Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Plašu rezonansi izsaukuši grozījumi Izglītības likumā, kas potenciāli paplašina to privāto izglītības iestāžu loku, kuras varēs pretendēt uz pašvaldību finansējumu. Vieni uzskata, ka šādi tiek pausta atšķirīga attieksme pret dažādām skolām, citi iestājas par tiesībām vecākiem izvēlēties bērnam piemērotāko mācību iestādi.
Saeima 14. jūlijā pieņēma grozījumus Izglītības likumā, cita starpā veicot izmaiņas Izglītības likuma 17. panta trešās daļas 27.1 punktā, kas līdz šim noteica pašvaldības pienākumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā slēgt līgumu par piedalīšanos privātās izglītības iestādes, kas nodrošina vispārējās pamatizglītības programmas apguvi, uzturēšanas izdevumu finansēšanā, ja:
No 11. augusta, kad stājas spēkā Saeimā pieņemtie grozījumi, no minētā 17. panta trešās daļas 27.1 punkta tiek svītrots viens no priekšnoteikumiem: “Šī izglītības iestāde īsteno tādu vispārējās izglītības programmu, kura netiek piedāvāta šīs pašvaldības dibinātajās izglītības iestādēs.”
Referējot par grozījumiem Izglītības likumā, komentējot šo deputāta Ritvara Jansona priekšlikumu 14. jūlija Saeimas sēdē, deputāte Ilga Šuplinska rezumēja, ka tas “paredz svītrot atrunu, ka, lai saņemtu finansējumu, privātajai izglītības iestādei ir jāīsteno atšķirīga izglītības programma, ko nepiedāvā pašvaldība, kas faktiski noteiktu, ka pašvaldībai visur jāfinansē šāda veida sabiedriskā labuma organizācija vai sociālais uzņēmums, privāto izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumi”.
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā šis priekšlikums netika atbalstīts, uzsvēra I. Šuplinska.
Savukārt deputāts Ritvars Jansons, kurš iesniedza priekšlikumu noslēguma balsojumam Saeimā, debatēs klāstīja, ka priekšlikums “garantēs katra bērna un vecāku likumisko tiesību ievērošanu un vecāku brīvu izvēli bērna labākajās interesēs nodrošināt kvalitatīvu izglītību”.
Priekšlikuma mērķis ir paredzēt pienākumu bērna dzīvesvietas pašvaldībai segt privātajam izglītības programmas īstenotājam izdevumus par attiecīgās pašvaldības iedzīvotāja bērna izglītošanu. Tas nodrošinātu taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi budžeta līdzekļu sadalē, jo bērna vecāki savai pašvaldībai maksā nodokļus.
“No valsts budžeta mērķdotāciju veidā tiek finansēti gan pašvaldību, gan privāto izglītības iestāžu izdevumi pedagogu darba samaksai, mācību līdzekļu iegādei un skolēnu ēdināšanai – vienādā apmērā kā privātajām, tā pašvaldību dibinātajām izglītības iestādēm (1.–4. klase),” teica R. Jansons. “[Līdzšinējais] spēkā esošais normatīvais regulējums paredz nevienlīdzīgus apstākļus vecākiem, kuri savu bērnu izglītošanai izvēlējušies privātās izglītības iestādes, salīdzinājumā ar vecākiem, kuri savus bērnus izvēlējušies izglītot iestādē, kuru dibinājusi valsts vai pašvaldība. Vecāku izvēles tiesības, proti, brīvība izvēlēties bērnam izglītības iestādi, ir ierobežotas, jo bērna dzīvesvietas pašvaldības finansējums neseko līdzi skolēnam uz privāto izglītības iestādi un mācību maksa privātajā izglītības iestādē pilnā apmērā ir jāsedz vecākiem, kaut arī vecāks ir nodokļu maksātājs un attiecīgās pašvaldības budžeta uzturētājs.”
