Priekšvēlēšanu retorika var būt dažāda – no vispārīgi konservatīvas līdz radikāli populistiskai, kam raksturīga tieša un asa līdzšinējās varas kritika un kas bieži iet rokrokā ar neizpildāmiem solījumiem, kuri lielākoties ir par sociāli nozīmīgiem vai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Bieži vien populistiski solījumi paliek tikai uz papīra. Šāda politiķu rīcība tiek apzīmēta kā vēlētāju apkrāpšana, un vēlētājam gluži dabiski var rasties jautājums – cik godīgi ir tā rīkoties un kurš par to atbildēs, ja vispār kāds atbildēs?
Kā zināms, pie atbildības var saukt tikai tad, ja pārkāpumu definē likuma ietvars.
Lai kādu darbību ar likumu varētu atzīt par prettiesisku, vispirms ir jākonstatē tās kaitīgais raksturs. Tātad vispirms jāsaprot, vai ir iespējams definēt situācijas, kad politiķis ar saviem priekšvēlēšanu solījumiem pārkāpj likumu. Vērtējot no tiesību aspekta, var uzskatīt, ka tām partijām, kuras kandidē uz iekļūšanu Saeimā, likums uzliek par pienākumu izteikt priekšvēlēšanu solījumus. Likuma par Saeimas vēlēšanām 11. panta 2. punktā noteikts, ka partijām jāiesniedz Centrālajai vēlēšanu komisijai visu sarakstā ietverto kandidātu parakstīta priekšvēlēšanu programma, kuras apjoms nedrīkst pārsniegt 4000 iespiedzīmes. Priekšvēlēšanu solījumi nedrīkst saturēt aicinājumus uz naida kurināšanu, militāra konflikta izraisīšanu, pret Latvijas Republiku vērstus aicinājumus vai neslavas celšanu, par ko Krimināllikumā ir paredzēta atbildība, taču citi saturiskie ierobežojumi nav noteikti. Līdz šim nav zināmi gadījumi, kad kāds politiskais spēks vai topošais politiķis ar Krimināllikumu noteiktās robežas būtu rupji pārkāpis.
Jā, varētu uzskatīt, ka maldinoši priekšvēlēšanu solījumi kaitē sabiedrībai. Taču nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tos varētu noteikt par maldinošiem.
Kad un kādos apstākļos tie iegūst maldinošu raksturu? Vai šie solījumi nav izpildīti pilnībā? Varbūt tikai daļēji? Kā attiekties pret priekšvēlēšanu solījumiem, kurus nevar īstenot objektīvu iemeslu dēļ? Piemēram, politiskā partija un konkrētais politiķis nemaz nav ievēlēti Saeimā. Varbūt deputāta kandidāts tiek ievēlēts, taču darbojas opozīcijā, un, kā zināms, opozīcijā ir visai ierobežotas iespējas īstenot savus politiskos mērķus. Pat darbs pozīcijā un attiecīgās tautsaimniecības nozares ministrijas pārraudzīšana negarantē priekšvēlēšanu solījumu izpildi. Līdz šim nevienai politiskajai partijai nav izdevies iegūt Saeimā absolūto balsu vairākumu. Tas nozīmē, ka jāveido koalīcija ar partijām, kurām ir līdzīgi politiskie mērķi. Tomēr tas nenodrošina vienbalsību un kompromisa iespēju pilnīgi visos jautājumos, kas tika ietverti partijas programmā. Piemērs no nesenas pagātnes: iepriekšējās vēlēšanās viena no politiskajām partijām solīja dubultot mediķu atalgojumu. Solījums pilnībā netika īstenots. Taču objektīvi jāņem vērā, ka vajadzības ir dažādas, to ir daudz un konkrētā solījuma izpilde ir saistīta ar valsts budžetā pieejamo finansējumu. Cits jautājums –, vai tas iepriekš nebija paredzams un vai dotais solījums vispār bija reāli izpildāms.
Arī iepriekš ir izskanējuši rosinājumi paredzēt administratīvo vai kriminālatbildību par vēlētāju apkrāpšanu ar populistiskiem priekšvēlēšanu solījumiem. Tomēr es šim viedoklim nepiekrītu. Viena no demokrātijas pamatvērtībām ir vārda brīvība. Kaut arī vārda brīvības jēdzienam ir robežas un saturs, ar atbildības noteikšanu par populistiskiem priekšvēlēšanu solījumiem tiktu nesamērīgi ierobežota vārda brīvība un novērsta uzmanība no sabiedrības neieinteresētības un neizglītotības politiskajos procesos.
Pieņemu, ka vairums vēlētāju nemaz nav lasījuši politisko partiju programmas un izdarījuši izvēli, balstoties uz iracionāliem apsvērumiem, piemēram, deputātu kandidātu atpazīstamību, reputācijas novērtējumu, atspoguļojumu masu medijos.
Sabiedrības politisko pasivitāti nevar aizstāt ar vārda brīvības ierobežošanu priekšvēlēšanu “solītājiem”.
Tas nav ne taisnīgi, ne samērīgi demokrātisku vēlēšanu izpratnē. Turklāt populistiski priekšvēlēšanu solījumi paveic arī ko labu – tie spēj uzrunāt daļu ierasti pasīvu vēlētāju apstākļos, kad kopējā vēlētāju aktivitāte ir ļoti zema. Tiesa, šādu solījumu īstenošana vairumā gadījumu izmaksā ārkārtīgi dārgi. Piemēram, viens no bijušā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa priekšvēlēšanu solījumiem bija uzbūvēt žogu uz robežas ar Meksiku. Žoga izbūve izrādījās pārāk dārga pat ASV.
Vēlētāju spēju orientēties politisko solījumu izpildē un kvalitātē Latvijā būtiski apgrūtina politiķi, kuri regulāri maina savu piederību politiskajām partijām, un fakts, ka vieni politiskie spēki izzūd, to vietā nākot citiem. Jaunas vēlēšanas, protams, nāk ar jauniem kandidātu sarakstiem un solījumiem, arī – jaunu vilšanās iespēju. Tomēr priekšvēlēšanu solījumi ir viens no demokrātijas elementiem, savukārt vēlētājam ir jābūt spējīgam novērtēt simpatizējoša politiķa vārdu saturu un gatavību par to atdot savu balsi. Jebkurš priekšvēlēšanu solījums ir tikai solījums, un vēlētājam tas ir jāapzinās.
