās vērtības nodokli (PVN). Maksimāli pieļaujamo uzcenojumu zālēm ir apstiprinājis Ministru kabinets, un ne zāļu vairumtirgotājs, ne aptieka nedrīkst piemērot augstāku uzcenojumu par noteikto.
Veselības ministrija
Atšķirīga normatīvā regulējuma dēļ valstīs atšķiras uzcenojumu robežas un PVN. Pat ja zāļu ražotājs divās valstīs deklarē vienu un to pašu cenu, normatīvā regulējuma atšķirību dēļ zāļu produktu cenas atšķirsies.
Latvijā piešķirtais finansējums zāļu kompensācijai ir ievērojami mazāks nekā citās ES valstīs, t. sk. Lietuvā un Igaunijā – mums tas ir par 34% zemāks nekā pārējām divām Baltijas valstīm.
Daudzas pacientu ārstēšanai nepieciešamās zāles nav iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā.
Lai gan Latvijā tiek piemērota samazinātā PVN likme – 12% visiem medikamentiem –, Igaunijā tā ir 9% visiem medikamentiem un Lietuvā – 5% kompensējamiem medikamentiem, pārējiem medikamentiem tiek piemērota standarta likme – 21%.
Ministru kabinetā ir iesniegts Konceptuālais ziņojums par zāļu finansiālo pieejamību, kurā piedāvāts aizliegt bezrecepšu un nekompensējamo recepšu zāļu cenām Latvijā būt augstākām par šo zāļu ražotāja vai vairumtirgotāja cenu Lietuvā un Igaunijā. Piedāvāts arī pārskatīt PVN likmi zālēm un cenu veidošanas principus, lai samazinātu zāļu gala cenu pacientiem. Tāpat ieteikts samazināt pacientu tiešos maksājumus par zāļu iegādi, nosakot zemākus kopējā pacienta līdzmaksājuma griestus, un aprakstīti citi risinājumi.
Jānis Lībķens
Latvijas Nacionālās zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis
Foto: Ieva Leiniša, LETA
Salīdzinot zāļu cenas Baltijas valstīs, tiek aizmirsts par apstākļiem, kādos šīs cenas veidojas. Plašsaziņas līdzekļos bieži izskan sašutuma pilni pārmetumi par to, ka Lietuvā vai Igaunijā vienas vai otras zāles ir lētākas, bet netiek uzsvērti gadījumi, kad Latvijā noteiktas zāles vai citas aptiekas preces ir lētākas.
Visbiežāk lielā cenu atšķirība veidojas tad, kad kaimiņzemē zāles ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, bet Latvijā šīs zāles pacientam ir jāiegādājas par pilnu cenu no saviem līdzekļiem. Bieži ir sastopami arī tādi gadījumi, kad vienas un tās pašas zāles tiek lietotas dažādu diagnožu ārstēšanai, bet vienai pacientu grupai valsts zāles pilnībā vai daļēji kompensē, savukārt citiem pacientiem ar citu diagnozes kodu zāles ir jāpērk par pilnu cenu no saviem personīgajiem līdzekļiem.
Ja objektīvi salīdzina situāciju starp Baltijas valstīm, tad mūsu kaimiņi no valsts budžeta veselības aprūpei atvēl ievērojami lielākus līdzekļus. Šī iemesla dēļ kaimiņvalstīm ir daudz plašāks kompensējamo zāļu saraksts, daudz plašāks kompensējamo diagnožu skaits, valsts līdzfinansējums zāļu iegādei ir jūtami lielāks un pacientam ir mazākas izmaksas par zāļu iegādi.
Iekļaujot medikamentus kompensējamo zāļu sarakstā, valsts var izdarīt spiedienu uz cenu, jo pēc būtības tas ir viens liels valsts iepirkums, kurā zāļu ražotāji sacenšas savā starpā ar cenu, lai viņu ražotās zāles tiktu iekļautas valsts kompensācijas sarakstā.
Zāļu ražotājs iegūst garantētu pieprasījumu pēc viņa ražotajām zālēm un iespēju realizēt lielu zāļu apjomu, bet valsts un pacienti tādā veidā saņem labāko cenas piedāvājumu un samazina savus izdevumus.
Veidojot kompensējamo zāļu sarakstu, Nacionālais veselības dienests izvērtē medikamenta cenu, salīdzinot to ar cenām citās ES valstīs. Kompensējamo zāļu sarakstā iekļaujamo zāļu cenai ir jābūt ne augstākai kā trešajai zemākajai starp ES valstīm un ne augstākai kā Igaunijā un Lietuvā. Tas nozīmē, ka kompensējamo zāļu sarakstā iekļautās zāles Latvijā ir vienas no lētākajām zālēm ES valstīs.
Lielākā problēma šobrīd ir naudas līdzekļu apjomā, ko Latvija atvēl kompensējamo zāļu iegādei.
Zāļu valsts aģentūras mājaslapā regulāri tiek publicēta statistika par zāļu cenu izmaiņām.
Statistikas dati norāda, ka samazinās to zāļu cena, kuras tiek iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, bet palielinās to zāļu cena, kas tiek svītrotas no kompensējamo zāļu saraksta vai netiek iekļautas šajā sarakstā.
Iepriekšminētais norāda uz to, ka zāļu ražošanas un loģistikas izmaksas kopumā pieaug, tāpat kā tās pieaug jebkurā citā ražošanas nozarē, tomēr zāļu iekļaušana kompensējamo zāļu sarakstā spēj samazināt zāļu cenu, pat ja kopējās ražošanas un loģistikas izmaksas pieaug.