Jāpiebilst, ka attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm piemērojamajiem kritērijiem finansējuma piešķiršanā ir iekļauts obligātais izglītības posms – pamatizglītība.
Kaut arī pie Valsts prezidenta Egila Levita ar lūgumu neizsludināt šos grozījumus vērsās gan Latvijas Pašvaldību savienība, gan Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, prezidents 28. jūlijā tos izsludināja, un tie stāsies spēkā 11. augustā. Vienlaikus savā paziņojumā “Par Izglītības likumā iekļauto regulējumu” prezidents aicina MK sagatavot precīzus un korektus noteikumus pašvaldības līdzdalībai privāto izglītības iestāžu finansēšanā, nepieļaujot pašvaldību līdzekļu nelietderīgu un necaurredzamu izlietojumu.
E. Levits vērš uzmanību, ka likums joprojām paredz MK tiesības (1) noteikt kārtību, kādā notiek līgumu slēgšana starp pašvaldību un privāto izglītības iestādi par attiecīgās privātās izglītības iestādes uzturēšanas izdevumu finansēšanu, un tiesības (2) noteikt izglītojamo mērķa grupas, kuru mācību maksu sedz attiecīgā izglītības iestāde.
IVETA RATINĪKA, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja.
FOTO: Paula Čurkste, LETA.
Rīgas pašvaldība arī pirms šī lēmuma brīvprātīgi, savu iespēju robežās, varētu teikt – simboliski, līdzfinansēja privātās skolas. Mums bija līgumi ar 40 privātajām mācību iestādēm – no tām 30 atradās Rīgas teritorijā. Līdzfinansējām arī tos Rīgā deklarētos bērnus, kuri mācās privātajā skolā Pierīgā vai citviet Latvijā. Ja saglabātos šāda kārtība, respektīvi, tas būtu brīvprātības princips, ņemot vērā pašvaldības finanšu iespējas, tad tā būtu atbalstāma.
Bet šajā gadījumā tiek radīta situācija, kas ir nedaudz aplama arī loģikas aspektā. Visu laiku dzirdam, ka nav labas skolotāju un skolēnu proporcijas, ka jātiecas uz to, lai katrs skolotājs mācītu daudz lielāku skolēnu skaitu. Dzirdam, ka izglītībā ir daudz finansējuma un tas jādala ekonomiski izdevīgāk, ka skolu tīkls ir jāoptimizē, lai varētu celt skolotāju algas un iegādāties modernāku aprīkojumu u. tml.
Un pēkšņi vienu skolu grupu noliekam situācijā, uz kuru šie noteikumi un principi neattiecas. Tas rada zināmu pretrunu – vai tiešām vairāk uzticamies privātajām skolām, kuras atbilst noteiktiem nosacījumiem? Mani satrauc, ka netika veikti aprēķini par to, kā Izglītības likuma grozījumi finansiāli ietekmē pašvaldības, netiek paredzēti papildu līdzekļi, kas būtu jānovirza pašvaldībām. Tas rada situāciju, ka varam, cik vien gribam, optimizēt skolu tīklu, bet mums tāpat uzliks kādu jaunu pienākumu, kas būs jāuzņem ar prieku.
Rīgas pašvaldībai nav nopietna mehānisma, kā kontrolēt privātās mācību iestādes. Daudziem atmiņā vēl ir gadījums ar “Mīlestības māju”.
Saistībā ar šo jūtu lielu skepsi, jo Rīgas pašvaldībai nav nopietna mehānisma, kā kontrolēt privātās mācību iestādes. Daudziem atmiņā vēl ir gadījums ar “Mīlestības māju” (par dažādiem pārkāpumiem šīgada martā Izglītības kvalitātes valsts dienestā pieņēma lēmumu svītrot no Izglītības iestāžu reģistra privāto vispārējās izglītības iestādi “Mīlestības māja”; šeit – red. piez.), kura izmantoja visai alternatīvas un vardarbīgas, pret bērnu vērstas disciplīnas metodes.
Izglītības likuma grozījumi privātajām mācību iestādēm radīs ļoti lielu vēlmi mainīt statusu uz īpaši atbalstāmu iestādi, un tas nav nekas tāds, ko nevar izdarīt, – noformēt sabiedriskā labuma organizācijas statusu.
Ja mērķis ir atbalstīt bērnus, tad būtu jādomā, kā atbalstīt visus tradicionālā veidā “parastajās” skolās, paredzot pietiekami daudz līdzekļu atbalsta personālam. Ja izglītības budžetā būtu pārpilnība, skolotāji negrasītos tūlīt rīkot streiku, direktori nerakstītu protesta vēstules u. tml., mēs varētu atļauties arī šādus žestus, būtībā atbalstot privāto uzņēmējdarbību. Šajā gadījumā nevaram plāno šķēlīti vai zupas katliņu sadalīt vēl sīkākās porcijās. Ja kāda funkcija ir uzlikta obligāti, nav iespēju atteikties no tās pildīšanas. Jāsaprot, ka pašvaldības skolas diemžēl saņems mazāk.
Likumā ir ierakstīts regulējums, kuram ilgstošā periodā būs liela ietekme, bet nav atšifrējuma –, kāda ir vīzija par MK noteikumiem, kāds ir finansējuma apjoms, kas tiks sagaidīts no pašvaldībām. Visdrīzāk, tā ir esošā finansējuma pārdale.
INGA VANAGA, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja.
FOTO: Paula Čurkste, LETA.
Eiropas Izglītības darbinieku arodbiedrība norāda, ka nav pieļaujama izglītības privatizācija, jo tā izraisa diskriminācijas palielināšanos, sociālo sadrumstalotību un nevienlīdzības palielināšanos. Pierādīta cēloņsakarība starp ienākumu, labklājības nevienlīdzību un nevienlīdzīgiem izglītības rezultātiem. Arī Latvijā tiek novērotas šīs tendences.
Latvijā nepietiek finansējuma daudzu izglītības nozarē aktuālu jautājumu risināšanai, un šis jaunais izdevumu slogs tagad tikai palielinās problēmas.
LIZDA uzskata, ka ar ierobežotu finansējumu izglītības nozarē prioritāri jāiegulda cilvēkkapitālā, nevis jātērē nauda sabiedrības mazākuma daļas ekskluzīvāka izglītības pakalpojuma saņemšanai.
Cik korekti ir saukt izglītības iestādi par privātu uzņēmumu, ja tas saņem naudu no valsts budžeta pedagogu algām un daļai mācību līdzekļu, 1.–4. klases brīvpusdienām – no pašvaldību budžeta uzturēšanas izdevumu segšanai? Turklāt privātskolām nav jātiecas uz Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) prasībām par skolēnu skaitu pret skolotāju skaitu. Proti, IZM pašvaldībām norāda, ka skolēnu skaitam attiecībā pret skolotāju skaitu ir jāsasniedz proporcija 12:1, taču privātajām izglītības iestādēm nav šādu prasību. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas datiem privātajās izglītības iestādēs proporcija ir 9:1.
No 2022. gada 1. septembra privātskolas turpinās saņemt naudu pēc principa “skolēns skolā”, nevis kā pašvaldību dibinātās skolas – pēc jaunā principa “skolēns pašvaldībā”. Tā ir ļoti liela atšķirība.
Ja kāda sabiedrības daļa vēlas saņemt ekskluzīvu pakalpojumu, tad pašiem par to jāpiemaksā, nevis visi izdevumi jāsedz privātskolām no valsts un pašvaldību budžeta. Nacionālā līmenī noteikts, ka pašvaldībām jāoptimizē skolu tīkls, ietaupītā nauda jāiegulda algu palielināšanā, taču paralēli tiek pieņemts likums, ka obligāti jāsedz privātskolu uzturēšanas izdevumi.
