VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
02. martā, 2022
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Drošība
22
22

Dezinformācija kā kara ierocis

LV portālam: Nika Aleksejeva, vadošā digitālās vides pētniece Atlantic Council domnīcas DFRLab centrā/NATO Stratcom izcilības centrā Baltijas valstīs.

Dezinformācija par karu Ukrainā ir cīņas līdzeklis abām karojošajām pusēm. Par to, kā raudzīties uz to pasniegtajiem vēstījumiem un kur rast iespējami objektīvu informāciju par notiekošo, – saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadošo digitālās vides pētnieci un domnīcas Atlantic Council digitālās izpētes laboratorijas DFRLab dezinformācijas pētnieci Baltijas valstīs NIKU ALEKSEJEVU. 

īsumā
  • Situācija pašlaik ir ļoti sarežģīta, un nevar pieņemt par pašsaprotamu, ka visa dezinformācija noteikti nāk no Krievijas.
  • Sociālie tīkli tiek izmantoti gan vienas, gan otras puses izlūkošanai. Svarīgi, lai platformas ierobežotu sensitīvo informāciju par lietotāju pieejamību.
  • Zinot mērķauditoriju, spēlējoties ar atslēgvārdiem, informāciju var izmantot ļaunos nolūkos, panākot, ka popularitātes secībā redzēsiet piedāvājumu tieši jūsu sociālajam lokam.
  • Vēlme platformām norādīt, ko tām darīt vai nedarīt, ir ļoti bīstama. Ja platformas paklausa un izdara, kas tiek prasīts, piemēram, ASV, tas būs precedents, lai arī citi politiskie režīmi to pašu pieprasītu savā valstī.
  • Attiecībā uz dezinformācijas vai alternatīvās informācijas izplatību būtiski norādīt uz antivakseru izveidotajiem kanāliem. Caur šīm antivakseru grupām ir ērti nodot dažādus, pret valsti vērstus vēstījumus.
  • Vēstījumi, kuri, lai gan izkropļoti un manipulatīvi, tomēr kaut nedaudz balstīti patiesībā, ir visefektīvākie bīstamu naratīvu izplatīšanā.
  • Katrā valstī un sabiedrībā ir radikāli noskaņoti cilvēki, no tā nav iespējams izvairīties. Ir ļoti viegli vispārināt incidentus, kuri varētu rasties šādu cilvēku rīcības dēļ. 
  • Ieteicams izmantot avotus, kuri jau pirms šī kara atbilda kvalitatīvas žurnālistikas kritērijiem gan Ukrainā, gan Krievijā.

Dezinformācijas apjoms no Krievijas ir būtiski audzis, jau aizvadītajā nedēļā, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, norādījis NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts. Kas šī ir par dezinformāciju, kādos kanālos tā izplatās?

Lai saprastu informatīvo fonu, kurā šobrīd esam, jāapzinās – šis ir karš, kurā ir divas puses. Arī no Ukrainas var manīt stratēģisku informācijas izplatīšanu, tostarp dezinformāciju. Piemēram, svētdien caur Facebook reklāmām tika popularizēts attēls, kurā TV kanāls Rossia 24 it kā izplata paziņojumu, ka Krievija ir zaudējusi, un aicina krievus padoties. Tātad arī Ukraina īsteno informācijas ietekmes kampaņas, izmantojot paņēmienus, kādus līdz šim esam redzējuši no Krievijas puses. Šie ir kara apstākļi, tajos puses nevar palikt neitrālas, un mēs nevaram dezinformācijas izplatīšanā vainot tikai Krieviju. 

Tāpat šobrīd ir cilvēki, kuri uz nokaitētās situācijas rēķina vēlas iegūt atpazīstamību vai to “patīkamo” sajūtu, ka daudzi ir uzķērušies viņu radītajiem maldiem. Šādi indivīdi, sēžot dīvānā pat kādā Eiropas valstī, ar anonīmu kontu palīdzību izplata, piemēram, video vai attēlus no veciem militāriem konfliktiem, tos uzdodot par aktuālajiem notikumiem Ukrainā. Tātad situācija pašlaik patiešām ir ļoti sarežģīta, un nevar pieņemt par pašsaprotamu, ka visa dezinformācija noteikti nāk no Krievijas.

