Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajai informācijai 2021./2022. studiju gada sākumā Latvijā bija 29 augstskolas, no tām 13 – privātās augstskolas. Pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas īstenoja arī 24 koledžas, t. sk. 8 privātās koledžas. Turpinās valsts dibināto augstākās izglītības iestāžu reorganizācija, tostarp to skaita samazināšana.
Pētījuma īstenotājiem KANTAR ir savi skaidri noteikti reputācijas kritēriji. Tomēr Latvijā nav vienotas reputācijas izpratnes. Jūlijā Biznesa augstskolas “Turība” rīkotajā viedokļu ringā “Vai izglītība ļaus izdzīvot nākotnē?” starp dažādiem augstākās izglītības sistēmai aktuāliem jautājumiem tika pārrunāti arī reputācijas jautājumi. Kā jūs un kolēģi izprot augstākās izglītības un augstskolu reputāciju?
Protams, katram var būt atšķirīgs viedoklis pat par to, ko vispār saprast ar vārdu “reputācija”, bet principā ar reputāciju saprotam sabiedrībā izplatītu viedokli, ar kuru tiek vērtēta kāda nozare, iestāde vai konkrēta persona. To pašu var attiecināt arī uz augstāko izglītību kopumā un katru atsevišķu augstākās izglītības iestādi. Tālāk ir svarīgi, pēc kādiem kritērijiem šie vērtējumi tiek veidoti, kas to ietekmē.
Ja runājam par augstāko izglītību, mūsu pieeja ir vērsta uz to, cik lietderīga ir augstskolas piedāvātā izglītība vai, precīzāk, tās piedāvātā iespēja iegūt izglītību. Abas sabiedriskā vērtējuma puses ir svarīgas – gan par to, cik noderīgas ir zināšanas un prasmes, kas augstskolā tiek iegūtas, gan par veidu un attieksmju sistēmu, kā tas notiek.
Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ivars Kalviņš atzina, ka Latvijas augstākā izglītība nav tik slikta, kā to nereti vērtē sabiedrība. Šis secinājums vairāk raksturo situāciju ar augstākās izglītības kvalitāti, kura vairākās Latvijas augstskolās ir laba, pat ja salīdzina ar starptautiskajos reitingos daudz pārākajām citu valstu universitātēm, no kurām šobrīd krietni atpaliekam un vēl ilgi atpaliksim zinātniskās pētniecības jomā. Apgalvotais, protams, nav attiecināms uz visām studiju programmām un pat ne visām augstskolām. Kāda ir principiālā atšķirība starp augstākās izglītības kvalitāti un tās reputāciju?
Reputācijas veidošanā lielu lomu spēlē arī dažādi ar izglītību tieši nesaistīti faktori. Savukārt par kvalitatīvu parasti uzskatām to, kas atbilst mūsu gaidām. Domājot par izglītības kvalitāti, vispirms ir jāņem vērā izglītības jēdziena duālā daba. Ikdienā izglītību uztveram gan kā izglītošanās procesu, gan tā rezultātu. Otrajā gadījumā izglītības kvalitāti ir iespējams novērtēt samērā vienkārši – atliek tikai noskaidrot, vai absolvents (universitātes, skolas, kursu utt.) spēj izdarīt to, ko viņš ir mācījies paveikt. Augstākās izglītības gadījumā ir tieši tāpat –, vai absolvents spēj sekmīgi strādāt profesijā, kuru ir apguvis, un kā attīstās viņa karjera tuvākajos gados pēc izglītības iegūšanas. Kas attiecas uz augstākās izglītības procesa vērtēšanu, šeit vairākas lietas vēl ir jāprecizē, pirmkārt, lai neveidotos situācijas, ka dzīšanās pēc izglītības ierēdņu izdomātiem rādītājiem apdraud izglītības kā rezultāta kvalitāti.
Ja KANTAR pētījums atainoja, ka augstākās izglītības jomas reputācija pēc ilgstoša stabilitātes perioda iedzīvotāju vidū šogad ir pieaugusi (pēdējā gada laikā kāpums par 3 indeksa punktiem), sasniedzot 62 indeksa punktus, kas ir uzskatāms par vidēji augstas reputācijas rādītāju, tad jauniešu (15–26 gadi) mērķgrupā vērojama pretēja tendence – augstākās izglītības jomas reputācijas indeksa kritums par 4 indeksa punktiem. Kā to var skaidrot?
