VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
13. jūlijā, 2022
Lasīšanai: 23 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Energoresursi
27
27

Enerģētikas politikā būtu svarīgi neimitēt pārmaiņas

LV portālam: EDVARDS KUŠNERS, Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs.

Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners: "Šī brīža enerģētikas politika nevis samazina, bet palielina nabadzības plaisu, jo atbalstu spēj izmantot tie, kuriem jau ir nauda."

Publicitātes foto.

Lai radītu ekonomisko labumu, patērējam daudz vairāk enerģijas nekā vidēji Eiropas Savienībā – gan mājsaimniecībās, gan uzņēmējdarbībā. Tas ir mūsu konkurētspējas ierobežojošs apstāklis. Energoefektivitāte ir viens no būtiskiem rīcības virzieniem, kā mazināt atkarību no dārgās enerģijas, tomēr pašreizējā politika nesniedz atbildes uz jautājumiem, kā ekonomikas transformācijas procesos palīdzēt iekļauties tai sabiedrības daļai, kurai nav resursu investēt sava mājokļa atjaunošanā un mūsdienīgās apkures iekārtās, sarunā ar LV portālu secina Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs EDVARDS KUŠNERS.

īsumā
  • Nevaram mēģināt mazināt izmešus, padarīt zaļāku ekonomiku, samazināt savu atkarību no energoresursiem, ja viens būtisks bloks – energoefektivitāte – nav risināta.
  • Pie esošiem tempiem māju renovāciju pabeigsim pēc 2300. gada, kas norāda uz nopietnu problēmu. Atbilde uz šo milzīgo resursu deficītu nav ES fondi.
  • Kokrūpniecība, kas saražo vidēji 5,5% no iekšzemes kopprodukta gadā, patērē tuvu 60% no visas ražošanas energopatēriņa. Turklāt tā ir ražošana ar zemu pievienoto vērtību.
  • Resursi, kas atgriežas ekonomikā, Latvijā ir tikai 4%, savukārt Eiropā – 12,8%. Tātad neizmantojam iekšējās iespējas.
  • Zaļajam kursam ir kaut kas jāsagrauj, ja esošā ekonomika visā pasaulē ir izrādījusies neilgtspējīga. Tieši ekonomiskā transformācija ir sabiedrības interesēs.
  • Starptautiskais valūtas fonds ir vērsis uzmanību, ka transformācija uz oglekli neitrālu ekonomiku nostāda neizdevīgā situācijā tieši nabadzīgāko sabiedrības daļu.
  • Šī brīža politika nevis samazina, bet palielina nabadzības plaisu, jo atbalstu spēj izmantot tie, kuriem jau ir nauda.
  • Uzturēt to asfalta daudzumu un investēt milzīgus līdzekļus elektrotransportā, lai pa vienam braukātu, nav racionāli.
  • Koki pilsētās ir būtiski, jo ir milzīga atšķirība, kā uzsilst ēka saulē un kāda ir temperatūra nama virsmai koku ēnā. Un cik vēl vajag enerģijas, lai dzesētu ēku!

Latvijas Banka publicējusi jaunāko “Finanšu stabilitātes pārskatu”, kurā uzsvērts, ka ģeopolitiskās situācijas un energoresursu cenu šoka ietekmē aktualizējušies enerģētikas politikas jautājumi (t. sk. ieguldījumi energoefektivitātē, enerģētikas infrastruktūrā un atjaunīgo energoresursu jaudās). Kam, jūsuprāt, šobrīd steidzīgi būtu jāpievērš uzmanība, kas jāpārskata, jāmaina?

Enerģētiskajai politikai vienmēr ir divas puses – patēriņš un ieguve. Kara apstākļi ir ļoti saasinājuši diskusiju par enerģijas avotiem, bet no procesu loģikas viedokļa svarīgākais jautājums ir, cik patērējam un cik tas ir racionāli. Vislabākā enerģija ir tā, kura nav patērēta. Te nav runa tikai par privātpersonu patēriņu, bet par enerģijas izmantošanu ekonomikā kopumā.

