Vērtējot no šībrīža skatpunkta, vai Krievijas mediji gatavoja savas valsts iedzīvotājus iebrukuma atbalstam, piemēram, pirms kara publicējot noteiktus, patiesus vai nepatiesus vēstījumus?
Tas, vai tie bija Krievijas mediji, kas gatavoja Krievijas sabiedrību iebrukumam, ir atvērts jautājums, kuru mēs, DFRLab, pašlaik pētām, analizējot 14 Kremļa atbalstītu mediju saturu par Ukrainu neilgi pirms kara. Vēlamies saprast, vai mediji konstruēja iebrukuma scenāriju vai vienkārši reaģēja uz to, ko teica Kremļa varas vīri – gan Putins, gan Lavrovs, Zaharova1, gan Donbasa pašpasludināto republiku vadoņi.
Pašlaik izskatās, ka Krievijas sabiedrība bija pārsteigta par kara sākumu. Līdz pēdējam brīdim Kremlis noliedza Krievijas iebrukumu, par ko brīdināja Rietumi.
Tomēr vēstījums (naratīvs) par t. s. nacisma atdzimšanu Ukrainā ir vērojams jau kopš 2014. gada notikumiem. Pētot tālaika retoriku, apvainojumi nacismā balstījās galvenokārt uz atsaucēm par Ukrainas nacionālās identitātes stiprināšanas pasākumiem, piemēram, Ukrainas valodas stiprināšanu. (Reti, bet skaļi izskanēja pilnībā safabricēti stāsti, piemēram, par “krustā sisto puisīti”, kuru it kā nogalināja Ukrainas nacisti.) Tieši tādi paši apvainojumi nacismā tiek vērsti pret Baltijas valstīm kopš neatkarības atgūšanas. Šajā aspektā tā ir veca, aprobēta taktika – nacisti ir visi, kas atgrūž krievisko, nacisti ir tie, kuri ir “necilvēki”.
Domāju, ka lielākie Krievijas mediji, ņemot vērā savu atkarību no Kremļa, vienkārši atkārto, ko Kremlis diktē gan publiskās valstsvīru runās, gan темник-os jeb tēmu instrukcijās.
Runājot par Kremļa dezinformāciju miera laikos un tagad, tā vienmēr primāri ir vērsta uz savu iekšējo sabiedrību.
Citu valstu notikumu interpretācija, piemēram, gadījumos, kad piesauc rusofobiju, ir nepieciešama, lai pateiktu, ka Rietumos jūs neviens negaida. Māte Krievija ir jūsu vienīgā nākotne, bet Krievija ir Putins. Putins ir jūsu nākotne.
Kopš kara sākuma Krievijas nacionālajos medijos vēl lielāks uzsvars ticis likts uz patriotismu, “savējo” atbalstīšanu. Vai var runāt par vēl kādām izmaiņām Krievijas mediju stratēģijā attiecībā uz saviem iedzīvotājiem kopš 24. februāra?
Ir grūti runāt par kaut ko pavisam jaunu. Lielākās izmaiņas ir tajā, ka Kremlis un Putins vairs neslēpj, ka ir naidīgi noskaņoti pret Rietumiem. Pirms tam Kremlis sevi pozicionēja kā puslīdz uzticamu, pragmatisku biznesa partneri. Tagad arī Krievijas tauta redz, ka Putinam jebkuri līdzekļi ir labi. Par to liecina arī salīdzinoši nesen pieteiktā mobilizācija, tās izpilde un sabiedrības reakcija.
Kas attiecas uz patriotismu un “savējiem”, – tas ir jebkuras nacionālas valsts vadmotīvs, pozicionējot sevi pret ārējiem draudiem. Tas nav raksturīgi tikai Krievijai. Arī mēs Latvijā apelējam pie patriotisma, piemēram, skaidrojot ekonomiskās krīzes iemeslus un to, kāpēc situācija ir jāpieņem.
Uz ukraiņiem vērstos Krievijas dezinformācijas vēstījumus platformā “Telegram” Ksenija Iļjuka (“Detektor Media” pētījumu vadītāja) nodēvējusi par “apbrīnojami sarežģītiem un pārdomātiem”. Kādi ir jūsu komentāri par Krievijas dezinformācijas vēstījumu un stratēģiju sarežģītību?
Tas, vai Krievijas vēstījumi ir “apbrīnojami sarežģīti un pārdomāti” ir atkarīgs no tā, kādas konteksta zināšanas ir pētniekam. Man, esot cilvēkam no ārpuses, ir grūti novērtēt, kā Kremļa vēstījumus saziņas aplikācijā “Telegram” uztver ukraiņi. Papildu sarežģījumu rada tas, ka “Telegram” nevar novērot reprezentatīvi, jo platformai nav API jeb iespējas programmatiski pieslēgties tās dotajiem datiem. Katram pētniekam ir kanālu saraksts, kuriem viņš seko, tomēr saraksti vienmēr ir nepilnīgi, jo ik nedēļu rodas jauni, anonīmi kanāli. Vēstījumi, kurus redzu es, un naratīvi, kurus redz Iļjukas kundze, var atšķirties.
Bieži vien Kremļa vēstījumos tiek izmantota patiesa informācija, lai nodotu nepatiesu vai sagrozītu vēstījumu. Tas ļoti sarežģī faktu pārbaudes līmenī kaut ko kvalificēt kā dezinformāciju.
Vēl pirms kara, analizējot “Sputnik” un “Russia Today” saturu, es ārkārtīgi reti uzdūros kaut kam, ko varētu kvalificēt par pilnīgiem meliem un izdomājumiem.
Pārsvarā šo resursu raksti bija faktoloģiski pareizi, taču ekspertu viedokļi par šiem faktiem bija tādi, kādus tos pasniedz Kremlis. Misinformācija un dezinformācija ir par faktiem, nevis viedokļiem. Citreiz, uzskaitot faktus, daži no tiem tiek izlaisti vai pieminēti nevietā. Tad var runāt par maldināšanu, manipulēšanu ar informāciju.
Kādos veidos Krievijas mediju stratēģijas kara norisē ir attīstījušās arī attiecībā uz ārvalstīm? Piemēram, jaunu dezinformācijas kanālu ieviešana, sociālo mediju izmantošana.
Šajā ziņā nekas īpaši jauns nav klāt nācis, drīzāk gājis nost. Eiropā ir aizliegts “Sputnik” un “Russia Today”, līdz ar to ir daudz grūtāk veikt informācijas ietekmes kampaņas ilgtermiņā. Īstermiņa mēģinājumi tiek ātri atmaskoti. Var runāt par Krievijas aktivitātēm “Telegram”, bet tur uz līdzīgiem spēles noteikumiem darbojas arī Ukraina.
Neredzu Kremļa informatīvo pārsvaru ārpus Krievijas.
Interesanti, ka, reaģējot uz kiber un info aktīvismu, ko veic Ukraina (mīmu armija), arī Krievija daudz aktīvāk par samaksu vai bez maksas aicina atbalstītājus iesaistīties informācijas ietekmes kampaņās. Līdz tam tas nenotika atklāti. [Termins “mīmu armija” apzīmē apzinātu, bieži humoristisku attēlu un ierakstu izvietošanu sociālajos medijos ar mērķi parādīt auditorijai noteiktu skatpunktu; šeit – red. piez.]
Būtiski, ka DFRLab nesen atklāja lielu prokremlisku kampaņu “Meta” platformās, kas centās ietekmēt sociālo tīklu lietotāju attieksmi pret Krievijas sankcijām Vācijā, Francijā, Itālijā, Latvijā. Iesaistītie konti bija pavirši izveidoti, radīja maz satura un vienīgo iesaisti panāca, maksājot par reklāmām. Tas liek domāt, ka Krievijai ir maz efektīvu resursu arī informatīvajā telpā, kurus tā spēj atvēlēt ārējām informācijas ietekmes kampaņām.
Vai Krievijas valdībai izdodas sasniegt savus mērķus dezinformācijas izplatīšanai gan iekšēji, gan ārēji?
Ja pieņemam, ka dezinformācijas mērķis ir maldināt, radīt realitātei neatbilstošu izpratni par notiekošo, tad uz Krievijas iekšējo sabiedrību tas strādā labi, uz Rietumvalstīm – mazāk.
Rietumvalstīs ir atsevišķas grupas, kuras savu mērķu dēļ pieņem un tiražē Kremļa pasaules skatījumu.
Katrā valstī ir arī sabiedrības daļa, kura nepakļausies vairākuma viedoklim, – vai tas būtu patiess vai nepatiess. Starp šādiem cilvēkiem Kremlis var atrast dzirdīgas ausis.
Ja pieņemam, ka dezinformācijas mērķis ir sēt šaubas, tad jāsaka, ka laiks rādīs. Ja ekonomiskā recesija turpināsies, sabiedrībā var sēt apjukumu par pareiziem vai nepareiziem lēmumiem, vairot nenoteiktību, radīt bailēs balstītas emocijas un turpināt manipulēt.
Iepriekšējā intervijā LV portālam apgalvojāt, ka Ukraina arī izmanto dezinformācijas stratēģijas saistībā ar kara norisi. Vai varat sniegt dažus šo stratēģiju piemērus?
Ukrainas aktivitātes ir pārsvarā decentralizētas un balstītas diezgan trāpīgā, “klikbaitīgā” komunikācijā. Varam runāt par to pašu “mīmu armiju”. Savukārt Ukrainas maldinošie vēstījumi, ka tā plāno atkarot teritoriju dienvidos, bet patiesībā uzbruka ziemeļos, un Krievijas bruņotie spēki tiem uzķērās, liecina par augstu koordinācijas līmeni starp visām valsts struktūrām, līdz pat prezidentam.
Kad sākās iebrukums, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis katru dienu, divas reizes ar mediju starpniecību uzrunāja savu tautu. Kā jūs vērtētu Zelenska paveikto stratēģiskās komunikācijas un sociālo mediju jomā?
Es uzskatu, ka Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska runas sociālajos tīklos ir labs piemērs tam, kā krīzes apstākļos saliedēt, nomierināt un iedvesmot savas valsts sabiedrību.
Mūsdienās informācijas kanāli kļūst arvien vairāk decentralizēti. Cilvēki vairs nelasa, neklausās un neskatās vienu un to pašu. Indivīdi meklē saturu, kas viņus uzrunā personiskāk, viņi meklē autentiskus, nevis izskaistinātus tēlus. Zelenska uzrunās izmantotais tēls ir tieši šāds. Militāri zaļš krekls uzvalka vietā. Skaidri, morāli pacilājoši vēstījumi bezpersonisku runu vietā.
Vērtējot no stratēģiskās komunikācijas aspekta, tas, ko un kā dara Ukrainas valdība, būs turpmāko pētījumu vērts. Stratēģiskās komunikācijas pamatā ir nevis viena cilvēka darbības, bet valdības saliedēta rīcība, kur runasvīru vārdus apstiprina viņu komandas darbi.
Nepietiek ar to, ka prezidents vārdos stingri vēršas, piemēram, pret korupciju. Sabiedrībai ir jāredz konkrēti gadījumi, kuros korupcija tiek novērsta un tajā iesaistītie – sodīti.
Labs piemērs ir iepriekš minētā Ukrainas informatīvā kampaņa, kas apmānīja Krievijas spēkus, kuri negaidīja, ka Ukraina dienvidu vietā pievērsīsies ziemeļaustrumu frontei. Tam ir nepieciešama konsekventa un saliedēta rīcība vairākos pārvaldes līmeņos.
2014. gadā Ukrainā aizliedza Krievijas sociālos medijus “VK” un “Odnoklasniki”. Medijos, it īpaši Krievijas, izskanēja kritika, ka aizliegums ierobežo vārda brīvību. Turpretim Ukrainas Dezinformācijas pretdarbības centra vecākā eksperte M. Voroķintseva norādīja, ka aizliegums bijis pašaizsardzības nolūkos, jo šajās platformās bija neiespējami cīnīties pret dezinformāciju. Kā, pēc jūsu domām, vislabāk atrast balansu starp vārda brīvības neierobežošanu un stratēģiskas dezinformācijas apkarošanu?
Kāda informācijas resursa aizliegums vai bloķēšana ir ātra, salīdzinoši efektīva, bet ne tāda metode, kas pilnībā atrisinātu problēmu. Kaut ko nobloķēt vai aizliegt var ļoti strauji. NEPLP (Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei) šīgada pavasarī tas prasīja aptuveni nedēļu, lai aizliegtu vairākus desmitus Krievijā reģistrētu kanālu un aptuveni 70 interneta vietņu.
Vienlaikus ir apkārtceļi, kā piekļūt konkrētam saturam, piemēram, skatoties raidījumu ierakstus nelegālās straumēšanas vietnēs, “YouTube” vai izmantojot VPN. Tomēr šie apkārtceļi sarežģī piekļūšanu saturam, tāpēc tos izmanto tikai motivētākie lietotāji. Šādā gadījumā pasīvie informācijas lietotāji vairs nesaņem saturu, kas ir pretrunā valsts drošības interesēm.
Šeit arī var novilkt robežu, kad beidzas vārda brīvība un sākas kolektīvās intereses.
Es piekrītu idejai, ka viena brīvība beidzas tur, kur sākas citu brīvība. Propaganda bieži izmanto nekorektas argumentācijas metodes, kurām nav nekāda sakara ar objektīvu loģiku, taču šādi argumenti skan pārliecinoši. Piemēram, vēstījums, ja Krievija neuzbruktu Ukrainai, Ukraina (ar ASV palīdzību) uzbruktu Krievijai. Tā ir “viltus dilemmas” loģikas kļūda, kad tiek piedāvāti divi izvēles varianti, lai gan patiesībā eksistē vēl citi rīcības varianti. Šī ir, maigi izsakoties, nekvalitatīva un maldinoša informācija, kurai nav informatīvās vērtības.
Uzskatu, ka nedrīkstētu sodīt par šādas informācijas lietošanu, jo katram indivīdam ir arī tiesības būt maldinātam. Tomēr sabiedrībai nebūtu tās indivīdiem jāatvieglo piekļuve šādai informācijai.
1 Vladimirs Putins – Krievijas Federācijas prezidents; Sergejs Lavrovs – Krievijas Federācijas ārlietu ministrs; Marija Zaharova, Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore.