Vispirms jānorāda, ka svārstības ir salīdzinoši nelielas. Vēl pirms gada un “palēciena” uz 62 indeksa punktiem augstākās izglītības jomas reputācijas indekss jauniešu grupai arī bija 58 punkti. Tādēļ tikai no pēdējā gada rezultātiem mēs nevaram izdarīt vispārējus secinājumus. Pilnajā respondentu kopā (15–60 gadi) mēs neredzam tik straujas svārstības. Tas rosina domāt, ka jaunieši straujāk un asāk nekā visa sabiedrība kopumā reaģē uz dažādām, reizēm pat ne tik būtiskām ārējo faktoru izmaiņām.
KANTAR atteicās izpaust, kuras deviņas augstskolas ir minētā pētījuma pasūtītājas, taču var noprast, ka tās ir ne tikai valsts augstskolas. Kāda ir (vai varētu būt, ja nav precīzas informācijas) privāto augstskolu reputācija? Protams, vidējie indeksi neveido patieso priekšstatu, jo privātās augstskolas ir ļoti atšķirīgas. Starp tām ir gan konkurētspējīgas un kvalitatīvas, gan tādas, kuras pastāv vien savu dibinātāju vēlmes dēļ.
Ņemot vērā, ka pārstāvu privātās augstskolas, izdarīt spekulatīvu minējumu par privātās augstākās izglītības reputācijas indeksu nebūtu pareizi. Tomēr fakts, ka privātās augstskolas, pamatā piedāvājot tikai maksas studiju vietas, pastāv nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, liek domāt, ka pietiekami lielā sabiedrības daļā viedoklis par privāto augstāko izglītību un tās reputāciju ir atzinīgs. To ietekmē vairāki faktori. Būtiskākais ir privāto augstskolu ievērojami lielāka ieinteresētība studentos, vēlme savu studentu darba dzīvei nākotnē dot visnepieciešamāko un visnoderīgāko.
Ar privāto augstskolu reputāciju ir ļoti vienkārši –, ja tā nebūtu gana augsta, tad nebūtu pietiekama maksātāju skaita un šīs augstskolas jau sen būtu izzudušas. Ja palūkojamies no otras puses, fakts, ka pastāv tik liels skaits cilvēku, kuri ir gatavi maksāt visai ievērojamas naudas summas privātajās universitātēs un augstskolās, liecina par problēmām ar reputāciju valsts augstskolu sektorā. Manuprāt, te vairāk ir vainojams nevis studiju procesa līmenis, bet augstskolu žēlošanās par grūtībām cerībā “izsist” lielāku finansējumu no valsts budžeta.
Izpratne par izglītības tirgu, kas pasaulē ir sen pazīstams, Latvijā, tāpat kā visā postpadomju teritorijā, veidojas pakāpeniski. Patiesībā lielākās problēmas ir ar maksas studijām valsts sektorā. Privātajiem šis izglītības tirgus ir gan objektīvs, gan nežēlīgs – iestāde, kuras darbība nav vērsta uz kvalitāti, ilgstoši nevar pastāvēt. Tā vienkārši pazūd no kartes, un šādu piemēru ir pietiekami daudz pasaulē un Latvijā.
Ne vienai vien augstskolai, tostarp privātajai, ir filiāles reģionos. Tādējādi augstākās izglītības ieguve tiek tuvināta studenta dzīvesvietai. Latvijas teritorija nav tik liela, lai tas būtu ļoti nepieciešams, tomēr daudzi studējošie izvēlas iegūt izglītību filiālēs, lai taupītu laiku un transporta izdevumus. Riska faktors šādas izglītības kvalitātei ir kvalificētu mācībspēku trūkums ārpus Rīgas vai citām valstspilsētām. Kā privātās augstskolas nodrošina pietiekamu izglītības kvalitāti reģionālajās filiālēs?