Viens mērs ir tā sauktie enerģijas indeksi, cik kilogramu (kg) nosacītās vienības, kas ir pārrēķinātas tā sauktajā naftas ekvivalentā, ekonomika patērē, iegūstot 1000 eiro vērtību. Latvijā tas ir 198 kg uz 1000 eiro, vidēji Eiropas Savienībā (ES) – 116, bet Dānijā – nedaudz virs 58 kg uz 1000 eiro. Tas nozīmē, ka patērējam ļoti daudz enerģijas, lai radītu ekonomisko labumu.

No vienas puses, tas ir mūsu konkurētspēju ierobežojošs apstāklis, bet, no otras puses, tas parāda to, ka ir iespēja, attīstot modernāku, energoefektīvāku ekonomiku, būt mazāk atkarīgiem no energoresursu cenām. Līdz ar to fokuss uz ekonomikas, mājokļu un ēku energoefektivitāti ir veids, kā atbrīvoties no jautājuma, ko darīt ar dārgu enerģiju. Pirmkārt, to nevajag tik daudz patērēt. Latvijā acīmredzami ir neefektīva sistēma.

Tikai brīdī, kad parādās ilgtspējīgāks patēriņš, rodas skaidrs mērķis, cik enerģijas ir nepieciešams. Un tad skatāmies uz avotiem.

Ja runājam par apkuri, tad apmēram pusi patērējam lieki – nosiltinātas ēkas dod 40–60% ekonomijas.

Tātad galvenā atbilde ir būt energoefektīviem. Finanšu stabilitātes pārskatā bija analizēti daudzdzīvokļu ēku siltināšanas tempi un secināts, ka līdzšinējā renovācija bijusi ļoti gausa – kopš 2009. gada ar Eiropas fondu atbalstu renovēti vien aptuveni 3% no visiem daudzdzīvokļu mājokļiem.

Pie esošiem tempiem māju renovāciju pabeigsim pēc 2300. gada, kas nozīmē, ka valdības plāni atbīdās par 250 gadiem un norāda uz nopietnu problēmu. Atbilde uz šo milzīgo resursu deficītu nav ES fondi, jo runājam par privātīpašuma masīvu renovāciju. Lai šos īpašumus atjaunotu, līdzekļi ir jāiegulda arī īpašniekiem.

Ja runājam par kopējām izmaksām, tie ir vairāki desmiti miljardi eiro, tie nevar būt budžeta līdzekļi, no kuriem tiek visiem uzdāvinātas siltas mājas.

Līdz ar to nevaram skatīties uz ES fondiem un gaidīt palīdzību miljardu eiro apmērā. Ir jādomā par masīvu privāto resursu piesaisti. Finanšu industrija piedāvā dažādus risinājumus. Tā ir valsts politika, kas stimulē privātās investīcijas. Dažādās valstīs ir atšķirīgi modeļi, kā valsts veicina personu izvēli par labu savas ēkas renovācijai. Augstās enerģijas cenas ir šāds apstāklis. Bet diemžēl iepriekšējā ziemā valdība tik spēcīgi nosubsidēja enerģijas cenas, ka būtībā dzēsa motivāciju.

No nākamā ES fondu perioda renovācijai septiņiem gadiem paredzēti 229 miljoni eiro – siltināt plānots aptuveni 700–900 daudzdzīvokļu ēkas.

Tikko “Lampā” diskutējām par šo jautājumu, šos ciparus apspriedām ar Ekonomikas ministriju. Būvniecības sektoram, lai apmierinātu ēku renovācijas vajadzības, būtu jāpieaug no diviem miljardiem līdz trīs miljardiem gadā, tātad kapacitātei jākāpj par 50%. Miljards ir nauda, kas katru gadu būtu jāiegulda māju renovācijas sistēmā, plus vēl indeksācija 3% gadā.

Kad runā par mājokļu renovāciju, kā būtiskākās problēmas min īpašnieku nespēju vienoties un finansējuma trūkumu. Kā privāto sektoru mudināt, lai iegulda savu namu energoefektivitātē?

