Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ph.D.sc.pol. Juris Kanels, Transporta un sakaru institūta rektors
FOTO no personīgā arhīva
Pēdējos divos gados Latvijas informatīvajā telpā pietiekami daudz bijis lasāms par gaidāmajiem grozījumiem Augstskolu likumā. To sagatavošanas procesu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) aizsāka jau 2019. gada septembrī ar diskusiju ciklu, kurā iesaistījās arī Valsts prezidents. Kopš tā laika Saeimā ir izskatīti un apspriesti vairāki simti priekšlikumu, līdz šovasar t. s. augstskolu reforma tika pieņemta galīgajā lasījumā. Likuma grozījumi stājās spēkā 16. augustā. Tādēļ ir īstais laiks sākt vērtēt, kas likumā noteikts, bet būtiskākais – vai ar pieņemtajiem grozījumiem tiks sasniegti tajā sākotnēji izvirzītie mērķi?
Atbilde uz pēdējo jautājumu, pēc autora domām, rada visvairāk diskusiju. Uzsākot minēto Augstskolu likuma grozījumu sagatavošanu un turpinot to apstiprināšanu, IZM kā reformas mērķi pastāvīgi izvirzīja augstākās izglītības kvalitāti un tās salāgošanu ar tautsaimniecības vajadzībām. 2019. gada 20. decembrī interaktīvajā diskusijā “Drosme mainīties”, prezentējot Konceptuālo ziņojumu “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu”, ministrija sniedza pamatojumu: “Kvalitatīva un pārmaiņām atvērta izglītības sistēma ir viens no izšķirošajiem nosacījumiem, kas nodrošina un turpmāk nodrošinās valstu konkurētspēju, sabiedrības pārticību un drošumu.”
Uzdevumi ir skaidri, bet vai šobrīd panāktais rezultāts nodrošinās to izpildi? Autors gribētu apgalvot, ka pašreizējā izpildījumā droši vien – nē, nenodrošinās. Ir vērts atcerēties, ka, gatavojot likuma grozījumus, uzmanība pamatā tika pievērsta tikai diviem jautājumu blokiem. Pirmkārt, augstskolu pārvaldības modelim (galvenokārt tas attiecas uz valsts augstskolām, un reformu dēļ valsts, izveidojot augstskolās Padomes kā jaunu pārraudzības orgānu, ieguva lielāku ietekmi un stingrākas pārraudzības iespējas). Otrkārt, visu (arī privāto augstskolu) tipoloģijai. Der atgādināt, kopš 16. augusta valstī ir apstiprināti četri augstskolu tipi – zinātnes universitātes, mākslas un kultūras universitātes, lietišķo zinātņu universitātes un lietišķo zinātņu augstskolas.
Tomēr ir grūti iedomāties, ka ar šādu, būtībā, birokrātiska rakstura, lēmumu izdosies ietekmēt izglītības kvalitāti Latvijā. Tādēļ visticamāk, sekos vēl citi politiski lēmumi – vismaz, loģiski domājot, tā vajadzētu būt.
Ko augstskolas tālāk var sagaidīt? Ļoti iespējams, ka papildu naudu, jo līdzekļu nepietiekamība augstākajai izglītībai un zinātnei ir hroniska problēma Latvijā un visvairāk apspriestais temats nozares dialogā ar politiķiem. Tomēr jāvaicā – vai papildu līdzekļi tiks visiem? Pastāv pamatotas aizdomas, ka netiks, jo tagad varēs iedarbināt jau iepriekš minēto tipoloģiju un valsts starptautiskās konkurētspējas uzlabošanas vārdā sākt piešķirt vairāk līdzekļu vadošajām zinātnes universitātēm.