Profesionālās augstākās izglītības studiju programmās arī mācībspēkiem jābūt ar atbilstošu sagatavotību un pieredzi (piemēram, grāmatvedību māca profesionāls bilancspējīgs grāmatvedis, tiesību kursus – praktizējošs jurists u. tml.). Ja uz vietas nav šādu speciālistu, tad brauc pasniedzēji no Rīgas vai citām filiālei teritoriāli tuvākajām augstskolām. Ņemot vērā konkrēto programmu un studiju gadu, šādi gadījumi veido līdz pat 50%. Atsevišķiem studiju kursiem var piesaistīt arī kvalificētus vietējo skolu skolotājus. To var darīt, piemēram, svešvalodu kursā, datortehnoloģiju pamatos, ja skolā ir pietiekami spēcīgs datortehnoloģiju pasniedzējs, varbūt vēl dažos vispārizglītojoša rakstura studiju kursos, bet tā nav un nevar būt sistēma. Uzskatu, ka filiālēs kvalitatīvi var realizēt tikai pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības studiju programmas. Pēc tam, ja studentam ir interese, viņš var studijas turpināt Rīgā vai arī e-studiju formātā. Zinu, ka atsevišķas valsts un privātās augstskolas savās filiālēs piedāvā studijas arī bakalaura un pat maģistra līmenī. Šajos gadījumos izmaksas, lai nodrošinātu atbilstošu kvalitāti, varētu būt ievērojami augstākas. Par kvalitāti lai spriež akreditācijas komisiju eksperti.
Tagad īpašu aktualitāti guvusi tendence samazināt augstskolu skaitu. Tā neapšaubāmi ir atbalstāma ideja, jo ļauj optimizēt resursu, tostarp akadēmiskā personāla resursu, lietderīgu un rezultatīvu izmantošanu. Vienlaikus ir arī negatīvās iezīmes, kā, piemēram, lēnāka reaģēšana uz pieprasījuma izmaiņām darba tirgū, kā arī t. s. “nišas” augstskolu vai autoraugstskolu pakāpeniskas izzušanas riski. Ja valsts dibinātās augstskolas var administratīvi reorganizēt, un tas arī tiek darīts, ar privātajām augstskolām tā nedrīkst rīkoties. Aplēšot privāto augstskolu izglītības kvalitātes izaugsmes potenciāla ilgtspēju, šķiet, ka tāds piemīt vien 4–5 privātajām augstskolām. Kādas ir Privāto augstskolu asociācijas prognozes?
Šeit jāuzsver, ka resursu optimizācija vairāk notiek uz papīra nekā īstenībā. Reāla, uz objektīviem aprēķiniem balstīta augstākās izglītības sistēmas reorganizācijas plāna, manuprāt, nemaz nav. Turklāt esošais valsts augstākās izglītības finansēšanas modelis nav vērsts uz racionālu resursu izmantošanu. Tas pamatos ir saglabājies no PSRS laikiem, tikai vēl sliktākā izpildījumā. Par to pat bija Valsts kontroles ziņojums, kas bija balstīts uz visai pārdomātu un rūpīgu situācijas izvērtējumu. Nav arī skaidrības, cik lietderīga ir bijusi valsts budžeta finansētajās studiju vietās iztērēto miljonu izmantošana. Piemērs ar bēdu stāstu par fizikas skolotāju nesagatavošanu ir tikai aisberga redzamā daļa gadu desmitiem ielaistai problēmai. Šis temats ir atsevišķas sarunas vērts.
Attiecībā uz privātajām augstskolām situācija ir salīdzinoši vienkārša – pastāv augstākās izglītības tirgus, kurā pamatlietas regulē pieprasījuma un piedāvājuma attiecības. Skaidrs, ka privātās izglītības iestādes ir ieinteresētas piedāvāt iespēju iegūt tieši tādu izglītību, tieši tādā laikā un/vai tieši tādā formā, kāda studentiem ir vēlamākā. Tālākais, kā jebkurā biznesā, ir atkarīgs gan no situācijas izglītības tirgū, gan no tā, cik veiksmīgi augstskola strādā šajā tirgū, prognozējot tā attīstību, pilnveidojot studiju programmas atbilstoši prognozei, sadarbojoties ar absolventu nākamajiem darba devējiem, kā arī atbalstot absolventu iespējas veidot savus uzņēmumus.
Dažādām privātajām augstskolām bija atšķirīgi attīstības ceļi – vairākas ir apvienojušās, dažas ir likvidētas. Reāla tirgus apstākļos tā notiek visās jomās, ne tikai izglītībā. Turpina attīstīties tie, kuri patērētājiem spēj piedāvāt viņu interesēm un laikmetam visatbilstošākos pakalpojumus, mūsu gadījumā tā ir iespēja iegūt augstāko izglītību.
Privātās augstskolas pārsvarā ir lietišķi orientētas un piedāvā galvenokārt profesionālās augstākās izglītības programmas. Akadēmisko programmu klāsts labi saprotamu iemeslu dēļ ir visai niecīgs. Arī zinātniski pētnieciskajai darbībai šķietami varētu būt mazāka nozīme. Tomēr bez pētniecības nav un nevar būt pilnvērtīga augstskola. Tad to drīzāk varētu dēvēt par augstākā līmeņa arodskolu. Kā varētu raksturot privāto augstskolu mācībspēku un studentu iesaisti pētniecībā?
Privātajās augstskolās notiek zinātniski pētnieciskā darbība, turklāt vairākās no tām – samērā intensīvi. Ir liels skaits citējamu publikāciju, starptautiskas zinātniskas konferences, izdotas monogrāfijas, aizstāvētas doktora disertācijas u. tml., taču uzsvari ir citādāki nekā valsts sektorā. Parasti pētījumi tiek veikti lietišķā, nevis fundamentālā līmenī un ir vērsti uz atbilstošo studiju programmu attīstību.
Arī studentu diplomdarbi, proti, bakalaura darbi un maģistra darbi, tiek orientēti uz praksi. Ja students kādu darbu neuzraksta savlaicīgi vai izdara nekvalitatīvi, tas viņam rada papildu izdevumus, jo ir jāturpina sadarbība ar darba zinātnisko vadītāju, jāveic atkārtota pārbaude vai aizstāvēšana. Jāpiebilst, ka liela daļa studiju noslēguma darbu nav vienkārša “atrakstīšanās”, bet tiem ir sava pievienotā vērtība, īpaši tad, kad students ir labi iepazinis organizācijas, uzņēmuma darbu, veic padziļinātus pētījumus un izstrādā rekomendācijas konkrētam adresātam.
Kā noprotu, šis jautājums varētu būt saistīts arī ar plaģiātisma problēmu. Students kaut kur kaut ko nokopē un nodod. Tagad, kad studiju noslēguma darbi tiek iesniegti elektroniski, latviešu valodā rakstīto darbu kontrolei vairākas privātās augstskolas jau izmanto Latvijas Universitātes plaģiāta kontroles sistēmu. Savukārt darbiem angļu valodā tiek izmantots plaģiāta atklāšanas interneta pakalpojums Turnitin vai cits analogs rīks. Ik pa laikam kāds plaģiāta gadījums tiek fiksēts. Tad komisija to izskata un sastāda aktu. Ja atkārtoti tiek iesniegts plaģiāts, studentu atskaita no augstskolas, taču tādi gadījumi ir samērā reti.
Studiju programmu īstenošana angļu valodā ir aktuāla problēma vairākās augstākās izglītības iestādēs. Lai piesaistītu vairāk ārzemju studentu, nereti tiek “pievērtas acis” uz reflektantu vājajām angļu valodas prasmēm, kuras dažkārt ir krasi nepietiekamas studiju satura apguvei. Problēma ir arī mācībspēku nepietiekamās angļu valodas prasmes, jo viena lieta ir komunicēt svešvalodā, bet pavisam cita – vadīt studiju nodarbības. Šajā jautājumā grēko ne tikai privātās, bet arī valsts augstskolas. Diemžēl šie aspekti nereti rada reputācijas riskus pat starptautiskā salīdzinājumā. Kāda pašlaik ir situācija? Kā to atrisināt?
Protams, ka, realizējot studiju programmas angļu valodā, gan profesoram, gan studentam ir jāspēj pietiekami brīvi sazināties šajā valodā. Ja augstskola par savu attīstību domā ilgtermiņā, tad būtisku problēmu nav. Ir tests, ir atstrādāta interviju sistēma, kas ļauj izvērtēt studenta gatavību studiju uzsākšanai. Ne vienmēr var paļauties uz ierakstiem reflektanta izglītības dokumentā. Ir augstskolas noteiktās papildu prasības uzņemšanai, testi angļu valodā, arī matemātikā. Tas kopumā dod iespēju pietiekami objektīvi izvērtēt nākamo studentu studiju iespējas un reputācijai nerada īpašus riskus. Šāda sistēma darbojas tikai tad, ja tiek domāts par attīstību ilgtermiņā. Manā rīcībā nav informācijas par studentu sagatavotību angļu valodā citās valsts un privātajās augstskolās Latvijā un kaimiņvalstīs, tomēr nedomāju, ka, pastāvot atsevišķiem negatīviem piemēriem, studijām angļu valodā kopumā draudētu principiālas problēmas tieši valodas zināšanu līmeņa dēļ. Jauniešu angļu valodas zināšanu līmenis ir ievērojami augstāks nekā pirms pārdesmit gadiem. Studenti brīvi piedalās ERASMUS un citās starptautiskās programmās, savukārt pasniedzēji – starptautiskās zinātniskās konferencēs, dažādos projektos. Tas liecina par gana augstu profesionālo un valodas zināšanu līmeni un ļauj ar drošu skatu raudzīties uz augstskolas attīstību nākotnē.
Privātajām augstskolām galvenais finanšu resursu ieguves avots un ekonomiskās izdzīvošanas priekšnoteikums ir studiju maksa. KANTAR pētījums atklāj, ka 5% respondentu vispār nebūtu gatavi maksāt par augstākās izglītības iegūšanu. Piektā daļa (22%) respondentu ir norādījuši, ka būtu gatavi maksāt līdz vienam tūkstotim eiro par studiju gadu. 16% norāda, ka būtu gatavi maksāt no diviem līdz trim tūkstošiem eiro, līdzīgs iedzīvotāju īpatsvars (15%) būtu gatavi maksāt pat vairāk nekā trīs tūkstošus eiro par vienu studiju gadu. Turklāt, interpretējot datus, jāņem vērā, ka gados jaunākiem respondentiem nemaz nav pašiem savas naudas un vienam otram izpratne par naudas vērtību vēl ir diezgan vāja. Kā privātās augstskolas izjūt studentu maksātspēju?
Vispirms jāmin audita, nodokļu un konsultāciju firmas KPMG nupat veiktā pētījuma par studiju vietas bāzes izmaksām rezultāti. Neņemot vērā inflāciju pēdējā gadā, vienas studiju vietas bāzes izmaksas bakalaura līmenī ir 2330 eiro gadā. Skaidrs, ka nozarēs, kur nepieciešamas laboratorijas, speciāls aprīkojums, individuālas nodarbības u. tml., kā arī maģistrantiem un doktorantiem šīs izmaksas ir krietni augstākas.
KANTAR pētījums ataino skaudro realitāti par atšķirību starp esošo un vēlamo. Katrā privātajā augstskolā ir gadījumi, ka students pārtrauc studijas finansiālu apsvērumu dēļ. Latvijas apstākļos neredzu citu risinājumu kā vien studiju kreditēšanas sistēmas tālāku attīstību. Pašreizējā sistēma līdz ar atteikšanos no otrā galvotāja lielā mērā šo problēmu jau risina – studentam, kurš rūpīgi studē, kreditēšanas nosacījumi ir daudz izdevīgāki nekā, piemēram, uzņēmējam, kurš bankā gribētu saņemt “parastu” kredītu sava uzņēmuma attīstībai.
Ir skumji, ja finansiālu iemeslu dēļ studenti ir spiesti vai nu atteikties no ieceres studēt, vai pārtraukt uzsāktās studijas. Tomēr ir arī citi “atbiruma” iemesli, kā, piemēram, gribasspēka trūkums, neprasme organizēt savu mācīšanās procesu, slikta iepriekšējā sagatavotība, studentiem, kuri strādā, arī hronisks laika trūkums u. c. Turklāt privātās augstskolas ir ieinteresētas saglabāt studentus kaut vai tādēļ, lai iekasētu mācību maksu. Kāda ir situācija ar nesekmīgajiem studentiem privātajās augstskolās?