Tad, kad tērē daudz enerģijai, iedzīvotājam naudas kļūst vēl mazāk. Tāpēc ir izvēle – vai kurina dārgu enerģiju caurā mājā vai investē, un šie izdevumi mazinās. Tiesa, parādās izdevumi par aizdevuma apkalpošanu. Vai ir ESKO (energoservisa kompānijas – red.) uzņēmumi, kas par savu naudu renovē ēkas un pēc tam īpašniekiem daļa no maksājuma ir jānovirza ESKO. Ir dažādas metodes, kā to darīt, nav tikai viena atbilde – paņem savu naudu un izdari. Tā ir cilvēku izvēle.

Būtisks jautājums, ko uzdevāt, ir par īpašnieku spēju vienoties. Daudzu gadu pieredze pierāda, ka pātagas metode diemžēl ir jāizmanto biežāk. Tam ir jābūt kaut kam, kas ilgtermiņā dod skaidru signālu, ka izmaksas šādam īpašumam kļūs augošas. Piemēram, augošs nekustamā īpašuma nodoklis, kas skaidri pasaka, ka nerenovētā mājā dzīvot būs neizdevīgāk. Protams, cilvēkiem ir jādod laiks sagatavoties.

Ja valsts attīsta īres dzīvokļu tirgu, vienā brīdī var izrādīties, ka dzīvot renovētā īres mājā ir lētāk nekā savā nesiltinātā īpašumā. Cilvēks izvēlēsies, ko darīt ar veco dzīvokli – renovēt vai pārdot. Tā nav viegla atbilde, bet nevaram mēģināt mazināt izmešus, padarīt zaļāku ekonomiku, samazināt savu atkarību no energoresursiem, ja viens būtisks bloks – energoefektivitāte – nav risināta.

Kas būtu jādara uzņēmējdarbības sektoram, lai samazinātu enerģijas patēriņu?

Tā ir klasika – energoauditi, biznesa modeļa pārskatīšana. Ja plašāk analizējam nozares, tad ir viena, neliela nozare – kokrūpniecība, kas saražo 5,5% no iekšzemes kopprodukta vidēji gadā, bet patērē tuvu 60% no visas ražošanas energopatēriņa. Tā ir milzīga proporcija, turklāt tā ir ražošana ar zemu pievienoto vērtību, 40 tūkstoši darbinieku, kas ir vidējo ienākumu slazdā. Ja šis sektors nespēj pāriet uz augstāku pievienoto vērtību, energoefektīvāku ražošanu, tad tas ir pamatīgs slogs visai ekonomikai, visai energobilancei.

Iespējas palielināt pievienoto vērtību un līdz ar to samazināt energopatēriņu, ejot uz ķīmisko pārstrādi, ir milzīgs neizmantots potenciāls. Bet diemžēl 30 gadu laikā nozares attīstība ir bijusi tikai uz apjomiem un uz salīdzinoši nelieliem uzlabojumiem pievienotajā vērtībā. Tur ir krietni, kur iet uz priekšu.

Eiropas Zaļais kurss paredz, ka līdz 2050. gadam tiks pielikts punkts siltumnīcefekta gāzu neto emisijām, bet ES klimata, enerģētikas, transporta un nodokļu politikai ir jābūt gatavai līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 55%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Kas būtu jādara, lai salāgotu Eiropas Zaļā kursa un Latvijas ekonomikas intereses?

