VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Oskars Rekšņa
LV portāls
31. janvārī, 2022
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Labklājība
21
21

Sabiedrība kļūst mazāk vienaldzīga pret bērnu tiesību pārkāpumiem

LV portālam: Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja vietniece Gunita Kovaļevska.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija 2021. gadā ir saņēmusi mazāk sūdzību par iespējamu vardarbību pret bērniem, tomēr administratīvo pārkāpumu lietu ir vairāk. Tās ir lietas, kuras sāktas par fizisku un emocionālu vardarbību pret bērniem no pašvaldības iestādēm un valsts iestāžu darbiniekiem, piemēram, izglītības iestādēm.

Freepik

Pandēmijas laiks nav bijis viegls nedz bērniem, nedz pieaugušajiem. Par to liecina arī augošais pieprasījums pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) nodrošinātā bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa pakalpojumiem. Tomēr kopumā ar katru gadu sabiedrība kļūst mazāk vienaldzīga pret pamanītu vardarbību pret bērniem. Par aktualitātēm bērnu tiesību aizsardzības jomā LV portāls izvaicāja VBTAI, kuras funkcionālā pārraudzībā no 2022. gada atrodas arī bāriņtiesas, vadītāja vietnieci Gunitu Kovaļevsku.

īsumā
  • No 2022. gada bāriņtiesas ir nodotas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas funkcionālajā pārraudzībā.
  • Inspekcija nepārņem tiesas kompetenci. Tā var uzdot bāriņtiesai pārskatīt lēmumu, taču nevar noteikt lēmuma saturu.
  • Izveidojoties lielākam novadam, arī bāriņtiesai jākļūst plašākai, jo palielināsies iedzīvotāju skaits, kurus tā apkalpos.
  • Inspekcija 2021. gadā ir saņēmusi mazāk sūdzību par iespējamu vardarbību pret bērniem, tomēr administratīvo pārkāpumu lietu ir vairāk.
  • Mediācija vecāku strīdos būtu labāks risinājums. Diemžēl daudzi to neizvēlas, jo, iespējams, pat nevēlas noskaidrot, ko tā nozīmē.
  • Pamešana novārtā ir smags vardarbības veids, kas bērnam atstāj fiziskas un psiholoģiskas sekas.
  • Pandēmija ir ietekmējusi bērnu psihoemocionālo stāvokli. Palielinājusies bērnu un pusaudžu savstarpējā vardarbība izglītības iestādēs, sadzīvē.
  • Bieži vien bērni kā paraugu savai uzvedībai izvēlas sociālos tīklus, kur pieaugušie nereti ir agresīvi. Mums pašiem, mūsu rīcībai ir jābūt kā piemēram bērniem.
  • Minūšu skaits 2021. gadā, salīdzinot ar 2020. gadu, kas pavadīts [Bērnu uzticības tālruņa] sarunās, ir palielinājies. Konsultācijas paliek garākas, plašākas, apjomīgākas.

Jūlijā stājās spēkā grozījumi Bāriņtiesu likumā, ko dēvē arī par bāriņtiesu reformu, ar kuriem bāriņtiesas tiek nodotas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) funkcionālajā pārraudzībā. Cik nozīmīga šī institucionālā valsts pārraudzība ir bāriņtiesu ikdienas darbā, VBTAI un bērnu tiesību aizsardzības jomā kopumā?

Grozījumi Bāriņtiesu likumā nozīmēja funkciju paplašināšanu. Arī iepriekš viena no VBTAI funkcijām bija bāriņtiesu uzraudzība un metodiskā vadība. Tā tiks turpināta.

Līdz šim, inspekcijai konstatējot neatbilstošu bāriņtiesas rīcību, bezdarbību, normatīvo aktu neievērošanu, bāriņtiesām VBTAI norādīja uz kļūdām, sniedza metodisko atbalstu, īpaši smagos gadījumos VBTAI informēja arī pašvaldību, kura vērtēja bāriņtiesas darbu, ņemot vērā to, ka pašvaldība ir bāriņtiesas darba devējs.

Taču inspekcijai nebija nekādu citu tiesisku rīku, kā tikai reaģēt vai uzlikt par pienākumu bāriņtiesai veikt noteiktas darbības.

Ar grozījumiem no šī gada janvāra, ja inspekcija saskarsies ar informāciju par bāriņtiesas pieņemtajiem lēmumiem, kuri ir klajā pretrunā ar bērna interesēm, būtiskiem bērnu tiesību aizskārumiem, vai arī, konstatējot bāriņtiesas bezdarbību, tad inspekcijai ir tiesības rakstveidā, pamatojot savu viedokli, uzdot bāriņtiesai pārskatīt pieņemto lēmumu vai uzsākt darbības bērnu tiesību un interešu aizstāvībai.

Jānorāda, ka VBTAI nepārņem tiesas kompetenci. VBTAI var uzdot bāriņtiesai pārskatīt lēmumu, taču inspekcija nevar noteikt lēmuma saturu.

No 2023. gada funkcionālā pārraudzība būs arī ārpusģimenes aprūpes jomā.

Kā bāriņtiesas ir ietekmējusi administratīvi teritoriālā reforma?

Kad tuvojās teritoriālā reforma, VBTAI gatavoja metodiskos ieteikumus par to, kā pašvaldībām būtu labāk rīkoties bāriņtiesu jautājumā – apvienot, likvidēt, veidot jaunas. Vērsām uzmanību uz pamatprincipiem, kuri ir jāievēro. Norādījām, ka jābūt pietiekamam bāriņtiesas darbinieku skaitam, sastāvam, jābūt administratīvajam nodrošinājumam, kas nepieciešams bāriņtiesai.

Izveidojoties lielākam novadam, arī bāriņtiesai jākļūst plašākai, jo palielināsies iedzīvotāju skaits, kurus bāriņtiesa apkalpos.

Pašlaik par lielām grūtībām, ar kurām pašvaldības būtu saskārušās šajā jautājumā, VBTAI nav informācijas. Ir ziņas no atsevišķām pašvaldībām, ka bijušas grūtības ar personāla nokomplektēšanu, meklējot jaunus bāriņtiesu darbiniekus. Atšķirībā no iepriekšējiem laikiem, kad bāriņtiesu darbinieki tika ievēlēti, šobrīd ar viņiem tiek slēgts darba līgums, tiek izsludināti konkursi.

Kad tika sāktas izmaiņas, mums ir bijušas vairākas tikšanās tiešsaistē gan ar pašvaldībām, gan bāriņtiesām. Vienlaikus, ja mēs konstatējam, ka ir kāda pašvaldība, kurai, iespējams, vēl nav pilnībā izveidotas bāriņtiesas, mēs aicinām iesaistīties un iespējami ātrāk to izdarīt.

Šobrīd nav informācijas, ka Latvijā būtu situācija, ka nav bāriņtiesas, kura nodrošinātu bērnu tiesību aizsardzību.

2019. gadā Valsts kontrole nāca klajā ar revīzijas ziņojumu “Atņemtā bērnība: Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē”. Tika pieteikta bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reforma, taču tā ir virzījusies gausi. Kādas ir nozīmīgākās izmaiņas bērnu tiesību aizsardzības jomā? Pie kā likumdevējam vēl ir jāstrādā? 

Bērnu tiesību aizsardzības likums pērn tika grozīts, to būtiski mainot un papildinot. Likumā, piemēram, iekļauts bērnu labāko interešu izklāsts, kas jāņem vērā institūcijām, izvērtējot katru ar bērnu saistītu lēmumu.

Izmaiņas notiek nepārtraukti. Runājot par sistēmu kā tādu, par to jāvaicā Labklājības ministrijai, kas ir politikas veidotāja. Vai ir plānotas fundamentālas reformas? Ir reforma, kas jau ir veikta, – bāriņtiesu funkcionālā uzraudzība.

Es teiktu, ka pašlaik drastiski regulējuma grozījumi nav nepieciešami. Pērn tika veiktas arī izmaiņas, kas nosaka, ka inspekcijai ir pievienota vēl viena funkcija – VBTAI izvērtēs to iestāžu, kurās uzturas bērni, darbinieku, kuri sodīti par noziedzīgiem nodarījumiem, atbilstību. Savulaik bija noteikts, ka šādi darbinieki vispār nevar strādāt iestādēs, kurās uzturas bērni, bet šobrīd regulējums jau ir grozīts. Līdz ar to inspekcija vērtēs, vai šīs personas var strādāt.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir funkcionālā pārraudzība, kas ir jāiedzīvina, jo šāda pārraudzība iepriekš nav bijusi, esam celmlauži un vērtēsim, kā mums veiksies ar piemērošanu.

Tāpat mēs raugāmies arī uz atbalstu. Pirmsskolas izglītības iestāžu, izglītības iestāžu pedagogiem un darbiniekiem ir vajadzīgs lielāks metodiskais atbalsts un informācija par bērnu tiesībām. Šajā jautājumā mēs saredzam arī inspekcijas lomu, piemēram, arī pērn semināros sniedzām apmācības, šogad tas tiks turpināts.

Kopā ar Labklājības ministriju iesaistāmies projektā par virtuālās terapijas pakalpojumu nodrošināšanu, kas paredzēta pusaudžiem no 12 līdz 18 gadiem. Projekta mērķis ir sniegt psiholoģisku palīdzību un atbalstu pusaudžiem, kuriem ir atkarību problēmas, kuri ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu.

Tāpat strādājam pie uzticības tālruņa kampaņām, kas saistītas ar vardarbību, bērnu tiesībām.

Visai apjomīgs darbs tiek ieguldīts metodiskajā atbalstā. Bāriņtiesām ir izveidota rokasgrāmata četros sējumos, kura sistemātiski tiek papildināta ar skaidrojumiem un metodikām.

VBTAI paredzētas arī strukturālas izmaiņas, lai mēs nodalītu uzraudzību no metodiskās vadības. Tādējādi arī tiktu vairota uzticība bāriņtiesām, jo uzraugošajam blokam ir jābūt nodalītam no tā bloka, kas sniedz metodisko atbalstu.

Tāpat jāstrādā pie kolektīva stiprināšanas. Esam maza iestāde, bet mums ir gana daudz uzdevumu, kurus īstenot, tāpēc cilvēku kapacitātes stiprināšana ir prioritāte. Darbs ir smags, emocionāli smags, cilvēki arī izdeg. Bez kolektīva mēs nevarētu īstenot nevienu ieceri.

Runājot par izmaiņām Bērnu tiesību aizsardzības likumā, minējāt bērna labākās intereses. Vai kritēriji, pēc kuriem tās nosakāmas, ir gana skaidri, vai tie nav pārāk vispārīgi interpretējami?

Kad tapa grozījumi, par šo jautājumu bija apjomīgas diskusijas. Tieslietu ministrijas sagatavotie kritēriji bērna labāko interešu vērtēšanā ir ne tikai gana plaši, bet arī konkrēti. Protams, institūcijām, kuru pārraudzībā ir bērnu joma, ir iespēja veidot arī detalizētāku metodiku, kā precīzāk noteikt bērna labākās intereses, kā tās piemērot praksē. Pieļauju, ka tiks izveidotas arī vadlīnijas.

Vienlaikus šie kritēriji ir gana precīzi uzskaitīti, neredzu, ka to piemērošanā būtu problēmas.

Freepik

Pirms dažiem gadiem no VBTAI arī izskanēja informācija, ka ievērojami palielinājies bāriņtiesu atzinumu skaits lietās, kad vecāki šķiršanās gadījumā nespēj vienoties par bērna saskarsmes un aizgādības tiesībām, kā rezultātā bērns bieži vien tiek ierauts ilgstošā tiesvedībā. Kāds šai aspektā ir bijis 2021. gads?

Šādu gadījumu skaits attiecībā pret 2020. gadu ir palielinājies. Tendence aug, un mēs to redzam iesniegumos, kurus saņem inspekcija. Precīzāks šādu lietu skaits būtu zināms tiesām.

Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija, VBTAI piedalījās arī diskusijās, mēģinot panākt, lai personām, kuras nespēj vienoties par saskarsmi un aizgādību un kuras ierodas bāriņtiesā, būtu pieejama mediācijas konsultācija, kurā varētu izstāstīt par iespējām mierīgā ceļā vienoties par šiem jautājumiem. Šobrīd mediācijas pakalpojums ir pieejams, bet daudzi to neizvēlas, jo, iespējams, pat nevēlas noskaidrot, kas ir mediācija.

Kāds varētu būt iemesls, kāpēc arvien biežāk vecāki nevar vienoties šajā jautājumā?

Tas, ko esam secinājuši, cilvēki vairāk savstarpēji konfliktē, nevēlas cieņpilni vienoties. Tajā brīdī, kad ir aizvainojums, bērns var tikt izmantots kā ierocis.

Diemžēl ir vērojama tendence –, kad situācijas risināšanā iesaistās abu pušu advokāti, tā nereti pasliktinās. Šādā gadījumā iespēja mierīgi vienoties tiek aizmirsta, un abas puses izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai, viņuprāt, gūtu uzvaru lietā.

Bieži vien tiek aizmirsts, ka bērni ir pa vidu, bērni tiek ierauti lojalitātes konfliktā, vesti no viena psihologa pie cita, nepārtraukti tiek veiktas izpētes, lai saņemtu atzinumus. Šādos strīdos tiek aizmirstas bērnu intereses, un vecāku “karā” uzvarētājs nav neviens.

Pēc tam, kad no Bērnu tiesību aizsardzības likumā sniegtās vardarbības pret bērnu definīcijas tika izslēgts vārds “nolaidība”, 2021. gada 8. decembrī vardarbības definīciju papildināja ar bērna pamešanu novārtā kā nolaidības smagāko formu.  Kā vērtējat šīs izmaiņas? Vai tās ir nozīmīgas bāriņtiesu darbā ar ģimenēm, kas nonākušas to redzeslokā?

Izmaiņas ir ļoti nozīmīgas, un tās bija vajadzīgas. Pamešana novārtā ir smags vardarbības veids, kas bērnam atstāj fiziskas un psiholoģiskas sekas. Tas ir instruments ne tikai bāriņtiesām, bet arī sociālajam dienestam. Likumā nebija norādes par to, ka pamešana novārtā ir vardarbība, sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, kuru apmaksā valsts, nevarēja saņemt.

Šādas izmaiņas ir instruments arī Valsts policijai, jo par emocionālu un fizisku vardarbību, tāpat kā par pamešanu novārtā, ir noteikts sods, kuru personai var piemērot.

Kādas tendences kopumā ir vērojamas bērnu tiesību pārkāpumu jomā? Kāda ir kopējā situācija, kā to ir ietekmējusi pandēmija?

Pandēmija ir pamatīgi ietekmējusi bērnu un jauniešu psihoemocionālo stāvokli. Par to liecina informācija, kas saņemta, piemēram, bērnu un jauniešu uzticības tālrunī. Pandēmijas laikā arī pieaugušo psihoemocionālais stāvoklis ir kļuvis nestabilāks.

Inspekcija 2021. gadā ir saņēmusi mazāk sūdzību par iespējamu vardarbību pret bērniem, tomēr administratīvo pārkāpumu lietu ir vairāk. Tās ir lietas, kuras sāktas par fizisku un emocionālu vardarbību pret bērniem no pašvaldības iestādēm un valsts iestāžu darbiniekiem, piemēram, izglītības iestādēm.

Vienlaikus iespējams novērot, ka sabiedrība kopumā kļūst mazāk vienaldzīga pret pamanītu vardarbību un vairāk par to ziņo.

Pēc novērojumiem var secināt, ka ir palielinājusies bērnu un pusaudžu savstarpējā vardarbība izglītības iestādēs, sadzīvē. Es aicinu sabiedrību nebaidīties un par to ziņot. Atgādinu arī to, ka, ja ziņotājs nepiekrīt savas identitātes izpaušanai, tā netiek izpausta.

Vērtējot tendences, kā svarīgu aspektu bērnu tiesību aizsardzībā varu minēt nepārtrauktu sabiedrības izglītošanu, tāpat bērniem no mazotnes ir jāmāca tolerance un nevardarbīga komunikācija.

Vai ir strādāts pie tā, lai vairotu sabiedrības uzticēšanos VBTAI, bāriņtiesām? Kā kopumā tā ir vērtējama?

Jāsaprot, ka inspekcija nevar izpildīt citu institūciju darbus, mēs nevaram veikt policijas darbu, nevaram veikt bāriņtiesu darbu, izglītības iestāžu un tiesu darbu. Inspekcija ir vieta, kur var vērsties, ja ir kāda problēma, kas saistīta ar bērniem. Ja tas nebūs mūsu kompetencē, mēs informēsim citas iestādes. Tas, ko mēs darām, – mēs rīkojam starpinstitūciju tikšanās, kuru laikā tiek strādāts pie konkrētu gadījumu risināšanas.

Runājot par sabiedrību, iespējams, negatīvu tēlu veido personas, kuras nākušas uz inspekciju ar sūdzību un nav saņēmušas tādu atbildi, kādu vēlējās saņemt, jo ne vienmēr noteiktas sūdzības tiek apstiprinātas.

Piemēram, ir bijuši gadījumi, kad ir sūdzības par bāriņtiesu darbu, taču, izvērtējot sūdzību, secinām, ka bāriņtiesa jautājuma risināšanā ir atbilstoši rīkojusies. Šādos gadījumos neapmierinātība par iestādes darbu varētu pieaugt.

Lai veidotu pozitīvāku tēlu, esam izveidojuši bērniem un pusaudžiem draudzīgu mājaslapu uzticibastalrunis.lv. Lapā ir pieejama informācija bērniem, vecākiem un speciālistiem. Tas ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā esam sasniedzami. Protams, esam aktīvi sociālajos tīklos, lai kļūtu sabiedrībai tuvāki, sasniedzamāki.

Minējāt, ka sabiedrība ir sākusi vairāk ziņot, nepaiet garām, ja redz kādu iespējamu pārkāpumu. Kā vērtējama sabiedrības un indivīda izpratne un zināšanas par bērnu tiesībām?

Salīdzinot ar laiku pirms trim, pieciem gadiem, šobrīd sabiedrības līdzdalība ir labāk vērtējama. Sabiedrība ir aktīvāka, līdzdarboties gribošāka. Mēs saņemam vairāk informācijas par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem dārziņā, uz ielas, citviet.

Ir nepieciešama katras personas motivēta izglītošanās par tiem jautājumiem, kas saistīti ar bērnu audzināšanu, arī bērnu disciplinēšanu.

Nereti ir situācijas, kurās pēršana joprojām tiek uzskatīta par disciplinēšanas metodi, nevis fizisku vardarbību. Izpratnes maiņa par šiem jautājumiem nenotiek tik ātri. Mēs ik pa laikam saskaramies ar situāciju, ka arī gados jauni vecāki joprojām uzskata, ka fiziska vai emocionāla sodīšana ir normāla disciplinēšanas metode.

Viedokļi par to, ka, piemēram, pēršana ir “normāls” veids, kā sodīt bērnu, ik pa laikam izskan arī interneta vidē. Kā būtu vērtējama sabiedrības viedokļa maiņa šajā jautājumā, vai tā ir lēna?

Ņemot vērā skaitļus, kuri ir arī Valsts policijas rīcībā, par konstatēto fizisko, emocionālo vardarbību, nevarētu teikt, ka šie gadījumi ļoti samazinās, lai patiešām būtu iemesls teikt: “Jā, šādu gadījumu paliek arvien mazāk.”

Sadarbība ar citām iestādēm. Minējāt starpinstitūciju sadarbību. Kā ir vērtējama šī sadarbība? Kādi uzlabojumi būtu nepieciešami?

Tas, kas būtu jāizmanto un tiek izmantots, ir pašvaldību dibinātas sadarbību grupas, kurās iekļautas iestādes un to pārstāvji no bāriņtiesas, sociālā dienesta, policijas, iespējams, arī ģimenes ārsti. Sadarbības grupām ir vairāki uzdevumi. Piemēram, veidot analīzi par situāciju pašvaldībā saistībā ar bērnu jautājumiem, kā arī konkrētu gadījumu risināšana.

Ja runājam par inspekcijas sadarbību ar citām institūcijām, tad inspekcija regulāri piedalās starpinstitūciju sanāksmēs, kurās mēs ar Valsts probācijas dienestu, pašvaldībām, sociālo dienestu, bāriņtiesām risinām konkrētus gadījumus bērnu lietās.

Sadarbība ir ļoti laba, ir atsaucība. Arvien biežāk pašvaldības rīko šādas sanāksmes, pārrunā jautājumus. Starpinstitūciju sanāksmes būtu jārīko vēl vairāk, jo tas ir veids, kādā ātrāk panākt jautājuma atrisināšanu.

Starpinstitūciju sadarbību regulē Ministru kabineta noteikumi, kuri pašvaldībām neuzliek lielus ierobežojumus, tām dodot plašu rīcības brīvību.

Iepriekš intervijā pieminējāt bērnu uzticības tālruni. Par kādām tēmām visbiežāk tiek saņemti zvani?

Bērni un pusaudži visbiežāk zvana par tēmām, kas saistītas ar viņu sajūtām, par depresijas pazīmēm, par to, ka viņi bieži vien ir nesaprasti ģimenē, par to, ka viņi ir vientuļi, par to, ka viņiem tiek darīts pāri. Tāpat ik pa laikam tiek saņemti zvani par to, ka bērniem tiek darīts pāri izglītības iestādēs.

Pandēmijas laikā ir iezīmējies tas, ka bērniem palielinājies stress, ko ietekmē attālinātās mācības. Attālinātās mācības rada izolācijas sajūtu. Sociālās kontaktēšanās iespējas ir samazinātas, bērni jūtas ļoti vientuļi.

Tāpat nereti zvana arī par to, ka kādam draugam, draudzenei nepieciešama palīdzība, ka bērns ir nonācis krīzes situācijā.

Uz šo tālruni ir zvanījuši un zvana vecāki un pedagogi, jo arī viņi ir izmisuši, nezinot, ko darīt, ja bērnam ir grūtības, ja viņš negrib mācīties vai nespēj to darīt.

Minūšu skaits 2021. gadā, salīdzinot ar 2020. gadu, kas pavadīts sarunās, ir palielinājies. Konsultācijas paliek garākas, plašākas, apjomīgākas. Bērniem un jauniešiem ir nepieciešama saruna, palīdzība, mūsu uzticības tālruņa speciālisti ir tie, kuri sniedz pirmo psiholoģisko palīdzību.

Ir arī bērni, kuri zvana atkārtoti, un tad, veidojot sarunu, mēģinām palīdzēt, pastāstīt, kur viņiem vēl ir iespējams vērsties, lai saņemtu sistemātisku palīdzību.

Medijos izskanējis pedagogu viedoklis, ka bērni pandēmijas laikā kļuvuši agresīvāki, vardarbīgāki, traucē attālināto darbu. Vai tas atbilst patiesībai?

Šādas situācijas pastāv. Runājot par attālināto mācīšanās procesu, visticamāk, agresiju izraisa bērna stāvoklis, kādā viņš atrodas. Pusaudži var pārkāpt robežas, veikt darbības, lai apliecinātu sevi, bet pieaugušajam ir jābūt tam, kuram jāveido konstruktīvs dialogs arī tad, ja pusaudzis ir agresīvs, lieto necenzētus vārdus.

Agresīva pusaudža uzvedība nav atbalstāma, bet pusaudža agresijai nevar likt pretī identiskas darbības. Pieaugušam cilvēkam ir instrumenti, veidi, kā šādās situācijās reaģēt.

Jāatzīst, ka reizēm bērns var dzīvot ģimenē, kurā necenzēta leksika, nepieņemama uzvedība ir norma. Tad arī bērns šādā veidā, visticamāk, vērsīsies pret sabiedrību, pedagogiem.

Es negribētu piekrist tam, ka mūsdienu bērni un jaunieši paliek agresīvāki, ir izlaisti, bez pienākumiem. Bērniem ir pienākumi, un tie ir dažādi, to nosaka likums. Jautājums ir par to, kā mēs bērniem iemācām, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, kādai jābūt viņa attieksmei pret apkārtējiem un sevi.

Saruna ar bērnu, ne tikai mācību priekšmetu mācīšana, ir tā, kas var palīdzēt. Pedagogs ikdienā ar bērnu pavada daudz laika, un mazu bērnu ir visvieglāk iemācīt rīkoties pareizi.

Bieži vien bērni kā paraugu savai uzvedībai izvēlas sociālos tīklus, kur pieaugušie nereti ir agresīvi. Mums pašiem, mūsu rīcībai ir jābūt kā piemēram bērniem.

Medijos jau vairākus gadus pastiprināti tiek pievērsta uzmanība psihiskajai veselībai. Tikmēr daži “interneta eksperti” norāda, ka depresija, psihiska saslimšana ir “modes lieta”. Vienlaikus pieejamā informācija liecina, ka šādas saslimšanas tiek diagnosticētas arvien biežāk. Kā tas skaidrojams? Sabiedrībā par to vairāk runā, pievērš uzmanību? Ko liecina VBTAI novērojumi? Kā to ietekmē mūsdienu tehnoloģijas?

Iemesli ir vairāki. Viens no tiem ir tas, ka arvien vairāk ir pieejama informācija par mentālo veselību un to, ka tā ir svarīga. Mentālās veselības problēmas ir problēmas, nevis iedomas, slinkums, nevēlēšanas darīt.

Otrs iemesls – esam informācijas pārbagātības laikmetā. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā informācija netiek šķirota, tā nāk masveidīgi. Ja šajā informācijas gūzmā var apjukt arī pieaugušais, tad bērns, jaunietis apjūk vēl vairāk, un nereti rodas situācijas, ka bērns nespēj izvērtēt, kas ir patiesība, kas nav, kas ir labs, kas ir slikts.

Jāatzīst, ka šis laikmets nav vienkāršs, un tas, ko mēs tam varam likt pretī, ir savstarpēja komunikācija, cieņpilna attieksme pret bērnu jau no mazotnes un pieaugušo lielāka iesaiste bērnu dzīvē.

Labs saturs
21
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU