Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika.
Bērnu Latvijā dzimst mazāk, valsts un pašvaldības arvien vairāk atbalsta vecākus. Taču ne pabalsti, ne atbalsts neatceļ vecāku pienākumu rūpēties par pasaulē laisto dzīvību. Šokējoši, tomēr pārliecinoši nemazinās bērnu skaits, kuru vecākiem nākas pārtraukt aizgādību. Bērni nonāk audžuģimenēs, tuvinieku aizbildnībā, arī institūcijās. Aizgādības pārtraukšanas process nav vienkāršs un viegls. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ceļ trauksmi, ka bāriņtiesām trūkst resursu.
Retās ziņas medijos par policijas ierašanos ģimenē, atrodot bērnus antisanitāros apstākļos, pārdzērušos vecākus, un bērnu izņemšanu vienmēr tiek uztvertas kā vēstījums par ārkārtēju notikumu valstī. Tas, ka ik gadu gandrīz tūkstotim vecāku tiek pārtrauktas aizgādības tiesības par vairāk nekā tūkstoti bērnu, ir šokējoša informācija, jo skaits ir ārkārtīgi liels.
Bāriņtiesu sniegtā informācija liecina, ka 2021. gadā bērnu aizgādības tiesības pārtrauktas 900 vecākiem (449 mātēm un 451 tēvam), no vecāka šķirot 1009 bērnus.
Analizējot saņemtos bāriņtiesu datus četru gadu periodā, novērojams, ka vecāku skaits, kuriem pārtrauktas bērnu aizgādības tiesības, pakāpeniski ir samazinājies. Tāpat samazinājies bērnu skaits, kuru vecākiem pārtrauktas aizgādības tiesības. Tomēr, vērtējot šo samazinājumu, jāņem vērā, ka samazinās arī iedzīvotāju skaits, tostarp bērnu skaits, norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bāriņtiesu metodiskās vadības un uzraudzības departamenta Analītikas un metodikas nodaļas vadītāja Aija Erno.
Aizgādības tiesību pārtraukšanas lietās būtisks rādītājs ir arī informācija par to, cik no personām, kurām pārskata gadā ar bāriņtiesas lēmumu pārtrauktas bērna aizgādības tiesības, jau iepriekš pārtrauktas tā paša vai cita bērna aizgādības tiesības. 2021. gadā tās bija 273 personas jeb 30,3% no visām personām, kurām pārskata gadā pārtrauktas bērna aizgādības tiesības. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, vērojams šādu gadījumu skaita pieaugums, norāda A. Erno.
2021. gadā, pamatojoties uz bāriņtiesu lēmumiem, ārpusģimenes aprūpe tika nodrošināta 952 bērniem. Tie ir bērni, kuri pirmreizēji nodoti ārpusģimenes aprūpē, un bērni, kuriem mainīts ārpusģimenes pakalpojuma nodrošinātājs (piemēram, bērnam, kurš iepriekšējā gadā tika ievietots ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijā, nodibināta aizbildnība).
Pērn visvairāk bērnu – 518 (54,4%) – nodoti aizbildņu ģimenēs. Audžuģimenē ievietoti 312 bērni jeb 32,8% no visiem 2021. gadā ārpusģimenes aprūpē nodotajiem bērniem.
Ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijā ievietoti 122 bērni (12,8%).
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27. pants paredz, ka, šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē. Tikai tad, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav iespējama, ārpusģimenes aprūpi viņam nodrošina bērnu aprūpes iestādē.
Senākās un ne tik senās intervijās politiķi ir apņēmīgi pauduši labo gribu – panākt, lai neviens bērns, kuram jāpiedzīvo liktenīgā nelaime būt šķirtam no vecākiem, nenonāktu institūcijā, bet ģimeniskā vidē. Noteikti tajā nebūtu jānonāk mazuļiem.
Uz vaicāto par šo tendenci A. Erno teic: “Institūciju aprūpe joprojām pastāv, kaut arī tajās ievietoto bērnu skaits ir būtiski samazinājies.”
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1. pantā definēts, ka bērnu aprūpes iestāde ir iestāde, kurā tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija bāreņiem vai bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī bērniem, kuriem nepieciešama sociālā rehabilitācija vai īpaša aprūpe veselības stāvokļa dēļ.
Visvairāk bērnu ārpusģimenes aprūpe tiek nodrošināta pie aizbildņiem – 3983 bērni jeb 67,4% no visiem ārpusģimenes aprūpē nodotajiem bērniem atrodas aizbildnībā. 1413 (23,9%) bērnu aprūpe tiek nodrošināta audžuģimenē, savukārt 514 bērnu (8,7%) aprūpe un audzināšana tiek īstenota ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.
LV portāla infografika.
Kā skaidro VBTAI speciāliste, vērtējot izmaiņas attiecībā uz iespējām bērniem ārpusģimenes aprūpi nodrošināt ģimeniskā vidē, secināms, ka samazinās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā ievietoto bērnu skaits un turpina pieaugt audžuģimenē ievietoto bērnu skaits.