Tomēr noteikti varam runāt par dezinformāciju, kura ir bīstama vai kaitīga, raugoties no mūsu pozīcijām.

Jā, runājot tieši par Krievijas izplatīto dezinformāciju, tā ir ietverta vēstījumos, kuri pārsvarā ir šādi, – iebrukums Ukrainā nemaz nav karš, bet gan militāra operācija, cīņa notiek pret nacistiem Ukrainā, ar kuriem iespējams tikt galā, viņus iznīcinot vai demilitarizējot, un šī ir cīņa par Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto republiku atbrīvošanu. Pārsvarā tiek ziņots par Krievijas uzvarām tieši šajā frontē, lai gan karadarbība notiek visā Ukrainas teritorijā.

Runājot par uzvarām un zaudējumiem, Krievija tikai svētdien pirmo reizi atzina, ka tai ir kritušie un kaut kādi militārās tehnikas zaudējumi, taču netika minēti konkrēti skaitļi. Taisnības labad jāteic, ka Ukrainas puse, lai arī nosauc precīzus skaitļus, bet, runājot par kritušajiem, vairāk izmanto militāro formulējumu, kur par kritušo tiek uzskatīts jebkurš, kas vairs nevar piedalīties kaujā – gan nogalinātie, gan gūstā saņemtie, gan ievainotie.

Liela daļa dezinformācijas ir par statusu –, kas ir ieņemts, kura puse kontrolē konkrēto pilsētu vai objektu. Operatīvie dati par to, kura puse un kurā vietā gūst pārsvaru, bieži ir pretrunīgi, nenoteikti. Krievijas puse parasti paziņo, ka tā ir iekarojusi kādu objektu, bet pēc tam izrādās, ka situācija vai nu ir mainījusies, vai paziņotais nemaz nav noticis.

Runājot par tieši uz ukraiņiem mērķēto dezinformāciju, tā vēsta, ka ukraiņu karavīri uzreiz padodas, noliek ieročus, bēg, pārnāk Donbasa pašpasludināto republiku pusē. Šo vēstījumu mērķis ir demoralizēt ukraiņu karavīrus un sabiedrību, ka Ukrainai nav izredžu uzvarēt karā, bet vismaz var saglabāt savu dzīvību, ja padosies. Savukārt Ukrainas puse caur dažādiem kanāliem sūta vēstījumu tautiešiem Krievijā, viņus aicinot sazināties ar Krievijas pusē karojošajiem paziņām un pavēstīt, ka Ukrainā viņus gaida zaudējums. No vienas puses, var runāt, ka tā ir dezinformācija, bet, no otras, – karalaika propaganda un psiholoģiskās ietekmēšanas operācija, cīņas līdzeklis abām karojošajām pusēm.

Kurus varat norādīt kā iespējami objektīvākos informācijas avotus par karadarbību Ukrainā?

Varu ieteikt avotus, kuri jau pirms šī kara atbilda kvalitatīvas žurnālistikas kritērijiem gan Ukrainā, gan Krievijā un pēc kuru operatīvajiem datiem vados pati. Tie ir tādi mediji kā Ukrainskaja Pravda, LIGA. net un vēl vairāki citi, kuriem ir “dzīvie” raksti un regulāri atjaunināti operatīvie dati. Protams, šie mediji atspoguļo arī sociālo tīklu saturu, tādus vēstījumus, kas ir interesanti tieši Ukrainas sabiedrībai, ņemot vērā, ka tai šobrīd ir nepieciešama arī pacilājoša informācija, – mēs uzvaram, galvenais ir nepadoties.