Ja mūsu tuvākie kaimiņi zāļu iegādes izdevumu kompensācijai no valsts budžeta atvēl par 34% lielāku finansējumu, tad tas ir tikai likumsakarīgi, ka tur zāles kopumā ir pacientam finansiāli pieejamākas.
Mums ilgtermiņā vajadzētu tiekties veselības aprūpei atvēlētos budžeta līdzekļus pietuvināt kaimiņvalstu līmenim, lai situācija visās trijās Baltijas valstīs būtu vairāk vai mazāk salīdzināmos apstākļos.
Otrs būtisks faktors, kas zāļu cenu Latvijas pacientam aptiekā padara dārgāku, ir atšķirīgās PVN likmes.
Jāņem vērā arī ģeogrāfiskā īpatnība. Latvijā ir samērā maz iedzīvotāju uz katru valsts teritorijas kvadrātmetru (zems iedzīvotāju blīvums). Latvijā tie ir aptuveni 30 cilvēku uz katru kvadrātmetru, salīdzinājumam: Nīderlandē tie ir aptuveni 422, bet Lietuvā – ap 50. Tas nozīmē, ka loģistikas izmaksas objektīvi ir augstākas un arī aptieku skaits ir nepieciešams lielāks, lai vienmērīgi nodrošinātu farmaceitiskās aprūpes pakalpojumu visā valsts teritorijā.
Kristīne Jučkoviča
Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore
Foto no privātā arhīva
Šis jautājums ir ļoti ietilpīgs. Tikpat labi mēs to varētu vaicāt par jebkuru citu nozari. Atbilde skan šādi: tāda ir mūsu tirgus specifika. Jāņem vērā iedzīvotāju blīvuma īpatnības, nevienmērība, mazs tirgus.
Tad uzreiz rodas cits jautājums: kā tad Igaunijā un Lietuvā? Uz šo jautājumu jau jāatbild citādi. Te svarīga ir tieši veselības aprūpes situācija katrā konkrētajā valstī.
Farmācija ir regulēta nozare, tāpēc daudz kas atkarīgs no valsts iesaistes.
Piemēram, kāda ir valsts noteiktā nodokļu sistēma (konkrēti PVN medikamentiem), kāda izvēle (vai drīzāk – iespējas) “piepildīt” kompensējamo medikamentu sadaļu ar zālēm konkrētām diagnozēm. Šeit mums ir daudzpakāpju problēmu virkne.
Vispirms jau nodokļu maksātāju skaits, kas veido valsts budžetu, nākamais – cik no tā iespējams paredzēt veselības aprūpes nodrošināšanai, tad – kādi un cik daudz medikamentu iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā. Visi šie rādītāji salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir Latvijas situācijai par sliktu. Tāpēc rodas iespaids, un daudzos gadījumos tā arī ir, ka medikamenti pie mums ir dārgāki, jo citur tie vienkārši tiek kompensēti.
Risinājumi ir, taču tie nav tūlītēji un prasa apzināšanos no valsts puses, ka medikamentu iekļaušana kompensējamo zāļu sarakstā nozīmētu maksāt mazāk par iedzīvotāju stacionēšanu, jo, lietojot pieejamas zāles, būtu iespējams arī nenonākt līdz robežstāvoklim, kad nepieciešams stacionārs.
Hosams Abu Meri
14. Saeimas deputāts, Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājs, Sociālo un darba lietu komisijas loceklis, Sociālo un darba lietu komisijas veselības apakškomisijas sekretārs
Foto: Evija Trifanova, LETA
Piekrītu, ka zāļu cenas Latvijā ir nesamērīgi augstas, salīdzinot, piemēram, ar citām Baltijas valstīm. Tāpēc Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijā kopā ar kolēģiem esam ierosinājuši jau vairākas tikšanās ar Veselības ministrijas, farmācijas nozares, kā arī tirgotāju pārstāvjiem, lai mēģinātu rast risinājumu un padarītu medikamentus pieejamākus Latvijas iedzīvotājiem.
Veselības ministrija piedāvā vairākus variantus, taču es domāju, ka visefektīvākais no tiem būtu kompensējamo medikamentu cenas regulējums, proti, kompensējamo zāļu cena, piemēram, aptiekā nedrīkst būt lielāka par cenu, ko valsts samaksā šo medikamentu iepērkot.
Tāpat piekrītu arī Veselības ministrijas ierosinājumam, ka būtu jānosaka zāļu cenu griesti.
Tas paredzētu, ka nekompensējamo recepšu medikamentu ražotājs vai vairumtirgotājs nedrīkst zāles pārdot Latvijā par lielāku cenu, nekā viņš to dara Lietuvā un Igaunijā. Vēl viens risinājums būtu pacientu tiešo maksājumu samazināšana par zāļu iegādi un SNN izrakstīšanas principa ieviešana receptēs nekompensējamām recepšu zālēm.
Tāpat Veselības ministrija iesaka veikt pasākumus zāļu un uztura bagātinātāju racionālas lietošanas veicināšanai. Viens no ierosinājumiem ir arī PVN likmes mazināšana no 12% uz 5%. Tomēr uzskatu, ka par šo risinājumu vēl būtu jādiskutē, jo, samazinot PVN, būtiski nesamazināsim zāļu cenas, atšķirība būs ļoti minimāla, pacienti, visticamāk, to pat nejutīs.
Tāpēc mēs komisijā turpināsim strādāt pie šī jautājuma, lai ieviestu sistēmu, kas darbojas, un panāktu reālu medikamentu cenu samazinājumu.