Ģimeniskai videi pietuvināta ārpusģimenes aprūpe 2021. gada 31. decembrī tika nodrošināta 91,3% ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu.
Tomēr bāriņtiesu sniegtie dati arī liecina, ka joprojām nav vērojama pozitīva tendence ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā ievietotajiem bērniem iespējami īsākā laikposmā atrast alternatīvu ārpusģimenes aprūpes formu. 88,9% no institūcijās ievietotajiem bērniem tur uzturas ilgāk par 6 mēnešiem. Lielākais īpatsvars ilgstoši institūcijā ievietoto bērnu ir vecumposmā no 13 līdz 17 gadiem.
Nepielūdzamā statistika 2021. gadā par bērniem, kuru vecākiem pārtrauktas aizgādības tiesības, liecina, ka no šiem bērniem ceturtā daļa (250) bija līdz triju gadu vecumam, gandrīz puse (480 bērnu) bija vecumā no četriem līdz 12 gadiem un 279 bērni vecumā no 13 līdz 17 gadiem.
Bērna šķiršana no ģimenes vienmēr ir traumatiska pieredze gan bērniem, gan vecākiem, gan speciālistiem, kuriem tā jānodrošina. Tāpēc likumdošanas procesam un praktiskajai institūciju darbībai vienmēr jābūt vērstai uz to, ka bērna šķiršana no ģimenes ir galējais līdzeklis situācijās, kad nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos dzīves apstākļus, paliekot ģimenē, uzsvērts VBTAI skaidrojošajā informācijā “Bāriņtiesu darbība aizgādības tiesību pārtraukšanas lietās”.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27. panta piektajā daļā noteikts, ka bāriņtiesa pēc tam, kad pieņemts lēmums par bērnu šķiršanu no ģimenes, nekavējoties informē pašvaldības sociālo dienestu vai pašvaldības deleģēto personu. Šajos gadījumos pašvaldības sociālais dienests kopā ar citām pašvaldības institūcijām, bērna vecākiem un bērna tiesību aizsardzības iestādēm izstrādā ģimenes atbalsta un palīdzības programmu.
VBTAI uzsver, ka pēc bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas vecāku pienākums ir aktīvi veikt darbības un izmantot pašvaldības sociālā dienesta atbalstu, lai maksimāli ātri novērstu iemeslus, kas bijuši par pamatu bērna šķiršanai no ģimenes. Savukārt bāriņtiesas pienākums, šajā procesā prioritāri nodrošinot bērnu labākās intereses, ir sekot līdzi tam, vai vecāki veic visas nepieciešamās darbības bērna atgriešanai ģimenē.
Civillikuma 203. pantā noteikts, ka aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka:
Šajos gadījumos aprūpi īsteno otrs vecāks, taču, ja arī tam ir šķēršļi, bāriņtiesa gādā par bērna ārpusģimenes aprūpi.
Bāriņtiesu likuma 22. panta trešā daļa nosaka –, ja bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli ir zuduši, bāriņtiesa lemj par pārtraukto bērna aizgādības tiesību atjaunošanu, ņemot vērā bērna intereses. Civillikuma 203. panta ceturtā daļa nosaka, ka pārtrauktās aizgādības tiesības vecākam atjauno, ja bāriņtiesa atzīst, ka nepastāv šī panta pirmajā vai trešajā daļā minētie apstākļi [..]. Tādēļ bāriņtiesām nepieciešams ļoti rūpīgi, kritiski izvērtējot visus iespējamos riskus, pieņemt lēmumu par bērna aizgādības tiesību atjaunošanu vecākiem, ņemot vērā vecāku sadarbību ar pašvaldības sociālo dienestu, izvirzīto uzdevumu kvalitatīvu un sekmīgu izpildi, spēju nodrošināt bērna drošību, pamatvajadzības un augšanu ģimeniskā vidē.
Bāriņtiesu pārskatos sniegtie dati liecina, ka 2021. gadā pārtrauktās aizgādības tiesības atjaunotas 292 personām (169 mātēm un 123 tēviem), vecāku aprūpē atgriezušies 357 bērni.
Aizgādības tiesību atņemšanu vienam vai abiem vecākiem kā galējo līdzekli piemēro tiesa.
Civillikuma normas paredz, ka vecākam aizgādības tiesības ar tiesas spriedumu var atņemt divos gadījumos:
Ja gada laikā no aizgādības tiesību pārtraukšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesa lemj par prasības celšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai, izņemot gadījumu, kad aizgādības tiesības nevar atjaunot no vecāka neatkarīgu apstākļu dēļ.
Bāriņtiesai ir tiesības lemt par prasības celšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai pirms minētā termiņa iestāšanās, ja tas ir bērna interesēs.
Tie var būt atsevišķi gadījumi, kad bāriņtiesai ir pamatota informācija, kas liecina, ka vecāki neveicina pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu (neiesaistās savu problēmu risināšanā, neizrāda interesi par bērnu, ir atteikušies no sadarbības ar sociālo dienestu utt.). Tāpat bāriņtiesa ir tiesīga izvērtēt nepieciešamību, negaidot likumā noteikto termiņu, iesniegt prasību tiesā par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem gadījumos, kad tikusi konstatēta īpaši cietsirdīga izturēšanās, smaga vardarbība, ļaunprātīga rīcība vai nolaidība.
2021. gadā tiesa lēmusi par aizgādības tiesību atņemšanu 626 personām (285 mātēm un 341 tēvam) attiecībā uz 818 bērniem. Līdz ar to secināms, ka vairāk nekā gada laikā liela daļa vecāku nebija veikuši darbības, lai novērstu iemeslus, kuri bijuši par pamatu bērna šķiršanai no ģimenes, tāpat arī ierosinātā lieta tiesā par aizgādības tiesību atņemšanu nav motivējusi vecākus uzsākt sadarbību ar pašvaldības sociālo dienestu, lai rastu iespēju bērniem atgriezties ģimenē, norādīts VBTAI statistikas par bāriņtiesu darbu 2021. gadā analīzē.
Gan VBTAI rīcībā esošā informācija, gan bāriņtiesu sniegtie dati apliecina, ka vairākās Latvijas bāriņtiesās joprojām nav atrisinātas problēmas, kas tieši ietekmē bāriņtiesu darbu.
Lai rastu tam risinājumu, VBTAI nosūtījusi vēstuli Vides un reģionālās attīstības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai, kā arī Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijai, lūdzot nākamā gada budžeta izstrādes laikā ieklausīties un iedziļināties bāriņtiesu vadītāju viedoklī par aktuālajām problēmām un iespējamajiem risinājumiem, lai nodrošinātu šo pašvaldības iestāžu darbu atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām un normatīvo aktu prasībām, informēja VBTAI Administratīvās nodaļas vadošais eksperts (struktūrvienību sadarbības un stratēģiskās plānošanas nodrošināšanā) Taivo Trams.
Daudzas bāriņtiesas atrodas būtiskā cilvēkresursu krīzē, kas izveidojusies gan nepietiekamā un konkurētnespējīgā atalgojuma, gan lielā darba apjoma dēļ.
Bāriņtiesām jāveic ļoti plašs un vietējai sabiedrībai svarīgs darbs, taču tā izpildei nepieciešamie resursi bieži vien ir nepietiekami. T. Trams uzsver: “Analizējot situāciju vairākās pašvaldībās, VBTAI ir secinājusi –, lai gan virknē pašvaldību iedzīvotāju (arī bērnu) skaits samazinās, vienlaikus ģimeņu, kuras nespēj pilnvērtīgi rūpēties par bērniem, skaits nemainās vai pat pieaug. Tas skaidri norāda uz bāriņtiesu darba nozīmi pašvaldības dzīvē.
Šajā situācijā vairākās pašvaldībās bāriņtiesas joprojām nav nodrošinātas ar darbam piemērotām telpām. Līdzīga situācija ir ar transportlīdzekļu un degvielas pieejamību – pēc administratīvi teritoriālās reformas (ATR) bāriņtiesu skaits būtiski samazinājās, taču to pārraudzībā esošā teritorija ievērojami pieauga. Tā kā bāriņtiesu darbiniekiem ir jānodrošina ģimeņu apsekojumi un dzīves apstākļu pārbaudes, viņiem ir jāspēj operatīvi nokļūt nepieciešamajā adresē, lai pārliecinātos par bērna tiesību nodrošinājumu.
Šīgada vasarā 23 bāriņtiesās to priekšsēdētāju atalgojums nesasniedza Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā noteikto minimumu, 15 bāriņtiesās noteiktajam minimumam neatbilda priekšsēdētāja vietnieku atalgojums, savukārt 14 bāriņtiesās minimumu nesasniedza bāriņtiesas locekļu atalgojums.
Joprojām ir vērojamas ļoti būtiskas atalgojuma atšķirības dažādās pašvaldībās. Pat ja atalgojums tiek paaugstināts, tas joprojām ir neliels un neatbilstošs likuma prasībām.
VBTAI aicina pašvaldības rūpīgi izvērtēt katras konkrētās bāriņtiesas darbības nodrošināšanai nepieciešamo darbinieku skaitu, ņemot vērā pašvaldības faktisko situāciju. Kaut arī pirms ATR inspekcija aicināja pašvaldības rūpīgi analizēt situāciju un piešķirt bāriņtiesu efektīvai darbībai nepieciešamos līdzekļus, ne visur tas ir darīts. Rezultātā vairākās pašvaldībās ir izveidojusies krīzes situācija – bāriņtiesas darbinieki ir pārslogoti, nevar kvalitatīvi veikt normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.