Mazliet pārdrošs apgalvojums, ka privātā augstskola noteikti ir ieinteresēta paturēt studentus. Tā it kā ir, tomēr jautājums ir –, kādus studentus. Ar šo problēmu saskaras gan privātās, gan valsts augstskolas, un tās pamatā ir vidusskolas laikā neiegūtās prasmes patstāvīgi izglītoties. Īpaši pirmajā kursā daudzi studenti domā, ka varēs “braukt uz priekšu” tikpat viegli kā vidusskolā. Rezultātā pirmajos kursos atbirums ir līdz pat trešdaļai no studentu kopskaita. Tas nav naudas jautājums, jo par studijām jau ir samaksāts. Tas vairāk ir jautājums par gatavību nopietni studēt. Šāda problēma ir arī valsts augstskolās, it īpaši, ja budžeta vietas tiek nokomplektētas ar atkārtotu uzņemšanu. Taču ir viena ļoti būtiska nianse –, ja privātajā augstskolā nelietderīgi tiek izniekota personīgā nauda, tad budžeta vietās – nodokļu maksātāju līdzekļi, kurus daudz lietderīgāk varēja izlietot citām sabiedrības vajadzībām. Nezinu, vai uz “nemateriālajiem iemesliem” attiecināmi arī gadījumi, kad students, nepabeidzis studijas, izbrauc no valsts, jo ir atradis pietiekami ienesīgu darbu citur. Dažkārt tā notiek arī pēc starptautiskās prakses, kad prakses vieta vai blakus uzņēmums piedāvā pietiekami interesantus darba nosacījumus. Īpaša situācija ir ar ārzemju studentiem, no kuriem daļa pat nav nopietni domājusi par augstākās izglītības ieguvi vai, saskaroties ar pirmajām grūtībām, vienkārši pazūd.
Prasības augstākās izglītības īstenošanai, tostarp dokumentu par augstākās izglītības ieguvi izsniegšanai, ir vienotas. Tās nav atkarīgas no augstskolas dibinātāja. Ne valsts, ne privātajām augstskolām nav nekādu atlaižu un priekšrocību. Arī prasības studiju virzienu, t. sk. studiju programmu, akreditācijai ir vienādas. Vietējie darba devēji, balstoties uz savu iepriekš gūto pieredzi, nereti dod priekšroku tās vai citas augstskolas absolventiem. Dažkārt arī izskan šaubas par privāto augstskolu izsniegto dokumentu atzīšanu ārvalstīs pat tad, kad augstskola ir saņēmusi visas nepieciešamās akreditācijas. Vai ir tādi gadījumi, ka rodas problēmas ar privātās augstskolas izsniegtā diploma atzīšanu ārzemēs?
Attiecībā uz diplomu atzīšanu nevarēšu iepriecināt sensāciju ķērājus. Starptautiskā līmenī tā ir diezgan labi sakārtota lieta. Katrā valstī ir atbilstoša iestāde, tās visas kopā ir sasaistītas vienotā tīklā, un, ja augstskola un tās diploms ir atzīts savā valstī, tas tiek atzīts arī citur. Izņēmums ir reglamentētās profesijas. Tur ir pavisam cits stāsts. Katru gadu ERASMUS projektā vairāki simti studentu brauc studēt “Turībā”, kā arī mūsējie aizbrauc studēt ārzemēs. Līdzīgi tas ir arī citās privātajās augstskolās. Tur problēmu ar atzīšanu pēc būtības nav. Kādreiz tehniski traucē, ka mūsu izglītības politikas veidotāji nu jau vairākas desmitgades nespēj pāriet no kredītpunktiem (KP) uz pasaulē pieņemto ECTS. Nesaprotu, kāpēc tik vienkāršu jautājumu nevar atrisināt. Ir studenti, kuri pēc bakalaura diploma saņemšanas dodas studēt maģistrantūrā uz ārzemēm. Neatceros, ka kādam būtu bijušas problēmas. Diploma pielikumi tiek izsniegti gan latviešu, gan angļu valodā, bet, ja tas nepieciešams, notāra birojā var apstiprināt diploma tulkojumu.
