Ģimnāzijām šogad ļaus rīkot iestājpārbaudījumus. Kā ģimnāzijas ietekmētu situācija, ja politiķi izlems turpmāk liegt skolām rīkot iestājpārbaudījumus, kā uzņemšanas kritēriju nosakot 9. klašu beidzēju rezultātus centralizētajos eksāmenos?
Esam atkārtoti norādījuši gan likumdevējam, gan kolēģiem Izglītības un zinātnes ministrijā, tostarp Valsts izglītības satura centram (VISC), ka mēs – valsts ģimnāziju kopiena – uzstāsim un spēsim argumentēt, kāpēc jāsaglabā iespēja ģimnāzijās rīkot iestājpārbaudījumus. Esam pārliecināti, ka tie pastāvēs arī pēc šī gada.
Kolēģi, kuri ir arī pārbaudes darbu matemātikā autori, jau ir teikuši, ka pamatskolas centralizētie eksāmeni un ģimnāziju iestājpārbaudījumi ir atšķirīgi pārbaudes darbi, kuri viens otru neaizvieto.
Domāju, ka ministrijai šoreiz būs jāpiekāpjas.
Ministrijas uzstādījums ir īstenot valstī vienotu pieeju izglītojamo uzņemšanai vidējās izglītības programmās.
Teorētiski tas ir iespējams, taču tādā gadījumā 9. klašu valsts pārbaudes darbu sarežģītības pakāpei, uzdevumu struktūrai vajadzētu būt citādai, visticamāk, ar lielāku grūtības pakāpi. Šādu ceļu VISC noteikti neiet. Uzsveru – pārbaudījums par optimālā līmeņa apguvi 9. klases beigās desmitiem tūkstošu skolēnu ir viena lieta, savukārt specializēts pārbaudījums ar īpašiem paaugstinātas grūtības uzdevumiem, kas paredzēts konkrētai skolai, tās programmai un mērķiem, ir kas pavisam cits. Nav iespējams, ka ir vieni uzdevumi visiem mērķiem un skolēniem. Tādā gadījumā eksāmens 9. klasē būtu jāveido citādi. VISC to nedarīs, un tas arī nav jādara. Nejauksim bumbierus ar tomātiem, lai gan tie abi ir ēdami un piemēroti veselības uzturēšanai, tomēr viens no tiem ir auglis, bet otrs – dārzenis.
Esat norādījis: pašreiz valstī nav ne redzējuma par valsts ģimnāziju lomu izglītības sistēmā, ne to attīstības stratēģijas. Jautājumu par ģimnāziju nākotni saista ar skolu tīkla reformu, gaidāmajām izmaiņām izglītības iestāžu ekosistēmās pašvaldībās. Kāds ir jūsu redzējums par ģimnāziju vietu un lomu izglītības sistēmā?
Patlaban ar lielu nepacietību visi gaida, ar ko beigsies ministrijas un pašvaldību sarunas. Pamatā ir nevis kvantitatīva, bet kvalitatīva situācijas izpēte pašvaldībās. Diskusijas par skolu tīklu notiek ar katru pašvaldību individuāli. Pēc tam ministrijas speciālisti nāks klajā ar apkopojumu, skolu tīkla karti, parametriem, risku un ieguvumu izvērtējumu. Tad ir jautājums, cik detalizēts šo secinājumu kontekstā būs piedāvājums saistībā ar valsts ģimnāzijām. Neticu, ka cilvēki, kuri šo uzdevumu šobrīd veic, varēs piedāvāt patiešām nopietnu valsts ģimnāziju tīkla reformu, attīstības scenārijus. Pagaidām tik detalizēti neviens ar mums nav runājis. Mēs paši, ģimnāziju direktori, esam raduši dažādas idejas un pauduši tās ministres birojam.
Viena no idejām – valsts ģimnāzijas varētu būt pilnībā valsts padotības iestādes, līdzīgi kā tehnikumi.
Tādējādi valsts “no augšas” noteiktu ģimnāziju tīklu, kas, visticamāk, būtu skaitliski mazāks, statisks, stratēģiski izveidots un kalpotu noteiktiem izglītības politikas un satura mērķiem, proti, mācību līdzekļu jaunradei, aprobācijai, olimpiāžu un zinātnisko konferenču organizēšanai, iespējams, arī mūžizglītībai. Līdzīgi ir Igaunijā. Minēto uzdevumu veikšanai šīm skolām būtu jāsaņem paaugstināts finansējums.
