Šobrīd lietojamās vakcīnas pret Covid-19 tika izstrādātas un atļautas izmantošanai Covid-19 epidēmijas apstākļos ļoti īsā laikposmā. Tāpēc klīnisko pētījumu fāzē nebija iespējams atbildēt uz diviem ļoti būtiskiem jautājumiem: cik ilgi vakcīnas nodrošinās augsti efektīvu aizsardzību pret SARS-Cov-2 un cik efektīvi šīs vakcīnas spēs aizsargāt pret ātri mutējošā SARS-Cov-2 variantiem?
Vīrusi nespēj vairoties patstāvīgi. Tāpēc tiem ir jāiekļūst cilvēka šūnās un tās jāpiespiež sevi pavairot. Ja vīrusam tas neizdodas, tad cilvēka imūnsistēmas šūnas vīrusu iznīcina un inficētā persona nesaslimst.
Lai neļautu vīrusam iekļūt cilvēka audus veidojošajās šūnās, imūnsistēmas šūnas ražo speciālus proteīnus jeb antivielas, kuras ir spējīgas “pielipt” pie proteīniem, kuri atrodas uz vīrusa virsmas. Tādējādi vīruss tiek padarīts atpazīstams kā iznīcināms svešinieks. Ideālā gadījumā cilvēka imūnsistēma iemācās saražot tādas antivielas, kuras pieķeras vīrusa proteīniem tādā veidā, ka tiek neitralizēta tā spēja iekļūt cilvēka šūnās. Šīs antivielas sauc par neitralizējošām antivielām.
Covid-19 izraisītājvīruss SARS-Cov-2 cilvēku imūnsistēmai bija pilnīgi jauns pretinieks. Līdz šim cilvēce bija saskārusies tikai ar četriem samērā nekaitīgiem koronavīrusu celmiem, kā arī ar ļoti bīstamo SARS-Cov-1, kas vairs necirkulē, un arī ar MERS jeb “kamieļu koronavīrusu”. Tāpēc, pirmoreiz sastopoties ar Covid-19 izraisītājvīrusu, cilvēka imūnsistēmai bija pieejami galvenokārt tikai divi aizsardzības līdzekļi. Pirmkārt, tās bija antivielas, kuras mūsu imūnsistēmas šūnas (B-limfocīti, plazmas šūnas u. c.) bija iemācījušās veidot, lai cīnītos ar to četru koronavīrusa celmu izraisītajām saaukstēšanās slimībām, ar kurām daudzi savā dzīvē jau bija slimojuši. Un, otrkārt, noderīga bija informācija, kura bija saglabājusies T-limfocītu atmiņā jeb gēnos no agrāk pārciestām citu koronavīrusu infekcijām. Tā kā T-limfocīti spēj nogalināt tos infekciju izraisītājus, par kuriem šo šūnu gēni ir saglabājuši informāciju kā par bīstamiem svešiniekiem, tad iepriekšējā imūnsistēmas pieredze ļāva un arī šobrīd daudziem cilvēkiem ļauj pārciest Covid-19 bez būtiskiem saslimšanas simptomiem.
Diemžēl šo aizsardzības līdzekļu efektivitāte pret svešo SARS-Cov-2 vīrusu daudzos gadījumos nav pietiekama, lai inficētā persona nesaslimtu.
Covid-19 vakcīnu uzdevums ir iemācīt atpazīt šīs slimības izraisītāju, iezīmēt un neitralizēt tā spēju iekļūt cilvēka šūnās ar antivielu palīdzību, kā arī iznīcināt to ar T-galētājšūnu (T-killeru jeb slepkavu) un makrofāgu palīdzību.
Tā kā koronavīrusam uz ārējās virsmas atrodas tikai šiem vīrusiem raksturīgi proteīni (S-proteīni), tad vakcīnu izstrādātāji izšķīrās par to, ka ir jāiemāca imūnšūnām atpazīt tieši šo S-proteīnu, kas veido raksturīgo “kroni” uz vīrusa virsmas. Tādējādi varēja sagaidīt, ka imūnsistēma spēs atpazīt arī šī “kroņa” īpašnieku – SARS-Cov-2 vīrusu.