Ir arī neatkarīgie krievu mediji, kuros ļoti daudz tiek intervēti Ukrainas pārstāvji, arī neatkarīgie eksperti no Krievijas, tai skaitā tādi, kuri vairs neatrodas Krievijā, bet politiskajā trimdā ārzemēs. Patlaban šajos medijos aktuāla tēma ir sankciju ekonomiskā ietekme uz Krieviju. Šī ir plaša tēma, par kuru iespējamas spekulācijas arī no Ukrainas puses, konkrēti, par to, cik skarbi sankcijas ir skārušas Krieviju. Ekspertu sniegtajā analīzē tiek vērtēti arī dažādi atkāpšanās ceļi, kā valstis mēģinās bremzēt lielo valūtas krahu, kas nupat notika saistībā ar Krievijas Centrālās bankas rezervju iesaldēšanu. Domāju, ka šajos medijos būs arvien vairāk stāstu par to, kas tagad sagaida krievus Krievijā, kad gaidāma strauja ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un pastāv milzīga cenzūra pret jebkādiem aicinājumiem pārtraukt karu vai jebkādiem vēstījumiem, ka šis nav krievu, bet Putina karš. Šo stāstu tādēļ, ka, lai gan šie avoti strādā atbilstoši kvalitatīvas žurnālistikas principiem, tomēr zināmas tēmas tie atspoguļo, vēstījumus pielāgojot savai auditorijai – krieviem vai ukraiņiem.

Protams, var sekot līdzi arī lielajiem starptautiskajiem medijiem, piemēram, britu sabiedriskajam medijam BBC, France 24, arī Al Jazeera un citiem. Tie sniedz diezgan interesantus aspektus, tomēr, kas ir svarīgi, – atkal jau tieši viņu auditorijai. Tāpēc, lai iegūtu kvalitatīvu situācijas pārskatu, ir svarīgi dažādot savu “mediju ēdienkarti”, saprast, kāpēc konkrētie mediji to veido tieši šādu, un nepaļauties klajai Krievijas un Baltkrievijas propagandai.

Runājot par tādām platformām kā Facebook un Instagram, tās arī jau ir spērušas soļus pret Krieviju kā agresoru. Instagram marķē no Kremļa atkarīgos kontus, ne tikai propagandas ruporus, savukārt Facebook papildu tam Ukrainas iedzīvotājiem arī ļauj ātri “noslepenot” savu informāciju, lai būtu sarežģītāk viņus izsekot. Pienāk ziņas, ka Krievijas Federālais drošības dienests Krievijā atrod ukraiņus, lai sekotu un nepieļautu viņu sadarbošanos ar Ukrainu, atrodoties Krievijā.   

Baltijas un Polijas valdību vadītāji pirmdien aicinājuši lielākās sociālo mediju platformas aktīvāk vērsties pret Putina režīma dezinformāciju. Ko tām vēl vajadzētu darīt?

Nupat uz 90 dienām Facebook ir nobloķēta lapa Ria Novosti. Protams, pirmais, ko šajā aspektā domā, ir šādu kontu noņemšana no platformām, to izdzēšana. Taču parasti šāda rīcība kontus, kuri izplatījuši dezinformāciju vai izdarījuši citus pārkāpumus, apklusina tikai uz kādu laiku.

Svarīgi, lai platformas ierobežotu lietotāju sensitīvās informācijas pieejamību un viņus izglītotu, ko par lietotāju var uzzināt, ja viņš brīvi publicē dažādus ierakstus. Sociālie tīkli tiek izmantoti gan vienas, gan otras puses izlūkošanai. Piemēram, Ukrainas iedzīvotāji ir aicināti nelietot iespēju, ka telefons zina viņu atrašanās vietu, kuru pretinieks var izmantot, piemēram, lai noteiktu cilvēku pārvietošanos, viņu koncentrēšanās vietas un tamlīdzīgi.

Runājot par valstu vēlmi platformām diktēt, ko tām darīt vai nedarīt, tās nevar šādas prasības uzreiz izpildīt. Ja platformas paklausa un izdara, kaut ko prasa, piemēram, ASV un ES, tas būs precedents, lai arī citiem politiskajiem režīmiem būtu tiesības pieprasīt to pašu. Atcerēsimies, ka pērn, Krievijas Valsts domes vēlēšanu laikā, paklausot Krievijas varas iestāžu prasībai, Google noņēma Alekseja Navaļnija ieteiktās gudrās balsošanas aplikācijas, bet YouTube – Navaļnija kanālus. Tas, protams, ir ļoti bīstami.

Lielajām platformām, tāpat kā valstīm, ir savi noteikumi un iedzīvotāji, kuriem šajās platformās ir tiesības un pienākumi. Platformām ir arī ekonomiskā ietekme pār saviem klientiem. Tās ir valstīm līdzīgi spēlētāji, kuriem ir savas intereses, kuriem nevar norādīt, – jūs esat tikai kompānija, un jums ir jābūt kādas valsts patriotiem, ja esat tajā reģistrēti.

Starp citu, ļoti vienkāršs un efektīvs rīks, kā izrādās, ir Facebook reklāmas. Ukrainas puse Facebook ir izveidojusi reklāmas ar aicinājumiem iziet ielās Krievijā un protestēt pret karu, aicināt savus dēlus atgriezties un vīrus nekarot Putina labā. Iespējams, tieši tāpēc Meta Krievijā tiek slāpēta.

Ar kādiem paņēmieniem digitālajā vidē mērķauditorijai mēģina nogādāt dezinformāciju? Piemēram, laikā, kad noritēja aktīvas ISIS atbalstītāju akcijas, tika daudzskaitlīgi veidoti tukši konti, izmantotas aktuālas mirkļbirkas, piemēram, par tajā brīdī esošu viesuļvētru un tamlīdzīgi, kuras meklējot, cilvēki uzduras “ļaunajam saturam”. Kam būtu jāpievērš uzmanība?

Jā, arī mirkļbirkas un atslēgvārdi. Ja meklētājā šobrīd ieraksta “Ukraina”, “Krievija” vai “karš” un ieliek datumu, kurš ir pēc 24. februāra, Google, spēlējoties ar šiem atslēgvārdiem, parāda populārākos rezultātus. Twitter jūs redzēsiet, kuras patlaban ir populārākās tēmas, un, uzklikšķinot uz atslēgvārda, – arī piedāvājumu (popularitātes secībā) tieši jūsu sociālajam lokam. Šo, zinot mērķauditoriju, var izmantot “ļaunos nolūkos”.

Attiecībā uz dezinformācijas vai alternatīvās informācijas izplatību ir jānorāda arī uz antivakseru izveidotajiem kanāliem, kuri nesen ieguva samērā lielu auditoriju un joprojām spēj mobilizēt cilvēkus protestēt pret Covid-19 ierobežojumiem. Šajos kanālos galvenais veids, kā tikt uzklausītam, ir kritizēt valdošo varu. Piemēram, tas, ko redzam šāda satura lapās Latvijā, ir vēlme, izmantojot šo karu, novērst uzmanību no citām problēmām – “kovidfašisma”, ekonomiskajiem un sociālajiem sarežģījumiem u. tml. Ukrainā, nupat izveidojot brīvprātīgo starptautisko leģionu, šis brīvprātības princips ir pasniegts kā obligātais iesaukums, ar kuru Latvija savus dēlus sūta svešā karā, vai ar šo visu globālisti un pasaules elite novērš uzmanību no lielā plāna. Izmantojot antivakseru grupas, ir ērti nodot šādus un līdzīgus vēstījumus.

Jauns vēstījums, kuru Latvijā vēl neredzam, bet kurš varētu parādīties, ir Ukrainas kara bēgļu salīdzinājums ar Āfrikas un Tuvo Austrumu bēgļiem, kuriem ir cita ādas krāsa. Šībrīža vēstījums – Eiropa ar daudz pretimnākošākiem uzņemšanas nosacījumiem atbalsta baltos ukraiņus, bet diskriminē cilvēkus no citām pasaules valstīm. Šādi apgalvojumi, kas, lai arī izkropļoti un manipulatīvi, tomēr kaut nedaudz balstīti patiesībā, ir visefektīvākie bīstamu naratīvu izplatīšanā.

Nemitīgi tiek izplatīts, ka Krievija iejaucas Donbasa neatkarības cīņā, tāpat kā NATO savulaik iejaucās Irākā vai Serbijā bijušās Dienvidslāvijas karā. Tie ir patiesi notikumi, kuri cilvēku atmiņā ar laiku ir modificējušies, un, līdzīgi kā puzlē, kopējā bildē ir iespējams atrast vietu, kurā šis dezinformācijas gabaliņš iegulst, minētajā gadījumā apgalvojot, ka arī Krievijai ir tiesības aizstāvēt sabiedrotos no Ukrainas īstenotā “genocīda”. 