Valsts attīstības mērķis ir Latvijas tautai nodrošināt pēctecību un dzīves kvalitāti. Līdz ar to arī ekonomikai ir jākalpo šīm interesēm. Bet uz izaugsmi balstītā ekonomikas attīstība globāli ir novedusi pie tādām problēmām, kas ir ilgtspējas problemātikas pamatā, pie problēmām, kas tiešā veidā ietekmē dzīves kvalitāti jau šobrīd un acīmredzami ļoti negatīvi ietekmēs pārskatāmā nākotnē. Tādēļ ne velti Eiropas Zaļais kurss definē ekonomikas modeļa maiņu – uz pilnīgi citādu resursu patēriņu. “Vecās” ekonomikas intereses nav tas, uz ko ir jāfokusējas. Ir jāfokusējas uz to, kāda ir ilgtspējīgā ekonomika pasaulē nākotnē, kura jau pietiekami skaidri iezīmējas, kādas ir mūsu iespējas tur iekļauties. Tieši ekonomiskā transformācija ir sabiedrības interesēs, kas ir primārais fokuss, uz kuru ir jāskatās, runājot par ilgtspējīgu transformāciju. Ekonomika ir instruments, kas apkalpo sabiedrību, un tai ir jābūt tādai, kas nenodara tai skādi.

Vai varat minēt kādu piemēru ekonomikas transformācijai pēc 30 gadiem?

Kas ir labs? Jebkas, kas ir zaļš un digitāls, ir derīgs nākotnē. Visa IT, elektronika, daudzi pakalpojumi.

Viens no veidiem, kā sauc nākotnes ekonomiku, ir aprites ekonomika, t. i., ekonomika, kurā maz nepieciešams pievadīt svaigus resursus, vienlaikus ir liels iekšējās aprites īpatsvars. Resursi, kas atgriežas ekonomikā, Latvijā ir tikai 4% no visiem materiāliem, savukārt Eiropā tie ir 12,8%. Tātad neizmantojam iekšējās iespējas.

Igaunijā patlaban strādā pie grafēna baterijām, kas varētu aizstāt litija baterijas. Tas ir uzņēmums, kuru dibinājuši divi jauni igauņu puiši, kompānijā ir investējusi Vācijas valdība, viņiem ir rūpnīca Vācijā. Tātad nav nekādu problēmu nostāties uz šī procesa paša asmeņa, ja ir drosme, idejas un vēlme to darīt.

Šobrīd no tā, kas būs vajadzīgs nākotnes ekonomikā, tiek piedāvāta neliela daļa produktu un pakalpojumu. Ļoti daudz tirgo pagaidu produktus. Manā skatījumā ar litiju darbināmās elektromašīnas arī ir pagaidu produkts, nevaram turpināt šo tehnoloģiju izmantot bezgalīgi.

Arī to, kas nav līdz galam labi, var pārdot transformācijas procesa ietvaros. Mums nav jāturas tikai pie tā, ko mākam. Tā ir domāšanas maiņa. Latvijā uzņēmumi ir ļoti adaptīvi tad, kad iestājas pārmaiņas, bet esam pārsteidzoši bailīgi prognozēt šīs pārmaiņas un iet pa priekšu notikumiem. Kā uznāk krīze, uzņēmumi pielāgojas labāk, nekā bija domāts. Mēs kā latvieši ieejam mežā, pārlaižam kārtējo karaspēku un tad nākam laukā, atjaunojam savu viensētu. Bet ir vajadzīgs vairāk ambīciju un skats uz priekšu.

Latvijā ir izveidota starpministriju darba grupa klimata politikas koordinācijai, bet vēl nav tapis detalizēts plāns ar sektoriālajiem mērķiem un rīcības virzieniem Eiropas Zaļā kursa ieviešanai. Pirms gada kādā publikācijā ieskicējāt šo jautājumu.

Nekas nav izmainījies. Iemesls ir tas, ka pārmaiņas ir tik nozīmīgas un tektoniskas, ka viennozīmīgi būs iespaidīgs loks personu un uzņēmēju, kas redzēs draudus savai eksistencei. Jau tagad dzirdam, ka Zaļais kurss traucē. Jā, Zaļajam kursam ir kaut kas jāsagrauj, ja esošā ekonomika visā pasaulē ir izrādījusies neilgtspējīga. Bet vairāk jāskatās uz to, ko vajag uzbūvēt. Tā kā to, kuriem vajag uzbūvēt, nav daudz, paaudzes, par kurām rūpējamies, nav piedzimušas, bet esošie kliedz skaļi, tad tas demotivē parādīt sabiedrībai bildi, jo tā ir pietiekami sāpīga. Tāpēc lēnām šļūcam uz priekšu, velkoties līdzi citu valstu iniciatīvām, un paralēli darām mazus solīšus, kas bieži vien ir pārmaiņu imitācija.