Antivielu līmenis ar laiku samazinās gan vakcinētajiem, gan pārslimojušajiem
Ar vakcīnas palīdzību cilvēka organismā tiek ievadīts tikai viens no 29 SARS-Cov-2 vīrusa gēniem, proti, tas gēns, kurā ir iekodēta S-proteīna uzbūve. Tā rezultātā cilvēka šūnas tiek iemācītas sintezēt S-proteīnu, kas pēc tam no šūnām tiek izvadīts cilvēka limfā un asinīs. Sastopoties ar šo proteīnu, cilvēka imūnsistēma iemācās atpazīt šo S-proteīnu un līdz ar to arī vīrusu, uz kura virsmas šāds proteīns atrodas, kā svešu un iznīcināmu.
Svešais gēns, ko vakcīna ienes cilvēka šūnā, pēc neilga laika tiek iznīcināts, un S-proteīna ražošana tiek pārtraukta. Tomēr šajā laikā cilvēka imūnsistēma ir ne tikai saražojusi lielu daudzumu antivielu, kas spēj “pielipt” pie S-proteīna, tādējādi iezīmējot un neitralizējot vīrusu, bet arī izveidojusi B-limfocītu apmācības centrus limfmezglos. Tajos informāciju par to, kāds izskatās iezīmējamais S-proteīns un kādas antivielas to vislabāk iezīmē un neitralizē, nodod citiem B-limfocītiem. Iegūtā informācija tiek ierakstīta limfocītu un citu imūnšūnu atmiņā, un cilvēka imūnsistēma ir gatava cīņai ar vīrusu.
Tādējādi ir skaidrs, ka antivielas ir viens no ļoti svarīgiem elementiem cilvēka imunitātei pret Covid-19. Redzams, ka klīniskajos pētījumos noteiktā vakcīnu efektivitāte aizsardzībai pret Covid-19 korelē ar antivielu līmeni pret S-proteīnu, ko konkrētā vakcīna spēj izsaukt cilvēka organismā. Diemžēl salīdzinājumā ar M-RNS vakcīnām, kuras ražo Pfizer/BioNtech un Moderna, šī spēja ir vājāka vektora tipa vakcīnai, kuru piedāvā Astra Zeneka.
Pētījumi nepārprotami liecina par to, ka laika gaitā antivielu līmenis vakcinēto, kā arī nevakcinēto, bet Covid-19 pārslimojušo personu, asinīs pakāpeniski samazinās. Tas nozīmē, ka krītas arī imūnsistēmas gatavība cīņai ar Covid-19 izraisītāju.
Šobrīd vēl nav pilnīgas skaidrības par to, kāds ir kritiskais antivielu līmenis, zem kura imūnsistēmas spēja nodrošināt aizsardzību pret vīrusu ir jāuzskata par bīstami zemu. Tomēr ir skaidrs, ka neviena no vakcīnām nespēj nodrošināt 100% aizsardzību pret Covid-19 un jautājums ir tikai par to, kādu aizsardzības līmeni pret saslimšanu konkrētās valsts veselības aizsardzības sistēma atzīst par pietiekamu, lai slimības izplatība tiktu efektīvi kontrolēta.
Lēmumus nedrīkst balstīt tikai atsevišķu personu viedoklī
Latvijas lēmējvarai būtu jāspēj pieņemt atbildīgu lēmumu, – kāds vakcīnu iedarbības efektivitātes līmenis ir zemākais pieļaujamais, līdz kuram mēs vēl spējam efektīvi kontrolēt slimības izplatību valstī? Atstājot bez revakcinācijas iespējām Latvijas iedzīvotājus, pirmkārt, tās personu grupas, kuras strādā veselības aizsardzības, sociālās aprūpes, izglītības sistēmas u. c. kritiski svarīgās jomās, lēmējinstitūcijām ir jāuzņemas pilna atbildība par sociālām, ekonomiskām un tiesiskām sekām, kādas šāds lēmums rada.
Tāpēc lēmums par revakcinācijas veikšanu vai neveikšanu un revakcinējamo personu loku nedrīkst būt balstīts tikai kādu atsevišķu personu, kaut arī speciālistu imunizācijā, infektoloģijā vai epidemioloģijā, viedoklī. Tas skar un skars visas sabiedrības intereses, un neizlēmība šajā jautājumā ir kontrastā ar katra indivīda tiesībām tikt aizsargātam. Personām, kuras šādus lēmumus pieņem, ir jāuzņemas arī pilna apjoma individuālā atbildība par iespējamo kaitējumu, ko šāds lēmums radīs.
Tādas valstis kā ASV, Izraēla, Lietuva un Lielbritānija un daudzas citas (skatīt: https://www.reuters.com/article/us-health-coronavirus-booster-idUKKBN2GA190) jau ir izšķīrušās par revakcināciju un to ir uzsākušas. Francija, Vācija, Dānija, Spānija ir izšķīrušās par līdzīgu soli. ASV ir lēmušas, ka visiem iedzīvotājiem, kas saņēmuši m-RNS vakcīnas, pēc 8 mēnešiem ir nepieciešams revakcinēties, vienlaicīgi dodot iespēju revakcinēties ikvienam valsts iedzīvotājam, kurš to vēlas. Daudzas ES valstis ir noteikušas vakcinācijas sertifikāta derīguma termiņu, kas nozīmē izpratni par to, ka vakcīnu nodrošināta aizsardzība pēc zināma laika tuvojas kritiski zemam līmenim.
Vai gadīsim, kamēr būs par vēlu?
Diemžēl, Latvijai tiek uzspiests viedoklis, ka vakcīnu efektivitāte joprojām saglabājas “pietiekami augsta”, balstot šos apgalvojumus tādos citās valstīs veiktajos pētījumos, kas daudzos gadījumos neanalizē vakcinēto personu saslimstību atkarībā no tā, kāda vakcīna lietota, un cik sen vakcinācija ir pabeigta, kā arī, kāds vīrusa variants pētījuma laikā pētāmajā populācijā ir dominējis.
Vakcīnas tika izstrādātas aizsardzībai pret vīrusa Vuhaņas variantu un pret to tad arī tika vērtēta šo vakcīnu efektivitāte klīniskajos izmēģinājumos.
Par šo vakcīnu efektivitāti pret delta variantu pētījumu dati ir visai pretrunīgi, bet neviens neapšauba, ka aizsardzība pret delta variantu ir vājāka. Tas vēlreiz apliecina revakcinācijas nepieciešamību, lai agrāk vakcinētās personas pasargātu no saslimšanas ar Covid-19.
Kā viens no “zinātniskajiem” argumentiem pret revakcināciju, kas tiek izmantots diskusijās Latvijā, balstās apgalvojumā, ka tad, ja tiks atzīts, ka vakcīnu aizsardzības efektivitāte ar laiku krītas un aizsardzība pret jaunajiem vīrusa variantiem ir būtiski zemāka nekā pret Vuhaņas variantu, tas atturēs Latvijas iedzīvotājus no vakcinēšanās.
Otrs tikpat “zinātnisks” ir arguments, ka vakcīnas jāziedo nabadzīgākajām valstīm, lai nodrošinātu vakcināciju tajās.
Trešais “zinātniskais” arguments ir tas, ka Eiropas Slimību kontroles institūcijas nav rekomendējušas veikt revakcināciju. Tomēr jāatceras, ka pēdējais arguments diskusijās ES institūciju ietvaros tiek pamatots arī ar to, ka vispirms ES valstīm būtu jāpanāk tāda pirmreizējās vakcinācijas aptvere, kas nodrošinātu pūļa imunitāti.
Diemžēl pie pašreizējiem vakcinācijas tempiem Latvijā nepieciešamo vakcinācijas aptveri un kolektīvo imunitāti varētu izdoties panākt apmēram pēc gada (ja tas vispār izdotos), kad nekāda revakcinācija, ja to neuzsāk nekavējoties, vairs neko nespēs mainīt un daudzi no pašreiz vakcinētajiem, bet ne-revakcinētajiem, jau būs saslimuši ar Covid-19.
Latvijas iedzīvotājiem spilgtā atmiņā vēl ir saglabājies lēmumu pieņemšanas process vakcīnu iegādes jautājumā, kad Veselības ministrijas izvēlētie eksperti rekomendēja valdībai kā vispiemērotāko iegādāties vājāko no Covid-19 vakcīnām un atteikties no Pfizer/BioNtech vakcīnas iepirkuma. Šīs rekomendācijas sekas ir tādas, ka daļai Latvijas iedzīvotāju, tāpat kā Lielbritānijas iedzīvotājiem, nepieciešama tūlītēja revakcinācija, ja no vakcinācijas brīža ir pagājis pusgads vai vairāk. Lielbritānijā šobrīd tiek revakcinēti visi iedzīvotāji, kuri ir vecāki par 50 gadiem, kā arī apdraudētās sabiedrības grupas (ārsti, sociālās aprūpes darbinieki utt.), ja no vakcinācijas brīža ir pagājuši pieci mēneši. Turpretim Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir jaunāki par 65 gadiem, ieskaitot veselības aizsardzības sistēmas darbiniekus un citu riska grupu cilvēkus, šāda aizsardzība pagaidām tiek liegta. Kas par to atbildēs?
Šobrīd vakcinācijas efektu nostiprinošo trešo devu dažādās valstīs ir saņēmuši jau miljoniem cilvēku, kas tādējādi tiek pasargāti no daudz lipīgākiem un bīstamākiem vīrusa variantiem.
Un šie lēmumi balstās nevis no zinātniskā viedokļa nevainojamos un daudzkārt atkārtotos pētījumos, bez kuriem Latvijas Imunizācijas valsts padome nespēj izšķirties par labu plašai revakcinācijai, bet gan reālās dzīves faktos, kas nepielūdzami liecina par to, ka personas, kas vakcinējās pirms pieciem, sešiem vai vēl vairāk mēnešiem, ir pakļautas strauji pieaugošam inficēšanās un saslimšanas riskam. Latvijā inficēto personu vidū vakcinēto cilvēku īpatsvars šobrīd svārstās jau apmēram 18-31% robežās. Ņemot vērā to, ka vakcinēto personu skaits Latvijā ir mazāks par pusi, reālais vakcinēto personu īpatsvars inficēto vidū ir vēl lielāks. Vai tiešām ir jāsagaida tas brīdis, kad revakcinēties būs par vēlu?
Aizbildināšanās ar to, ka revakcinācijas rezultātā, iespējams, pieaugs blakņu skaits un ka ar vienu vakcīnas devu nepietiks u. c., neiztur kritiku, jo nav datu par to, ka revakcinēto vidū būtu vērojams būtiski lielāks blakņu skaits. Toties saslimšana ar Covid-19 neizbēgami izraisīs nopietnu daudzu cilvēku veselības un dzīvildzes apdraudējumu.
Latvijā inficēto personu vidū vakcinēto cilvēku īpatsvars šobrīd svārstās jau apmēram 18-31% robežās.
Ir skaidri pierādīts, ka revakcinētajiem cilvēkiem daudzkārt palielinās antivielu līmenis pret Covid-19 izraisošā vīrusa variantiem, kas nepārprotami liecina arī par to, ka revakcinētās personas ir ievērojami labāk aizsargātas pret saslimšanu ar Covid-19. Cik ilgi šī aizsardzība būs pietiekama, to rādīs laiks. Tomēr līdzšinējā pieredze rāda, ka RNS vīrusu izraisīto slimību apkarošanai ir vajadzīga pastāvīga revakcinācija, jo to izraisošie vīrusi nemitīgi mainās. Tā tas ir ar vakcinēšanos pret gripu, ērču encefalītu u. c. RNS vīrusu infekcijām, pie kurām ir nepieciešama regulāra vakcinācija, parasti reizi sezonā.
Latvijā trūkst zinātniska situācijas izvērtējuma
Nobeigumā jāsecina, ka Latvijā izsvērtu un zinātniski pamatotu lēmumu pieņemšanu kavē tas, ka zinātniekiem nav valsts pasūtījuma tādu pētījumu veikšanai, kas sniegtu ieskatu reālajā situācijā ar Covid-19 Latvijā. Šī iemesla dēļ nav pieejamu datu par to, cik patiesībā Latvijā ir personu, kuras ir slēpti pārslimojušas Covid-19. Nav zināms, kāds ir aktuālais antivielu līmenis un kā tas mainās pēcvakcinācijas periodā vakcinētajiem vai pārslimojušajiem Latvijas iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kuri strādā veselības aizsardzības vai sociālās aprūpes jomā. Netiek pētīts arī tas, pie kāda antivielu līmeņa vērojama vakcinēto personu pastiprināta saslimšana ar Covid-19, kas dotu iespēju noteikt, kam un kad nepieciešams veikt revakcināciju. Tāpat ir būtiski izvērtēt, kā viegla, vidēji smaga vai smaga saslimšana ar Covid-19 korelē ar vakcinācijas laiku un to, kāda vakcīna ir izmantota.
Latvijas Zinātņu akadēmija uzskata, ka Latvijas zinātne ir plaši jāiesaista Covid-19 krīzes pārvarēšanā, kas dotu iespēju pieņemt izsvērtus un zinātniski pamatotus lēmumus Covid-19 apkarošanas jomā.
Avoti:
https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/vaccines/booster-shot.html
https://www.nejm.org/doi/full/10.1056/NEJMoa2114255
https://www.theguardian.com/commentisfree/2021/sep/27/data-israel-covid-booster-shots-standard
https://www.kusi.com/i/the-latest-denmark-to-give-booster-shots-in-nursing-homes/
https://www.reuters.com/article/us-health-coronavirus-booster-idUKKBN2GA190