Aizsardzības ministrija uzsver, ka mums ir jābūt gataviem dezinformācijas vilnim, Krievijas mēģinājumiem psiholoģiski un praktiski novājināt Eiropas valstis, ietekmēt sabiedrību un veicināt paniku. Kāds naratīvs turpmāk varētu tikt izplatīts? Kādas ir tendences?

Varu izteikt tikai savus pieņēmumus. Droši vien tiks izmantota nepatika pret bēgļiem. Jau šobrīd, kad Ukraina no cietumiem ir atbrīvojusi militārpersonas, kuras piekrīt cīnīties tās pusē, tiek stāstīts, ka ukraiņu rindās karo noziedznieki, cilvēki bez jebkādas atbildības. Fakts par šādu personu iesaistīšanu cīņās ir īsts, bet interpretācija – manipulatīva. Līdzīgi varētu būt ar stāstu par ukraiņu bēgļiem – Ukraina izraisījusi karu, lai ukraiņi no savas nabadzības varētu bēgt uz bagāto Eiropu. Tāpat, it kā no ukraiņu puses, jārēķinās ar tādiem naratīviem, ka krievi ir iegājuši Ukrainā, bet viņi mūs neaiztiek, un nekas īpašs šeit nenotiek.

Protams, sagaidāma vēstījumu cīņa par to, cik attaisnojams ir bijis šis karš. Šobrīd reti kurš šaubās, ka upuris ir Ukraina, taču, situācijai normalizējoties vai Ukrainai padodoties provokācijām, varētu parādīties precedenti, kuros Ukraina atainota kā agresors. Katrā valstī un sabiedrībā ir radikāli noskaņoti cilvēki, no tā nav iespējams izvairīties. Ir ļoti viegli vispārināt incidentus, kuri varētu rasties šādu cilvēku rīcības dēļ.  

Jāatzīst arī tas, ka cilvēkiem ir vēlme meklēt tikai tādu informāciju, kādu viņi vēlas saņemt. Arī tas veido ierobežotu, nepilnīgu, aizspriedumainu skatu un rada potenciālu sabiedrības šķelšanai. Latvijā varētu rasties problēmas ar neiecietību pret krieviem un krievisko, lai gan Latvijas krievi par iebrukumu Ukrainā nav līdzatbildīgi. Lielā mērā to varētu teikt arī par Krievijas krieviem, kuriem nav lielu iespēju ietekmēt vēlēšanu rezultātus un režīma rīcību savā valstī.

Ja veicat digitālās vides novērojumus, vai ir kādi secinājumi par Latvijas sabiedrības attieksmi pret karu Ukrainā un karojošajām pusēm? Vai jau ir manāmas kādas šķelšanās?

Komentāru sadaļās varam redzēt kontus, lai gan man nav bijis laika pārliecināties par to patieso identitāti, gan ar latviskiem, gan krieviskiem, gan jauktiem vārdiem, kuros izsakās ne tik nosodoši pret Krieviju, pilnībā attaisno tās rīcību vai pat saka, ka gaida, kad Krievija beidzot ienāks pie mums. Protams, šajā vidē, tāpat kā tas vērojams par Covid-19 tēmu, izceļas arī asas domu apmaiņas, taču pagaidām – ierobežotā lokā un nereti līmenī “tu stulbs, tu pats stulbs”.  Tāpēc es to nesauktu par īstu, satraucošu naida izpausmi, bet paredzamu blakni etniskajām problēmām, kuras neesam atrisinājuši kopš neatkarības atgūšanas un kuras pastiprina pašlaik notiekošais Ukrainā.