KRISTĪNE LIBERTA, Ikšķiles Brīvās skolas dibinātāja un biedrības “Ikšķiles Brīvā skola” valdes locekle.
FOTO: Ikšķiles Brīvā skola.
Alternatīvo skolu asociācijas vārdā šādu priekšlikumu Izglītības likumam iesniedzām jau 2018. gadā, tāpēc tas nav nekas jauns. Sabiedriskā labuma un sociālā uzņēmuma skolas pēc savas būtības nav privātskolas, kurām galvenais ir gūt peļņu. Līdz ar to netiek apdraudēta valsts un pašvaldību līdzekļu izšķērdēšana, un tas ir pilnībā pieņemams mehānisms, kā pašvaldībai atbalstīt savus iedzīvotājus un nodrošināt, ka Izglītības likumā noteiktais, ka vecāki drīkst izvēlēties bērnam piemērotu izglītības iestādi, tiek realizēts praksē.
Sabiedriskā labuma un sociālā uzņēmuma skolas pēc savas būtības nav privātskolas, kurām galvenais ir gūt peļņu.
Minimālās izmaksas par skolēna izglītošanos iet līdzi uz citu pašvaldību, ja viņš mācās sabiedriskā labuma vai sociālā uzņēmuma dibinātā skolā. Dzīvē tagad tā notiek – lielākā daļa pašvaldību atbalsta savā teritorijā dzīvojošos bērnus un finansē vidējās izglītības izmaksas, kas ir apmēram 70–80 eiro mēnesī, ja bērns mācās citā skolā. Pašvaldība neko nepārmaksā.
Ar izmaiņām likumā tiek sakārtots, lai vecāki var rēķināties, ka bērnam, uzsākot mācības pirmajā klasē, pašvaldība par viņiem parūpēsies. Mūsu skolas gadījumā no 120 bērniem ir tikai viens, kurš nesaņem savas pašvaldības – Salaspils – atbalstu. Brīvās skolas gadījumā Izglītības likuma grozījumi ietekmētu tikai vienu pašvaldību un vienu skolēnu. Finansiālā ietekme, manuprāt, ir krietni pārspīlēta.
Paradoksāli, ka ļoti bieži pašvaldības par bērniem atsakās maksāt politisku iemeslu dēļ, t. i., valda princips, ka netiek atbalstītas cita veida skolas, jo ir vēlēšanās, lai visi mācītos tikai attiecīgās pašvaldības skolās. Tā ir, piemēram, Ventspilī, Jūrmalā, Salaspilī un vēl dažās pašvaldībās. Tas nav bērna interesēs, un tā ir manipulācija, turklāt vecākiem ir tiesības izvēlēties atvasei atbilstošāko izglītības iestādi. Būtu godīgi, ja politiski runātu ne tikai par to, ka izglītība ir svarīga, bet arī to parādītu darbos.
Grozījumi Izglītības likumā šo jautājumu sakārtos ilgtermiņā. Citādi pēc vēlēšanām atkal nāk jauna kārtība, nomainās “kažoks”, nepatīk kāds konkrēts cilvēks noteiktā skolā u. c.
Likuma grozījumi ir par brīvību, par tiesībām izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības iestādi. Ne visiem ir labi vienā vietā, tas dod brīvību realizēt lietas, kuras vecākiem ir svarīgas saistībā ar saviem bērniem.
VALDA MALCENIECE, Cēsu Jaunās vidusskolas direktore, sociālā uzņēmuma SIA “Cēsu Jaunā pamatskola” valdes locekle.
FOTO: Cēsu Jaunā vidusskola.
Lēmumu, kas paredz pašvaldībām pienākumu finansēt arī privātās izglītības iestādes, vērtēju pozitīvi. Lēmums raisījis diskusijas sociālajos tīklos, vai un kā privātskolas ir valstij vai pašvaldībai jāatbalsta. Būtiski ņemt vērā, ka punkts par pašvaldības līdzfinansējumu attiecas tikai uz privātajām izglītības iestādēm, kuras ir akreditētas valsts noteiktajā kārtībā un ir sabiedriskā labuma organizācija vai sociālais uzņēmums.
Punkts par pašvaldības līdzfinansējumu attiecas tikai uz privātajām izglītības iestādēm, kuras ir akreditētas valsts noteiktajā kārtībā un ir sabiedriskā labuma organizācija vai sociālais uzņēmums.
Šāds lēmums par līdzfinansējumu ļauj privātajai izglītības iestādei plānot darbu, zinot, ka pašvaldības teritorijā deklarētie audzēkņi saņems vienlīdzīgāku atbalstu izglītības programmas nodrošināšanai, to neskars pēkšņas katra novada saistošo noteikumu maiņas. Mūsu skolas gadījumā esam daudz runājuši ar sava novada deputātiem par skolas mērķiem, būtību, izmaksām un kāpēc vecāki izvēlas privāto mācību iestādi. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Cēsu novadu, un tā nav tikai par naudu – runājam arī par izglītības kvalitāti, bērnu vajadzībām un vecāku lēmumiem, izvēli dzīvot Cēsu novadā.
Jautājums, kas būtu jāiekļauj dienas kārtībā, ir realitātei atbilstošāks pašvaldības skolu vidējo izmaksu aprēķins. Ja pašvaldību aprēķinos par viena skolēna vidējām izmaksām iekļautu visas izmaksas, kuras tai rodas, lai nodrošinātu izglītības procesu vienam skolēnam (piemēram, kapitālos remontus, jaunu skolas ēku vai piebūvju celšanu, Eiropas Savienības fondu atbalstu, grāmatvedības izdevumus utt.), redzu, ka tāda skola kā mūsējā varētu būtiski samazināt vecāku maksājuma daļu un kļūt pieejamāka vairāk ģimeņu.
Ja sabiedrību satrauc, ka nepietiks līdzekļu pašvaldības skolām, jo būs obligāti jāmaksā privātajām mācību iestādēm, redzu vietu citai diskusijai – kas ir laba skola? Vai visas mūsu novada skolas ir labas skolas? Vai dažas no tām ir dārgas, bet nav pārāk labas? Vai ar šībrīža skolu akreditācijas kritērijiem varam izvērtēt skolu kvalitāti?
LIENE ŠMITE, Mārupes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja.
Mārupes novada pašvaldība viennozīmīgi atbalsta ideju par vienlīdzīgu izglītības pakalpojuma pieejamību visiem bērniem, neatkarīgi no iestādes dibinātāja, proti, vai tā ir pašvaldība vai privātais sektors. Šāda ideja ir atbalstāma, ievērojot vienlīdzības principu nosacījumos pašvaldības izglītības iestādēs un privātajā sektorā.
Pašvaldība varētu sniegt šādu atbalstu, ja privātais pakalpojuma īstenotājs no pakalpojuma saņēmēja (vecākiem) neprasa papildu samaksu par izglītības ieguvi, līdzīgi kā tas notiek pašvaldības dibinātajās izglītības iestādēs.
Pretējā gadījumā nav korekti noteikt pašvaldībai pienākumu līdzfinansēt privāto īstenotāju, kurš ir vienīgais finansiālā labuma guvējs, kaut arī mērķis ir padarīt pieejamu izglītības pakalpojumu ģimenēm un bērniem.
Turklāt saskatāmas arī pretrunas ar valsts politiku attiecībā uz pašvaldības dibinātajām izglītības iestādēm (mazo skolu slēgšana). Pašvaldībai, sakārtojot skolu tīklu, nākas slēgt mazās skolas, taču vienlaikus finansējums jānovirza privātajam īstenotājam, kur viens no aspektiem, ar kuru privātā skola sevi padara pievilcīgu vecākiem, ir mazais bērnu skaits skolā un klasē.
Šādā redakcijā grozījumi nav atbalstāmi.