Otrs scenārijs – nekas daudz nemainās. Iespējams, dažas valsts ģimnāzijas, piemēram, tās, kuras neiztur noteiktos kvantitatīvos un kvalitatīvos kritērijus, zaudē savu statusu. Tādas varētu būt divas trīs. Pārējās strādā, kā līdz šim.
Diskusijās par izmaiņām skolu tīklā Izglītības un zinātnes ministrija piedāvājusi valsts ģimnāzijas saglabāt tikai valstspilsētās – katrā pa vienai, savukārt Rīgā – trīs līdz piecas. Tādējādi valsts ģimnāziju skaits tiktu samazināts vismaz par pusi – ne vairāk kā 14.
Tas ir sākotnējais priekšlikums, kas vairs nav aktuāls. Tomēr neko citu ministrija vēl nepiedāvā. Kā jau esmu apgalvojis, neviens ministrs, neviens ministra birojs līdz šim nav spējis risinājumiem ģimnāziju tīklā pa īstam pieķerties – pietrūcis laika, enerģijas, politiskās gribas. Bijušas vien diskusijas, kuras ne ar ko nav beigušās.
Pieminējāt Igauniju, kur izglītības sasniegumi, ņemot vērā starptautiskos reitingus, ir jūtami labāki. Tur valsts ir uzņēmusies atbildību par vidusskolu posmu vispārējā izglītībā, savukārt pašvaldības – par pamatizglītību. Vai šāda pieeja būtu īstenojama arī Latvijā?
Jā, tā ir, esmu viesojies vienā no valsts ģimnāzijām Igaunijā. Es gan nezinu, ko Igaunijas valdībai tas fiskāli ir izmaksājis, kādas ir bijušas politiskās izšķiršanās. Šāda pāreja ir process, kas realizējams daudzus gadus ar izmaksām vairāku miljonu eiro apmērā, taču rezultāts ir atzīstams. Iespējams, arī mums būtu jāraugās šajā virzienā, runājot par 10.–12. klases posmu, tostarp valsts ģimnāzijām.
Ir liels jautājums, vai un kādas ēkas, uzņemoties atbildību par vidējo izglītību, valsts atpirktu no pašvaldībām, pārņemot padotībā lielākās skolas. Jāatgādina, ka Igaunijā valsts atbildība attiecas tikai uz 10.–12. klasi. Latvijā izglītības iestādēs, kuru nosaukumā ir vārds “vidusskola”, mācās arī skolēni no 1. līdz 9. klasei. Tās būtu kaut kādā veidā jāatdala, nāktos risināt jautājumu, kur likt pamatskolas posma skolēnus, jo viņi vairs nevarētu mācīties kopā ar vidusskolēniem vienā iestādē ar vienu direktoru. Lielākajā daļā pašvaldību nav lieku ēku skolu vajadzībām. Turklāt vairumā vidusskolu skolēnu, kuri mācās 10.–12. klasē, nav tik daudz, salīdzinot ar pamatskolas posma bērniem. Igaunija rīkojās globālāk – reorganizēja vidusskolas, tās apvienojot. Tāpēc kopumā, vismaz pagaidām, man ir liela skepse par iespējām pārņemt Igaunijas modeli. Varbūt tas būtu iespējams atsevišķās valstspilsētās.
Šogad 9. un 12. klašu skolēni centralizētos eksāmenus pirmo reizi kārtos pēc jaunās programmas. Cik gatavas tam ir skolas?
9. klašu skolēni noteikti ir gatavāki nekā 12. klašu audzēkņi. Taču abos gadījumos eksāmeni ir jauni. Lai gan eksāmenu programmas kolēģiem jau kādu laiku ir zināmas. Protams, skolotāji visās skolās, tostarp valsts ģimnāzijās, ar ļoti lielu satraukumu gaida savu skolēnu rezultātus. Ir lielas bažas, ka tie varētu būt zemāki nekā citus gadus.
Īpaša intriga ir rezultāti padziļināto kursu eksāmenos. Šis formāts ir jauns, eksāmenu struktūra ir daudz sarežģītāka, ievērojami atšķirīga no citiem pārbaudījumiem.
Ir bijušas lielas problēmas ar mācību līdzekļiem tieši padziļinātajos kursos, kas faktiski ir vidusskolas esence. Visa izglītības satura reformas būtība ir padziļinātie kursi.
Tiem ir arī visaugstākais koeficients uzņemšanai augstskolās. Tātad tieši padziļināto kursu eksāmeni raisa visvairāk jautājumu, bažu, risku, arī stājoties augstskolās, kur to vērtējumi ir vissvarīgākie. Iespējams, beigu beigās viss būs kārtībā, to redzēsim jūlija beigās, kad uzzināsim eksāmenu rezultātus.
Šogad 12. klašu beidzēji ir pirmie, kuri ir izgājuši vidusskolas posmu, mācoties saskaņā ar tā dēvēto kompetenču izglītības modeli projekta “Skola 2030” ietvaros, kas ticis daudz kritizēts. Krišjāņa Kariņa valdības deklarācija paredz “veikt projekta “Skola 2030” ieviešanas izvērtējumu, veicot tajā nepieciešamās izmaiņas”. Kā uz to raugāties, būdams praktiķis? Ko vajadzētu izvērtēt un mainīt?
Nupat Saeimas komisijas sēdē VISC par to atgādināja. Izvērtējums būs. Tas būs komplekss, un rezultāti gaidāmi tikai šī gada beigās, varbūt pat nākamā gada sākumā. Savukārt mēs – skolas – šajā kontekstā operēsim ar valsts pārbaudes darbu rezultātiem un izdarīsim savus secinājumus par kļūdām un veiksmēm attiecīgajā izglītības projektā.
Kopumā tas, uz ko norāda pedagogi, ir paaugstināto prasību, satura pārskatīšana jaunajā izglītības modelī. Secinājums: saturs ir pārāk pieblīvēts, prasības pret kvantitāti un kvalitāti metodiski ir nesamērīgas, pārspīlētas.
Proti, runa ir par pārmērīgām ambīcijām, kuras uzstādot, daži izglītības satura projekta autori nav kaut ko sapratuši.
Tādēļ “Skola 2030” izvērtējumā būtu sagaidāmi secinājumi, ka izglītības saturā ir jāsamēro apjoma un daudzuma dimensija ar dziļuma dimensiju.
Reformas izglītības jomā notiek vai par tām tiek runāts jau kopš 90. gadiem, taču starptautiskajos novērtējumos Latvijas izglītības sistēma ne tuvu nav starp labākajām. Kāpēc mums ar to nav sekmējies?
Atslēgas jēdzieni ir pedagogu sagatavošana, stimulēšana, darba vide. Proti, kāds skolotājs, tādi rezultāti. Jo skolotājs ir vairāk noguris, nomākts, depresīvs, arī gados vecāks un fizioloģiski objektīvi mazāk spēcīgs, jo rezultāti ir sliktāki. Ar to nevēlos teikt, ka sešdesmitgadīgi skolotāji vienmēr ir slikti, tomēr viņu vietā ir jānāk divdesmitgadīgajiem. Taču tādu ir maz, un veidojas strupceļš.
Pedagoģijas un izglītības studiju programmas reforma būtībā notiek tikai pēdējos divus trīs gadus.
Piemēram, “Olainfarm” maksās stipendijas topošajiem ķīmijas skolotājiem. Televīzijā rāda jaunus puišus un meitenes, kuri studē ķīmiju. Tas, protams, ir lieliski! Tomēr vēl labāk būtu, ja mums tādi [topošie skolotāji] būtu ģeogrāfijā, latviešu valodā, fizikā, matemātikā, vācu valodā, kurai jābūt otrajai svešvalodai, un sportā.
Tomēr izglītības sistēmu, kas ietekmē izglītības procesa rezultātus, konceptuāli nosaka nevis pedagogi, bet politiķi.
Lielajai vīzijai vajadzētu būt šādai: ieguldījums pedagoga profesijas prestižā, ko neveido tikai atalgojums, un iespēja daļu no vidusskolu spējīgākajiem absolventiem paturēt pedagoģijā. Viņi – talantīgie, spējīgie, fantastiskie jaunieši – būtu nākamie skolotāji, kuri kaldinās topošos medaļniekus. Tad arī būs rezultāti OECD PIZA* reitingā un citur.
* Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programma.