Protams, Latvijā ir cilvēki, kuri nonākuši Krievijas propagandas iespaidā. Viņi lielākoties neattaisno karu un nesaka – mums ir jāaizstāv Donbasa pašpasludinātās republikas – tā nav viņu realitāte. Taču viņi uzskata – jā, ukraiņi ir nacionālisti, tādi paši kā pie mums, Latvijā. Šāda izpratne varētu būt cilvēkiem, kuri to saista ar savu identitāti, jūtoties nepieņemti Latvijas sabiedrībā. Taču šie ir tikai mani pieņēmumi. Lai sniegtu pilnvērtīgu atbildi, ir nepieciešami pētījumi, kas ilgst vismaz pusgadu, un arī tad tie var būt nepilnīgi. Jāteic, ka sociālie tīkli nav tā labākā vide socioloģisku mērījumu veikšanai.

Kā vērtējamas objektīvas informācijas pieejamības iespējas krievu valodā Latvijā?

Ne viss, kas Latvijā ir pieejams krievu valodā, ir Krievijas propaganda. Mums ir Latvijas Radio 4, rus.lsm – sabiedriskā medija platforma, kura ir pilnībā lojāla Latvijai, – arī televīzijas Current Time versija, kas vēsta par notikumiem Latvijā, portāls Meduza, Čaika Daugavpilī.

Cik pietiekama ir Latvijas valsts institūciju rīcība dezinformācijas ierobežošanā?

Notiek darbs pie jau iesāktajām iniciatīvām. Runājot par grozījumiem Krimināllikumā, kuri paredz sodu par viltus ziņu izplatīšanu, es tos tomēr neatbalstītu. It īpaši tagad, kad Covid-19 situācija ir izgaismojusi to, cik liela sabiedrības daļa vēl nav tik nobriedusi, kā vēl nesen šķita. Ja politiskajā situācijā, pie varas nākot populistiem, notiktu izmaiņas, kas varētu būt izdevīgāk sabiedrotajiem Kremlī, pastāv risks, ka minētā likuma norma tiks pielietota, vēršoties pret vārda brīvību. Nepareizās rokās šī norma var tikt izmantota nedemokrātiski (24. februārī Saeima otrajā lasījumā neatbalstīja minētos grozījumus Krimināllikumā; šeit – red. piez.).

Runājot par kritiskās domāšanas un medijpratības veicināšanu, jāņem vērā, ka tas ir ilgstošs un nebeidzams process. Pat ja cilvēks ir kritiski domājošs, mainoties informatīvās vides struktūrām un procesiem, viņam vienmēr būs tiem atbilstoši jāpilnveidojas. Nekad nesasniegsim simtprocentīgu medijpratību un aizsardzību pret politiskās ietekmes kampaņām. Kaut arī sasniegsim samērā labu līmeni, vienmēr varēs teikt, ka var vēl labāk. Tāpat, kā tas ir ar korupcijas apkarošanu.

Protams, liela loma ir tam, kā tīmekļa platformas veido spēles noteikumus savās vidēs. Tas, ko nacionālās valdības šajā ziņā var darīt, ir kopā ar citām līdzīgi orientētām valstīm veidot platformām saistošas politikas, uzstājot, ka, aizstāvot savu pilsoņu tiesības, nevar pieļaut ar viņiem manipulācijas informatīvajā telpā. Tomēr jārēķinās, ka visu, ko valstis varētu vēlēties, tās nevar piespiest platformām darīt. Alternatīva būtu valstu veidoti sociālie tīkli, taču lietotājus tajos, visticamāk, nedabūs.

Valdībām, protams, vajadzētu stiprināt stratēģisko komunikāciju, veidojot vēstījumus par politiku, lai sabiedrība to labāk izprastu. Prasmīgi izveidota stratēģiskā komunikācija var būt kā bākuguns. Piemēram, Igaunija ir izvirzījusi uzdevumu kļūt par digitālu valsti, un šis vēstījums, stāsts, vērtība kļuva par vadmotīvu gan sabiedrībai, gan Igaunijas valsts pārvaldei kopumā – tas ir viņu ceļš, stratēģija, identitāte. Ja būs skaidra apziņa, ko nozīmē būt latvietim, un, ka mūsu vērtības nav tādas, kādas atbalsta un izplata Kremlis, būs daudz grūtāk uzspiest vai iemānīt citu pasaules skatījumu. Jāņem vērā, ka šādai stratēģiskajai komunikācijai jābūt konsekventai, ar politisko pēctecību, kura nemainās līdz ar katru jaunu valdību.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
22
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU