Kā liecina starptautisko organizāciju prognozes, tuvākajos piecos gados aptuveni pusei strādājošo būs nepieciešama pārkvalificēšanās, bet 90% darbavietu – digitālās prasmes. Vai pieaugušo izglītība kļuvusi par kritiski svarīgu aktualitāti tautsaimniecības straujās attīstības dēļ?
Pieaugušo izglītībai vienmēr ir bijusi liela nozīme, jo tā vērsta uz cilvēku zināšanu un prasmju apgūšanu vai pilnveidi nodarbinātībai, bet ir tikpat noderīga arī katras personas individuālai izaugsmei.
Taču, ja atskatāmies uz laiku pirms desmit gadiem, redzams, ka augsto tehnoloģiju attīstība un digitālā transformācija iezīmējusi gan straujāku informācijas apmaiņu, gan jaunu zināšanu un prasmju pieprasījumu. Vairs nav iespējams vienā darbavietā nostrādāt līdz pensijai bez papildu zināšanu apguves. Arī Covid-19 laiks to izgaismoja, īpaši attiecībā uz digitālajām prasmēm, kas attālinātā darba un dzīves apstākļos kļuva ārkārtīgi nepieciešamas.
Šobrīd darba tirgū trūkst noteiktas kvalitātes darbaspēka – speciālistu ar profesionālo vidējo izglītību, eksaktajām zināšanām, STEM (Science, Technology, Engineering and Mathematics) jomas pārstāvju. Ir daudz jauniešu tikai ar vispārējo izglītību, bez profesionālajām prasmēm, un viņiem atrast labu darbu ir grūti. Savukārt, kā liecina statistikas dati, trūkstošo darbaspēku kompensēt tikai ar jaunajiem speciālistiem un formālās izglītības mācību iestāžu absolventiem vairs nevarēs demogrāfisko un citu procesu dēļ. Tālab pieaugušo izglītībai ir būtiska nozīme, lai pārvirzītu to darbaspēku, kurš patlaban ir nodarbināts zemāk atalgotās profesijās vai tādos amatos, kuri zaudē aktualitāti, uz jomām, kurās ir izaugsme un darbaspēka deficīts. Tāpat pieaugušo izglītība kļūst par otro iespēju tiem, kuriem nepietiekamas kvalifikācijas dēļ ir grūtības atrast darbu vai integrēties sabiedrībā.
Vai, iegūstot jebkādu formālo izglītību, cilvēkam savas prasmes tik un tā jāpaaugstina?
Jā, te ir atbilstošs Lūisa Kerola grāmatas “Alise Brīnumzemē” citāts: “Lai tikai paliktu uz vietas, ir jāskrien, cik vien ātri varam.” Izglītība mūža garumā jeb mūžizglītība tagad uzskatāma par mūsdienu dzīves prasību. Turklāt arvien svarīgāks kļūst nevis izglītības veids, bet gan mācīšanās rezultāti. Pieaugušo izglītība ir nepieciešama ne tikai mazkvalificētajiem. Jo augstāka profesionālā kvalifikācija, jo vairāk pūļu jāiegulda, lai to noturētu un attīstītos (“jo vairāk es zinu, jo vairāk apzinos, cik nezinu”).
Cik ilgi pieaugušo izglītības sektors Latvijā tiek attīstīts kā īpaša sistēma?
Eiropas valstis pieaugušo izglītības attīstībai stratēģiski pievērsās pēc Otrā pasaules kara, iepriekšējā gadsimta piecdesmitajos gados. Vēsturiski atskatoties, pirmā UNESCO starptautiskā konference, kas aplūkoja PI politikas attīstību globālā perspektīvā, notika Dānijā 1949. gadā.
Eiropas Savienības padomē 2000. gadā pieņemtajā Lisabonas stratēģijā kā viens no mērķiem izglītības jomā bija uzsvērta arī mūžizglītības attīstības nepieciešamība. Tajā pašā gadā Eiropas Komisija (EK) izstrādāja un publicēja darba dokumentu “Mūžizglītības memorands”. Tajā noteikts, ka sekmīgai pārejai uz zināšanās balstītu ekonomiku un sabiedrību ir nepieciešama pāreja uz mūžizglītību, kam jākļūst par vadošo principu. Tālāk sekoja vairāki plānošanas dokumenti, izveidojot pieaugušo izglītības sistēmas un to funkcionēšanu atbilstoši mūsdienu ekonomikas vajadzībām un personības attīstībai.
Latvija, kopsolī ar citām Eiropas valstīm, attīsta savu pieaugušo izglītības politiku un atbalsta instrumentus. Jāatzīst, ka samērā nesenā pagātnē šī virzība ne vienmēr ir bijusi secīga. Līdz globālajai ekonomiskajai krīzei jau bija iedibināti pieaugušo izglītības sistēmas pamati, kas balstījās uz reģionālajiem koordinatoriem. Diemžēl 2009. gadā visi finanšu resursi tika novirzīti krīzes seku mazināšanai, šīs iestrādes sabruka, un ekonomikas atveseļošanas procesā 2015. gadā viss bija jābūvē no jauna. Tomēr labā ziņa ir tā, ka šīs grūtības deva zināmu pieredzi un Covid-19 krīzes laikā cilvēkkapitāla attīstības jautājumiem patiešām ir pievērsta liela uzmanība. Šoreiz finansējums cilvēkkapitāla attīstībai ir nevis samazināts, bet gan ievērojami palielināts. Turklāt pieaugušo izglītības nodrošināšanai valstī ir izveidota noteikta kārtība, un nākamajā plānošanas periodā ir iezīmēts virziens ilgtspējīgas sistēmas attīstībai.
Diezgan plaši dzirdēts viedoklis –, kaut arī pastāv Pieaugušo izglītības pārvaldības padome, kurā pārstāvētas gan iesaistītās ministrijas, valsts iestādes, gan sociālie partneri, darba devēji un darba ņēmēji, šīs sistēmas administrēšana nav pietiekami efektīva, jo pieļauj, piemēram, dublēšanās risku mācību programmu koordinēšanā un kvalitātes kontrolē. Vai piekrītat šim viedoklim?
Valsts pārvaldes darbība ir stingri reglamentēta, un katra iestāde rīkojas tai deleģētajās funkcijās. Izglītības un zinātnes ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde izglītības, tostarp pieaugušo izglītības un politikas, jomā. Ekonomikas ministrija gādā par tautsaimniecības attīstības politiku, savukārt Labklājības ministrija – par politiku darba un sociālās aizsardzības jomā. Tālab jautājumos, kuri skar vairāku iestāžu kompetenci, kā piemēram, cilvēkresursu attīstību, ir svarīga savstarpēja darbības sinerģija. Tomēr jāņem vērā, ka primāri valsts atbalsts pieaugušo izglītībai tiek nodrošināts ar dažādu ES struktūrfondu un citu ārvalstu finanšu instrumentu līdzfinansējumu. Katram finansēšanas avotam un projektam ir savas īstenošanas un uzraudzības prasības. Es to nesauktu par funkciju dublēšanos, bet tas rada sadrumstalotības iespaidu. Mūsu ministrija ir īstenojusi Pieaugušo izglītības pārvaldības modeļa ieviešanas plānu, novēršot daudzus iepriekšējos trūkumus, un arī turpmāk viena no pieaugušo izglītības attīstības politikas prioritātēm būs pārvaldības stiprināšana.
Kuriem IZM projektiem ir būtiskākā nozīme pieaugušo izglītošanā?
Šobrīd vērienīgu ieguldījumu pieaugušo izglītībā sniedz Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) projekts “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide”, pazīstams arī kā “Mācības pieaugušajiem”, kas arvien jaudīgāk tiks izvērsts līdz 2023. gadam. Mācību prioritātes ir balstītas plašā analītiskajā materiālā par darba tirgum nepieciešamajām nozarēm, kvalifikācijām un prasmēm, par gala sarakstu vienojoties gan ar darba devēju, gan ar darba ņēmēju, kā arī reģionu un pašvaldību pārstāvjiem. Strādājošam cilvēkam ar minimālu paša līdzfinansējumu (5%–10%) ir iespējams darba tirgū apgūt patiešām pieprasītas prasmes un kompetences. Turklāt iedzīvotājiem ar maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu mācības ir bez maksas un strādājošajiem ar invaliditāti tiek nodrošināta kompensācija asistenta vai surdotulka izmaksām.
Svarīgi, ka pandēmijas apstākļos, kad bija dīkstāve un vispārēja neziņa, spējām operatīvi mobilizēties, un VIAA izsludināja papildu mācību kārtu, piedāvājot iespēju izglītoties attālināti. Tādējādi tie, kuriem bija pārtraukums pamatdarbā, varēja izmantot šo laiku mācībām, tostarp digitālo prasmju apguvei. Mācības bija ļoti pieprasītas.
Pašlaik projektā ir pieejamas profesionālās tālākizglītības programmas, kuras sniedz jaunu kvalifikāciju un iespēju nomainīt pašreizējo darbu pret labāk atalgotu amatu. Ir arī profesionālās pilnveides izglītības programmas un profesionālās izglītības programmu moduļi vai moduļu kopas, kā arī augstākās izglītības studiju kursi vai studiju moduļi, kuri ļauj iegūt ne tikai darbam nepieciešamās zināšanas un prasmes, bet arī kredītpunktus studiju turpināšanai. Projektā var veikt arī darba vai dzīves laikā apgūto prasmju novērtēšanu.
Ja pieaugušo izglītība tiek nodrošināta no projekta uz projektu, vai tas neapdraud stabilu procesa attīstību ilgtermiņā?
Plānojot nākamā posma projektus, tiek ņemta vērā iepriekšējā periodā gūtā pieredze un sasniegtais, tādējādi šie projekti secīgi turpina uzsākto un tiek attīstīti. Patlaban arī mūsu valstī arvien plašāk izskan dažādas idejas par ilgtspējīgākiem risinājumiem pieaugušo izglītības finansēšanai. Netiek runāts tikai par papildu finansējuma piesaistīšanu, varbūt vairāk par līdzšinējo resursu pārskatīšanu –, kādā veidā un kam to novirzīt. Piemēram, lai iemaksātos nodokļus varētu izmantot arī nodarbināto pieaugušo mācībām. Tas ir nākotnes jautājums.
Pieaugušo izglītības atbalstam nākamajiem septiņiem gadiem ir pieejami dažādi avoti: 79,8 miljoni eiro no Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējuma digitālo prasmju attīstībai; 13,5 miljoni no Taisnīgas pārkārtošanās fonda, lai atbalstītu to prasmju attīstību, kas saistītas ar pārorientēšanos uz klimatneitralitāti. Atbalsts, protams, ir pieejams arī no zināmiem ES struktūrfondiem – 59,1 miljons eiro mācībām strādājošo pieaugušo un nozaru vajadzībām, kā arī 46,7 miljoni bezdarbnieku apmācībām.
Nākamais plānošanas periods būs interesants – līdzās jau pārbaudītajām pieejām ceļā uz ilgtspējīgu atbalsta sistēmu pieaugušo izglītībā, tiks izmēģinātas jaunas pieejas, kuras jau darbojas citās valstīs un kuras varētu mēģināt pielāgot atbilstoši pašmāju kontekstam.
Kādas tās būs?
Ir domāts par ciešāku publiskā un privātā sektora sadarbību. Paralēli atbalsta turpināšanai mācībām, pēc darba devēju pieprasījuma ir plānots attīstīt arī Prasmju fondu (Skills Funds) konceptu, kurā daļu finansējuma darbinieku mācībām ieguldītu valsts, savukārt otru daļu – darba devēji. Par šīs naudas tērēšanu galvenā atbildība būtu pašām nozarēm –, kādām mācībām un kādā veidā to izmantot. Pilotprojekta veidā šo modeli paredzēts izmēģināt ar ieinteresētajām nozarēm.
Vēl plānots ieviest individuālos mācību kontus un attīstīt pašmācību pieeju. Kas tas ir?
Dažās Āzijas valstīs un Francijā individuālo mācību kontu ideja jau ir iedzīvināta, pamazām tā gūst atbalstu arī ES kopumā, un pilotprojekta veidā domājam to ieviest arī Latvijā. Cilvēkam tiek piešķirts noteikts valsts finansējums savu mācību vajadzību apmierināšanai – individuāls mācību konts, līdzīgi kā internetbankā. Viņš var to izmantot uzreiz vai arī secīgi uzkrāt dārgākām mācībām. Ja izglītošanās izmaksas pārsniegtu konta summu, viņš pats vai viņa darba devējs varētu piemaksāt starpību. Tāpat cilvēks varēs pārvaldīt savu mācību kontu, uzkrājot informāciju par apgūtajām zināšanām un prasmēm. Izmēģinājuma veidā vispirms plānots neliela apmēra projekts digitālo prasmju jomā.
Kā liecina līdzšinējie pētījumi, strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā iesaistījušies tikai nepilni 40% darba devēju, no tiem 90% ir augsto tehnoloģiju uzņēmumi, kuriem nepieciešams īpaši kvalificēts darbaspēks. Tātad atsaucīgo darba devēju sektors ir ļoti minimāls?
Kā būtisku šķērsli dalībai mācībās pieaugušie bieži min ar darbu saistītos faktorus – grūtības savienot mācības ar darbu un darba devēja atbalsta trūkumu. Neapšaubāmi, ir ļoti labi piemēri, kad darba devēji ir izpratuši, ka cilvēkresursi ir viņu uzņēmuma veiksmes pamats, un atbalsta strādājošo mācības, kā arī iesaistās PI mācību kursu satura veidošanā. Bet liela daļa uzņēmumu izglītības jautājumus atstājuši tikai darbinieku ziņā. Tas ne vienmēr ir saistīts ar sociālās atbildības trūkumu, bet arī ar mūsu ekonomikas struktūru, kurā 57% darbaspēka nodarbina mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi, kuriem nereti trūkst resursu, lai atbalstītu savu darbinieku mācības.
IZM ir pieteikusi vienu projektu EK Tehniskā atbalsta instrumenta programmai, lai attīstītu regulējumu atbalsta instrumentiem darba devējiem savu darbinieku izglītošanai. Šajā projektā divos gados tiks izpētīti šķēršļi, kas darba devējiem patlaban traucē aktīvāk veicināt savu darbinieku mācības. Kopīgi, ar visām iesaistītajām pusēm, tiks meklēti iespējamie ilgtermiņa risinājumi instrumentiem, kas varētu rosināt plašāku darba devēju iesaisti.
Man ļoti patīk sabiedrības iniciatīva, kas šobrīd iesniegta vietnē manabalss.lv, par iespēju ikvienam strādājošajam iegūt apmaksātas darba dienas profesionālo prasmju pilnveidei. Dažas stundas, kuras cilvēks var veltīt mācībām, saņemot algu, būtu nozīmīgas, un darba devējam netiktu uzlikts milzīgs slogs, ja valsts pretī piedāvātu noteiktu atbalstu.
Ir pieejami dati, ka pieaugušo izglītībā vairāk iesaistās cilvēki, kuri jau ir kaut ko mācījušies. Taču ārpus šīs izglītības paliek iedzīvotāji, kuriem nav darba tirgū pieprasītas profesijas vai kuriem nav atzītu prasmju nevienā arodā. Kā viņus mudināt apgūt kādu tautsaimniecībai derīgu arodu un nodrošināt savu labklājību?
Vēlēšanās un prasme mācīties jāattīsta jau no bērnības, arī skolā. Labs ieguvums ir pāreja uz kompetenču pieeju mācību saturā, kur pašvadīta mācīšanās (prasme mācīties) tagad ir iekļauta kā viena no caurviju kompetencēm, kura jāieaudzina jau skolā. Patlaban noteikti ir tādas cilvēku grupas, kuras neredz jēgu no mācībām. Tas rada ne tikai ekonomiskas, bet arī sociālas problēmas. Bieži vien tā ir grūti sasniedzama mērķauditorija arī valsts atbalstam, jo viņi pat nemeklē informāciju par mācību piedāvājumu. Šo iedzīvotāju sasniegšanas stratēģijas ir dažādas, bet skaidrs, ka visreālāk to ir izdarīt ar uzticības personu starpniecību, iespējami tuvāk viņu dzīvesvietai. Tie, piemēram, varētu būt bibliotekāri, pie kuriem iedzīvotāji vēršas interneta pakalpojumu pieejamības dēļ, klientu apkalpošanas centri vai sociālie darbinieki. Viena no VIAA piedāvātās programmas mērķauditorijām ir cilvēki ar zemu vai darba tirgum nepietiekamu izglītības līmeni, un tur nav tikai tie, kuri ieguvuši pamatizglītību, bet arī tie, kuriem ir vispārējā vidējā izglītība, bet nav citu darba tirgū pieprasītu profesionālo prasmju un zināšanu. VIAA ir rīkojusi un arī turpmāk plāno veidot informatīvas kampaņas par to, ka cilvēki var mainīt savu dzīvi, piesakoties mācībām un iegūstot noderīgu arodu. Patlaban notiek arī EM sabiedrības informēšanas kampaņa “Esi konkurētspējīgs! Uzdrošinies mācīties mūža garumā!”. Arī Labklājības ministrija daudz dara, lai sasniegtu tos, kuri ir bezdarbnieki un piedāvātu mācības, kas ir vērstas ne tikai uz profesionālo prasmju iegūšanu, bet arī uz socializācijas prasmēm, lai cilvēki spētu labāk iekļauties sabiedrībā.
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas pieaugušo izglītības e-platformā “EPALE”.