Visvairāk emisijas tiek radītas enerģētikas, transporta un lauksaimniecības sektoros. Kāds ir Latvijas bankas redzējums, kā katrā no šiem sektoriem samazināt oglekļa dioksīdu (CO2)?

Par enerģētiku jau izrunājām. Lauksaimniecībā ir divi jautājumi – lopkopība un zemes apstrāde. Ir dažādas agrotehnikas, ko un kā izaudzēt, ir pētījumi, un aizvien vairāk parādās zinātnieku viedoklis, ka lielāko daļu, varbūt pat visu, var darīt oglekļa emisiju ziņā neitrāli. Šī ir nepatīkama tēma, ka zemniekiem ir jāmācās saimniekot pavisam citādi, kas, protams, atkal ir investīcijas. Var gadīties, ka tas ļoti maina biznesa modeļus, un tie ir zaudējumi, ja negrib kaut ko mainīt. Jau šobrīd redzam neapmierinātību. No bankas puses šo tēmu tikai nesen esam uzsākuši analizēt, nevaru dot tādu skaistu “recepti”.

Lopkopībā samazināt CO2 ir sarežģītāk. Tas saistīts ar to, kur radām proteīnu, vai tiešām tāda mēroga lopkopība būs iespējama un ilgtspējīga. Domāju, ka šajā nozarē būs pietiekami lielas pārmaiņas. Ir dažādi visai amizanti risinājumi, piemēram, zinātnieki ir izgudrojuši mutes gāzmaskas govīm, lai savāktu metānu. Nezinu, vai tā būs nākotne, bet zinātnieki šobrīd izmēģina visneiedomājamākās metodes, ieskaitot dzīvniekiem vēderā ģenētiski modificētas baktērijas, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz klimatu.

Runājot par transportu, ir divas daļas – vai mums vajag braukt un ar ko braukt. Pirmais lielā mērā ir teritorijas plānošanas jautājums. Šobrīd ir izveidoti lieli guļamrajoni, kuros nekā cita nav kā ielas un trotuāri, bet veikali, sabiedriskie pakalpojumi ir tālu.

Otrs jautājums ir mikromobilitātes infrastruktūra, ka cilvēks pārvietojas ar velosipēdu, jo tas ir tuvu un ērti.

Trešais jautājumu loks skar sabiedrisko transportu. Sabiedriskais transports vienmēr būs zaļāks par privāto transportu, kaut vai mēroga ekonomikas dēļ. Neticu, ka Rīgas centra nākotne ir elektroautomobiļi.

Ar ko būs pilnas galvaspilsētas centra ielas?

Ar kvalitatīvu sabiedrisko transportu un velo infrastruktūru, kādu redzam citās pasaules pilsētās. Klimats nav šķērslis, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas mainās. Uzturēt to asfalta daudzumu un investēt milzīgus līdzekļus elektrotransportā, lai pa vienam braukātu, nav racionāli no sabiedrības viedokļa.

Savukārt atbilde lauku rajoniem ir daudz sarežģītāka. Transporta jomā būs liels tehnoloģiskais progress, un nevajag steigties ar secinājumiem, kas kuram jāpērk. Tāpēc masīvs atbalsts transportlīdzekļiem, kuri nebūs uz riteņiem 2050. gadā, nav efektīvākais veids, kā izlietot ierobežotus sabiedriskos līdzekļus.

“Rail Baltic” un tai sekojoša piepilsētas vilcienu cilpa būtu labs risinājums un liels solis uz priekšu. Vēl risinājums ir koplietošanas transports. Ir dažādi daudzpakāpju risinājumi, kuri noteikti nesākas ar jautājumu – kādu vieglo automašīnu pirkt nākamo.