No sabiedrības kopējām interesēm šis mērķis it kā ir saprotams. Kā būs ar citām augstākās izglītības iestādēm, kuras neietilpst vadošajā grupā? Vai tās arī saņems proporcionāli vairāk līdzekļu, vai otrādi – budžeta līdzekļu deficīta apstākļos atbalsts zinātnes universitātēm tiks sniegts uz citu augstskolu rēķina? Par to pašreiz neviens nerunā, bet, ja šāds scenārijs piepildīsies, tad ilgtermiņa sekas lielai daļai Latvijas augstskolu var būt samērā bēdīgas.
Var rasties jautājums – kāpēc par valsts budžeta līdzekļu izmantošanu raksta privātas augstskolas pārstāvis, jo privātās augstskolas budžeta finansējumu studiju vietām (būtībā, valdības pasūtījumu) līdz šim praktiski nesaņem? Bet tur jau tā lieta, ka līdz šim nesaņem, lai arī valstī esošais regulējums tādu iespēju neaizliedz. Arī pēc veiktajām izmaiņām, Augstskolu likuma 78. panta ceturtajā daļā noteikts, ka: “Izglītības un zinātnes ministrija, citas ministrijas un valsts institūcijas var slēgt līgumus ar valsts akreditētām citu juridisko un fizisko personu dibinātajām augstskolām par noteiktu speciālistu sagatavošanu vai pētījumu veikšanu, piešķirot attiecīgu valsts finansējumu.” Ar Ministru kabineta 2020. gada 4. marta rīkojumu Nr. 94 apstiprinātajā Konceptuālajā ziņojumā “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu” ir teikts: “Finansējuma jomā ir jāparedz, ka valsts finansējums tiek piešķirts pēc sasniegtajiem rezultātiem atbilstoši valsts izvirzītajām prioritātēm un augstākās izglītības iestāžu tipoloģijas mērķiem.”
Tātad netiek runāts par iespējamu augstskolu dalījumu pēc īpašuma formas, bet gan tikai un vienīgi par sasniegtajiem rezultātiem, respektīvi, kvalitāti. Jau kopš 2018. gada, kad Augstskolu likumā tika iekļauti grozījumi par valodas lietojumu augstākajā izglītībā, Latvijā prasībās pret valsts un privātajām augstskolām vairs praktiski nepastāv atšķirības. To regulāri uzsver arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji. Piemēram, kā minēts aģentūras LETA 7. aprīļa publikācijā, IZM Juridiskā un nekustamo īpašumu departamenta direktora vietniece Daiga Dambīte, piedaloties Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, jautājumā par valodas lietojumu, paziņoja, ka nevar piekrist priekšlikumam par izvēles brīvības atstāšanu privātajām augstskolām studiju valodas lietojumā, uzsverot, ka vienota valsts parauga kvalifikācijas diplomus izsniedz gan valsts dibinātas, gan privātpersonu dibinātas augstskolas, tāpēc noteikumiem visiem ir jābūt vienādiem. Nevaram iebilst pret šādu nostāju, jo privātās augstskolas jau trīs gadus strādā šādā tiesiskā režīmā, bet tad ir nepieciešams vienādot arī visu pārējo augstskolu iespējas (arī valsts budžeta finansējuma studiju vietu apmaksā)!
Gan Ekonomikas ministrija, gan Latvijas valdība daudzos politikas plānošanas dokumentos ir akcentējušas būtisku kvalificētu speciālistu trūkumu valstī. Īpaši tas attiecināms uz programmētājiem un informācijas tehnoloģiju (IT) speciālistiem plašākā izpratnē. Ne tik sen – 2019. gadā – Ekonomikas ministrija, kopā ar vadošajām augstskolām, iniciēja vienotas IT izglītības platformas “Baltijas IT sabiedrība” jeb BITS izveidošanu, lai ik gadu sekmētu 3000 informācijas tehnoloģiju profesionāļu sagatavošanu Latvijā.
Ņemot vērā, ka Transporta un sakaru institūts (TSI) ir trešajā vietā valstī (aiz LU un RTU) sagatavoto IT speciālistu skaitā, mēs jau no paša iniciatīvas sākuma aktīvi atbalstījām BITS ideju. Vēl vairāk –, lai uzlabotu šādu studentu apmācības kvalitāti, 2020. gada maijā TSI parakstīja memorandu par stratēģisko partnerību ar Rietumanglijas Universitāti Bristolē, Lielbritānijā. Jau pērngad, septembrī, tika uzsākta jaunu studentu uzņemšana pirmajā dubultā diploma (abu augstskolu starpā) bakalaura studiju programmā “Datorzinātne”, ar galveno specializācijas jomu “Mākslīgais intelekts”. Vistuvākajā laikā gaidāma vēl citu dubultā diploma programmu ieviešana, un jau ziemā plānojam izsludināt studentu uzņemšanu divās maģistra līmeņa programmās –“Datorzinātne”, ar specializāciju analītikā un mākslīgajā intelektā, un “Aviācijas vadība un ilgtspējīga attīstība”.
Līdz šim nekādu būtisku palielinājumu IT speciālistu sagatavošanā Latvijā nav izdevies panākt. Iespējams, tam varētu palīdzēt Izglītības un zinātnes ministrijas lēmums palielināt valsts finansēto studiju vietu skaitu tieši IT jomā. Bet šādā gadījumā uz budžeta finansējumu noteikti ir gatavs pretendēt arī Transporta un sakaru institūts, jo mūsu sagatavoto speciālistu kvalitāti darba devēji vienmēr augsti novērtē.
Tātad tieši apmācības kvalitāti, nevis augstskolas īpašuma formu, vajadzētu noteikt par būtisku principu budžeta vietu sadalē. Var apgalvot, ka atlases kritēriji jau tika ieviesti tagad, apstiprinot likumā augstskolu tipoloģiju. Tomēr tā tikai daļēji ir taisnība. Piederību tam vai citam tipam šobrīd raksturo ārēji kvantitatīvi rādītāji (realizēto studiju virzienu skaits, akadēmiskā personāla īpatsvars, kuriem ir doktora zinātniskais grāds, zinātnisku publikāciju skaits starptautiski citējamos izdevumos u. c.). Ir bažas, ka šie kritēriji ir izveidoti tā, lai segreģētu augstskolas jau iepriekš izlemtās grupās, neparedzot, ka tās varētu paaugstināt savu statusu. Piemēram, viens no kritērijiem, kas nosaka piederību zinātnes universitāšu grupai, ir vismaz 1000 zinātnisku publikāciju starptautiski citējamos izdevumos piecu gadu laikā. Tātad tas ir summārs rādītājs, kuru ietekmē ne tikai pašu publikāciju daudzums, bet arī pētnieku un mācībspēku kopējais skaits augstskolā. Attiecībā uz vidēja lieluma Latvijas augstskolām pareizāk, protams, būtu šo rādītāju definēt nevis absolūtās vienībās, bet gan relatīvās – proporcionāli pētnieku un pasniedzēju skaitam.
Jā, studiju procesa kvalitātes izvērtēšana ir darbietilpīga, un ir diezgan sarežģīti savstarpēji salīdzināt dažādas augstskolas. Tomēr vajadzētu censties, jo tas būtu godīgi pret studentiem un pret augstskolām un varbūt palīdzētu kaut nedaudz aizkavēt Latvijas jauniešu, kuri tagad nav apmierināti ar valstī esošo piedāvājumu un dodas studēt Rietumvalstu universitātēs, aizplūšanu uz ārzemēm.
Zīmīgi, ka pēdējos gados par iespējamas konkurences veidošanu valsts budžeta līdzekļu sadalē studiju vietu finansēšanai, studiju kvalitātes celšanas nolūkos, visaktīvāk ir runājuši tieši studenti. 2018. gadā ir publicēts Latvijas Studentu apvienības (LSA) ziņojums par augstākās izglītības finansēšanas sistēmas pilnveidi (http://www.lsa.lv/wp-content/uploads/2018/07/AI_finansesana_zinojums.pdf), kurā arī ir secināts, ka “šobrīd Latvijas augstākajā izglītībā vēl aizvien nepastāv konkurence par valsts budžeta finansētajām studiju vietām, jo tās tiek piešķirtas, lielā mērā balstoties uz vēsturisko precedentu”. Studenti šajā dokumentā piedāvā arī vairākus iespējamos rīcības scenārijus, kuros primārais risinājums ir ieviest plašāku un pārredzamāku konkurenci starp augstākās izglītības iestādēm par finansējumu, ieviešot valsts budžeta finansētās studiju vietas, kas tiktu piešķirtas katrā tematiskajā jomā, pamatojoties uz kvalitātes kritērijiem (un nedalot augstskolas pēc to īpašuma formas). LSA uzskata, ka šādiem kritērijiem būtu jābūt noteiktiem pēc plašām publiskām diskusijām, jo tie mudinās augstākās izglītības iestādes darboties kādā noteiktā virzienā, kā arī tam ir jābūt pielāgotam sabiedrības vēlmēm.
Minētajā ziņojumā ir piedāvāti arī konkrēti studiju kvalitātes vērtēšanas kritēriji, bet šoreiz ne par tiem. Būtiskākais ir tas, ka augstākās izglītības pakalpojumu saņēmēju – studentu – priekšlikumi tā arī ir palikuši tikai kā idejas. Tātad finansējums joprojām tiek dalīts balstoties precedentā, līdz ar to ir grūti sagaidīt kādas būtiskas kvalitatīvas izmaiņas studiju procesā.
Nobeigumā minēšu nepatīkamu piemēru tam, pie kādām negatīvām sekām var novest lēmumu pieņemšana izglītības un pētniecības jomā, ja par pamatu tiek ņemta nevis darba kvalitāte, bet gan kādi citi (nezināmi) kritēriji. 2021. gadā viens no TSI jaunajiem zinātniekiem iesniedza projekta pieteikumu programmā “Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts”. Projekta idejas autors ir ieguvis doktora grādu Transporta un sakaru institūtā un vēlējās mūsu augstskolā veikt pētījumu loģistikas jomā (tēma: Increasing Sustainability and Efficiency of Supply Chains with Automated Machine Learning), lai sasniegtu vienu no Latvijas Viedās specializācijas stratēģijas mērķiem.
Diemžēl šis pieteikums tika noraidīts, un pēc tam TSI pētnieks iesniedza pieteikumu par šo pašu tēmu pēcdoktorantūras atbalstam Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (!), ASV, saņēma pozitīvu lēmumu un pašreiz jau veic savu pētniecisko darbu pasaulslavenajā universitātē. Protams, ir liels prieks par šī jaunā zinātnieka personīgajiem panākumiem, tikai pastāv bažas, vai pēc Masačūsetsas viņš vēl gribēs atgriezties Latvijā un šeit veidot savu zinātnisko un profesionālo karjeru, jo mūsu valstī viņa spējām jau ir izteikts noraidījums. Ļoti iespējams, ka Latvija būs zaudējusi vēl vienu potenciālu starptautiska līmeņa talantu.
Tādēļ vēlos aicināt pārskatīt līdzšinējo praksi un izmainīt no valsts budžeta apmaksāto studiju vietu sadales sistēmu, uz līdzvērtīgiem noteikumiem iekļaujot saņēmēju skaitā arī privātās augstskolas. Tādējādi noteikti tiks veicināta studiju kvalitātes uzlabošanās valsts stratēģiskās specializācijas jomās, pozitīvi ietekmēta augstākās izglītības vide valstī, kā arī vērā tiks ņemti studentu ierosinājumi un vēlmes.