Nesen Eiropas Parlaments (EP) vienojās, ka ir jāizveido Sociālais klimata fonds, lai palīdzētu cilvēkiem, kurus visvairāk skārusi enerģētiskā un mobilitātes nabadzība. Fonds palīdzētu segt izmaksas, kas pieaugušas, pārkārtojot enerģētiku. Kam un kādiem mērķiem būtu jāparedz šī fonda aktivitātes?

Kam un kādiem mērķiem atvēlēt finansējumu – to EP vēl izdomās, būs jāparedz arī nacionālās izvēles. Starptautiskais valūtas fonds ir vērsis uzmanību, ka transformācija uz oglekļa neitrālu ekonomiku nostāda neizdevīgā situācijā tieši nabadzīgāko sabiedrības daļu. Pāreja uz jaunām tehnoloģijām maksā naudu. Turīgam cilvēkam nav nekādas problēmas sevi nodrošināt ar enerģētisko neatkarību – saules paneļiem, vēja turbīnām, nopirkt elektroauto, kas maksā daudzus desmitus tūkstošu. Bet ir ģimenes, kas mēnesī var izbrīvēt dažus desmitus eiro. Tas ir valsts politikas jautājums – kā organizējam transformāciju, lai cilvēki nenonāktu enerģētiskajā un citās nabadzībās, un otrs – kā palīdzam tiem, kuri nevar to atļauties.

Paskatīsimies, kas šobrīd notiek ar individuālo apkuri. Valdība ir devusi signālu – atsakieties no gāzes apkures, mēs jums maksājam par to, ka atslēdzaties no gāzes. Cilvēks redz gāzes augstās cenas, turklāt viņam piemaksā par to, ka viņš uzstāda šķeldas katlu, bet arī tas maksā tūkstošus – sākumā šī nauda ir jāiegulda no savas kabatas un tikai pēc tam var no valsts to saņemt atpakaļ.

Jūs runājat par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbalsta programmu atjaunojamo energoresursu izmantošanai mājsaimniecībās?

Jā. Tie, kam ir nauda, to izdarīs. Tie, kam nav naudas, būs spiesti palikt pie gāzes, enerģētiskajā nabadzībā. Tiesa, viņi zina, ka valdība palīdzēs mazturīgākajiem. Kopumā gāzes infrastruktūra samazinās, sarūk patērētāju skaits, bet kopumā gāzes tīkls jau nepazūd, uzturēšanas izmaksas tiek pārliktas uz pēdējiem palikušajiem, kas ir nabadzīgākā sabiedrības daļa. Jautājums ir – kādēļ šobrīd dodam naudu tiem, kam nauda jau ir? Vai būs līdzekļi, ko iedot tiem, kam naudas nav? Vai tiem, kam šobrīd tiek sniegts atbalsts, vajag saņemt nodokļu maksātāju līdzekļus?

Šī brīža politika nevis samazina, bet palielina nabadzības plaisu, jo atbalstu spēj izmantot tie, kuriem jau ir nauda.

Bet ko vajadzētu darīt?

Diferencēt atbalstu no tā, cik turīga ir persona.

Turklāt biomasas dedzināšana ir būtisks gaisa piesārņojums, kas ir bīstams veselībai, to norāda arī starptautiskie eksperti. Kādi izskatīsies Latvijas ciemati, ja visi kūpinās granulu katlus? Somijā, kur arī bija populāra biomasas izmantošana, šobrīd virzās uz tīru tehnoloģiju – uz siltumsūkņiem. Ar iešanu prom no gāzes apkures katliem valdība pauž signālu – nevis vispirms jādomā par energoefektivitāti, bet ātri jāiet prom no gāzes.

Vispirms primāri būtu jāveic ēku renovācija, jāpanāk mazāks enerģijas patēriņš un pēc tam būtu jāinvestē mazākajās jaudās. Tad viss kopumā nostātos loģiskā secībā. Šādas valsts politikas īsti nav.

Latvijas Bankas pārskatā prognozēta klimata pārmaiņu – plūdu, karstuma viļņu – ietekme uz tautsaimniecību, uzsvērts, ka karstuma viļņi veido būtisku tautsaimniecības nākotnes klimata fizisko risku aspektu, īpaši pilsētās. Būtiskākais tautsaimniecības ietekmēšanas kanāls ir darbinieku produktivitātes kritums un izmaksu pieaugums. Ietekme uz katra gada bruto pievienoto vērtību bez pielāgošanās pasākumiem būtu 700 miljoni eiro kritums. Pārskatā minēti arī ieteikumi, ko darīt, piemēram, audzēt pilsētās vairāk koku.

Tas ir būtisks jautājums, jo ir milzīga atšķirība temperatūrā, kā uzsilst ēka saulē un kāda ir temperatūra nama virsmai koku ēnā. Un cik vēl vajag enerģijas, lai dzesētu ēku! Bez tā, ka koki dod ēnu, tie izdala arī mitrumu. Tas nav jautājums par to, ka stādīsim kociņus, bet gan par to, ka mērķtiecīgi jānoēno māju fasādes.

Kartogrāfi uzzīmēja karti, kurā redzams, ka klimata ietekmē pēc vidējām prognozēm gadsimta beigās par pusmetru celsies jūras līmenis. Baltezers, Babītes ezers būs desmit centimetrus (cm) virs jūras līmeņa, Jelgavā Lielupe – apmēram 35 cm virs jūras līmeņa. Šeit veidosies ezeri (rāda Zemgali), ja nevarēs pēc lielām lietus gāzēm dabūt noteci, tā būs Bangladeša, bet tas ir zemkopības rajons.

Pilsētās svarīga ir efektīva ūdens noteces infrastruktūra, sākot ar ēku renstelēm un beidzot ar to, kā savāc ūdeni kopumā no pilsētas.

Vēja noturība – jautājums ir par visiem jumtiem, cik tie ir pārbaudīti. Cik ilgi domājam no budžeta maksāt par kārtējiem aizlidojošiem jumtiem? Labāk jumtu ir nostiprināt nekā to savākt no zemes, – tas ir lētāk. Vai tam ir paredzēta valstiska programma? Neesmu to redzējis. Zinu, ka ir klimata noturības plāns, kurā ir sarakstītas visas pareizās lietas, ko vajadzētu darīt, bet pretī nav ne resursu, ne pasākumu. Mani šis plāns mulsina.

Tātad valstiskā līmenī par klimata pārmaiņām netiek domāts?

Daudz runājam par klimata neitralitāti, kas ir klimata pārmaiņu novēršana, oglekli neitrāla ekonomika. Tas ir Zaļais kurss, tā ir politika.

Bet klimatu pārmaiņu scenārijs, balstīts uz zinātniskiem faktiem un pētījumiem, notiks neatkarīgi no tā, vai to gribam. Tikai atšķirsies gala rezultāts – vai būsim pa ceļam kaut ko novērsuši vai visu palaidīsim pašplūsmā. Pat pie labvēlīga scenārija vidējai gaisa temperatūrai 3,5 grādi būs klāt, kas arī dabā nozīmē diezgan nepatīkamas pārmaiņas. Bet par klimata pārmaiņām īpaši nerunā, jo tā nav politika.

Ik pa laikam dzirdamas iebildes, ka kara dēļ vajadzētu Zaļo kursu piebremzēt, ka karš prasa lielus līdzekļus un arī Zaļā kursa mērķiem ir vajadzīgs nopietns finansiāls ieguldījums. Vai vajadzētu piebremzēt ar Zaļā kursa ieviešanu?

Tieši otrādi – praksē paātrināti ieviešam Zaļo kursu. Situācijā, kad agresors ir fosilo resursu piegādātājs, visā Eiropā esam pēkšņi izdarījuši to, ko pirms gada nemaz negaidījām. Zaļais kurss ir tikai apliecinājis savu pareizo virzienu. Tas viss ir vērsts uz labāku, līdzsvarotāku, demokrātiskāku nākotni, jo daudzi autoritatīvie režīmi turas uz dabīgo izrakteņu un fosilo resursu ieguvi.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
27
saistītie raksti
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU