Lai nodrošinātu augstākās izglītības modernizāciju un konkurētspēju, Latvijā iesākta augstākās izglītības reforma. Jūnijā pieņemti grozījumi Augstskolu likumā, kas paredz sistēmiskas pārmaiņas, tostarp augstskolu padomju izveidošanu un šo izglītības iestāžu sadalīšanu tipos – zinātnes universitātēs, mākslu un kultūras universitātēs, lietišķo zinātņu universitātēs, kā arī lietišķo zinātņu augstskolās. Skatījums uz augstākās izglītības kvalitāti Latvijā, reformu nepieciešamību un to mērķiem joprojām ir atšķirīgs, liecina speciālistu viedokļi Daugavpils Universitātes (DU) organizētajā konferencē “Par pārmaiņām augstākajā izglītībā”.
Vai vajadzēja reformu
“Izglītības sistēma kopumā, īpaši augstākā izglītība, galīgi neatbilst tai dinamikai, kas notiek reālajā darba tirgū. Augstākā izglītība dzīvo un vēlas dzīvot savā pasaulē un risināt sev vien interesantas problēmas. Diemžēl bija nepieciešamas šīs pārmaiņas,” uz reformu aktualitāti norādīja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens. Augstākā izglītība un zinātne ir galvenais valsts attīstības dzinējspēks, taču tas Latvijā nav pietiekami efektīvs vairākās nozīmīgās jomās. “Paraugoties uz izglītības sistēmas rezultātu, diezgan traks tas skats ir. Ja ņemam vienu paaudzi, kas iziet cauri izglītības sistēmai, mēs kopumā sagatavojam 60% mazkvalificēta darbaspēka. No augstskolām diemžēl izkrīt vairāk nekā 40% studentu. Skatoties uz tiem 19%, kas pabeidz augstskolas, ceturtā daļa strādā mazkvalificētu darbu.
Tajā pašā laikā cilvēki mums nestrādā nozarēs, kurās viņi būtu nepieciešami. Tās ir tehnoloģijas, digitālās prasmes, nākotnes prasmes,” augstākās izglītības sistēmas trūkumus uzskaitīja deputāts. “Saskaņā ar OECD secinājumiem Latvijā sāk izzust un desmit gadu laikā pazudīs vismaz puse profesiju un radīsies apmēram 75% jaunu profesiju. Un augstskolu reakcija uz šo procesu ir ļoti vāja,” secināja A. Ašeradens. Augstskolu darbību ir nepieciešams sinhronizēt ar sabiedrības vajadzībām, tāpēc reformas ietvaros ir radītas augstskolu padomes un Ministru kabinetam paredzēts pienākums noteikt augstskolu stratēģisko specializāciju.
Izglītības sistēma Latvijā nav iekļāvusies Rietumu izglītības sistēmā, bet ir tai tikai līdzīga, kritisku viedokli pauda arī Tartu Universitātes profesors un LU asociētais profesors Indriķis Krams, norādot uz reformu nepieciešamību. Viņaprāt, ir pamats šaubīties, vai augstskolas, kuru nav pasaules universitāšu labāko piecsimtniekā, var uzskatīt par universitātēm.
“Latvijas izglītības sistēma nu jau 30 gadus strādā reformās. Turklāt reformas visu laiku ir no viena grāvja otrā,” norādīja DU zinātņu prorektors, akadēmiķis Arvīds Barševskis, paužot, ka reformas nekad nav īstenotas līdz galam. Turklāt nozare ir turēta pastāvīgā finansējuma badā. Finansējums vienai pašai Tartu Universitātei Igaunijā pielīdzināms visu augstskolu finansējumam mūsu valstī kopā, skaidroja akadēmiķis, norādot: “Kamēr valsts nefinansē augstāko izglītību, prasīt no tās zvaigžņu kalnus ir nepamatoti.” “Augstskolu attīstība ir tieši saistīta ar tai atvēlētā valsts finansējuma apmēru,” akadēmiķa teikto papildināja DU rektore Irēna Kokina, atgādinot, “Latvijā tas ir divkārt mazāks nekā ES vidēji, bet četrkārt mazāks nekā, piemēram, Dānijā – vienā no Ziemeļvalstīm, kuras Latvijā nereti tiek minētas kā paraugs arī izglītībā”.
Apgalvojumam, ka reformas notikušas visu laiku, iebilda Akadēmiskās informācijas centra valdes priekšsēdētāja Baiba Ramiņa: “Vislielākā reforma mums bija no 1995.—2000. gadam par varas un atbildības sadali, par šķirtni starp augstāko akadēmisko un profesionālo izglītību un tipoloģiju. Ir pagājuši 20 gadi, un par to runājam atkal. Varbūt pēc 20 gadiem tas ir pareizi un to vajag. Vienīgais izaicinājums – ir ļoti grūti saskaņot mērķus un vēlamos rezultātus tā, lai tas būtu skaidri saprotams un akceptējams visiem procesa dalībniekiem.”
Latvijā ir lielākais augstskolu skaits uz miljonu iedzīvotāju ES. Tas padara studijas salīdzinoši pieejamākas, bet vienlaikus valsts atvēlēto finansējumu liek sadalīt uz lielāku šo izglītības iestāžu skaitu, akcentēja Eiropas Parlamenta Kultūras un izglītības komitejas priekšsēdētāja vietniece Dace Melbārde. “Tās 16 vai 17 valsts augstskolas nodrošina dažādību studiju izvēlē. Ja augstskola būs galīgi slikta, visdrīzāk, cilvēki uz to nenāks studēt,” iebilda A. Barševskis, kā piemēru nepārdomātai augstskolu skaita samazināšanai minot Policijas akadēmijas slēgšanu, kuras atjaunošana tagad kļuvusi aktuāla un prasīs lielus līdzekļus.
Vāji pasniedzēji, viduvēji studenti
Vājākais posms augstākajā izglītībā Latvijā ir akadēmiskais personāls, norādīja Latvijas Bankas (LB) Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. Saistībā ar studiju virzienu akreditāciju 2017. gadā eksperti secinājuši, ka atsevišķās augstskolās ir studiju virzieni, kuros pasniedzēji pēdējo gadu laikā nav publicējuši nevienu zinātnisku publikāciju.
Tāpat konstatēts, ka virzienos, kuriem oficiāli jānotiek angļu valodā, patiesībā neviens kurss netiek tajā pasniegts studentu un pasniedzēju (šīs valodas) zemo zināšanu dēļ, bet profesors, kurš pasniedz starptautiskās komercdarbības tiesības, nerunā angļu valodā un savā kursā neizmanto ārzemju avotus. Kopumā Latvija zinātnisko publikāciju skaita ziņā būtiski atpaliek no Igaunijas un Lietuvas, norāda LB pārstāvis. Turklāt, salīdzinot visas trīs Baltijas valstis, zinātnisko rakstu skaits Latvijā ir zemāks par finansējumam atbilstošo līmeni. A. Barševskis gan iebilst, ka, izdarot šādus salīdzinājumus, būtu jāņem vērā tādi apstākļi kā Latvijas profesoru zemais atalgojums un augstā noslodze, – līdz pat 1000 darba stundām gadā, salīdzinājumā ar 200 stundām, piemēram, Polijā.
Vēl kāda Latvijas īpatnība, tostarp Baltijas valstu kontekstā, – varētu priecāties par veiksmīgu augstākās izglītības eksportu, ja Latvijā lielākoties ierastos labi un izcili Eiropas valstu vidusskolu absolventi, bet faktiski lauvas tiesu veido viduvēji studenti no Āzijas, ieskaitot no bijušajām PSRS republikas valstīm, kurus interesē viegli iegūstams Eiropas diploms. Latvijā šādu studentu ir vairāk, nekā Igaunijā un Lietuvā kopā, un šāda tendence draud vēl vairāk samazināt augstākās izglītības kvalitāti mūsu valstī, norādīja O. Krasnopjorovs. Labākie Latvijas vidusskolu absolventi, saskaroties ar šo realitāti, brauc studēt uz Rietumvalstīm, bet šeit ierodas viduvēji studenti no austrumiem.
Katram vidusskolas absolventam un katram studentam vajadzētu būt skaidri saprotamam, ka kvalitatīva augstākā izglītība, kas nodrošina arī sasniegumus dzīvē, visdrīzāk ir iegūstama tādā augstskolā, uz kuru startē vidusskolu beidzēji ar vislabākajiem centralizēto eksāmenu rezultātiem, bet ne augstskolā, kura nodarbojas ar apzinātu izglītības eksportu, orientējoties uz programmām angļu valodā ne īpaši izciliem studentiem.
Valdība un Izglītības un zinātnes ministrija, domājot par finansējuma sadali augstākajai izglītībai, ņem vērā arī tās kvalitāti, kurai esot zemai, neredz atdevi no lieliem ieguldījumiem, skaidro O. Krasnopjorovs. Savukārt A. Barševskis norāda, ka faktiski rodas apburtais loks, ja nav rezultātu, tad nav finansējuma, bet, ja nav finansējuma, nav rezultātu.
Kādām būt reģionālajām augstskolām
Saistībā ar augstākās izglītības reformas mērķiem būtisks izrādījies jautājums par reģionālo augstskolu lomu. “Mūsu vadmotīvs ir, ka universitātei jābūt jaunu zināšanu radīšanas, apguves un pārneses vietai strauji mainīgajā pasaulē,” skaidroja DU studiju prorektore, akadēmiķe Maija Burima, kuras pārstāvētā augstskola ar šo konferenci svinēja savu simtgadi. Vitāli svarīgi universitātes attīstībai izmantot savas stiprās puses, bet tur, kur tas nav iespējams, piesaistīt citu universitāšu resursus, veidojot kopīgas programmas ar citām Latvijas augstskolām un darba tirgus pārstāvjiem, vēstīja M. Burima.
Savukārt Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas rektore Iveta Mietule norādīja, ka reģionālajām augstskolām ir būtiska nozīme cilvēkresursu piesaistē un kvalitatīva darbaspēka nodrošināšanā reģionā, kā arī tā attīstībā kopumā, ņemot vērā arī iespējas pielāgoties vietējai specifikai. Šīm augstskolām jābūt lokāli iesaistītām un starptautiski konkurētspējīgām, rezumēja I. Mietule.
Reģionālajām augstskolām piemērotākā stratēģija būtu atrast pareizāko kombināciju, ņemot teorētiskās zināšanas no pasaulē labākajiem, bet tur, kur tas nepieciešams, darbojoties lokāli, pauda “SAF tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. “Bieži noniecinām tās zināšanas, kuras mums jau ir, un teoretizējam par to, kā mums nav, metoties lietās, kuras mums ir maz saprotamas,” norādīja uzņēmējs. Viņaprāt, lietderīgāk arī augstākās izglītības jomā būtu koncentrēties uz jomām, kurās Latvijā ir vēsturiski uzkrāta pieredze – ķīmiju, farmāciju, koksnes un pārtikas rūpniecību, metālapstrādi, elektroniku, informācijas tehnoloģijām.
N. Bergs arī norādīja, ka reģionālo augstskolu priekšrocība ir iespēja ātri reaģēt uz lokālajām vajadzībām, vienlaikus esot gaismas nesējām un kritiskās domāšanas stiprinātājām, par kuras trūkumu Latgalē patlaban liecina augstie saslimstības ar Covid-19 vīrusu rādītāji un zemā vakcinācijas aptvere. Savukārt nākotnē arvien aktuālāka kļūs nepieciešamība attīstīt sabiedrības spējas pretoties hibrīdkara informatīvajiem apdraudējumiem, kur augstskolām, tajā skaitā reģionālajām, būs ļoti liela loma, skaidroja uzņēmējs.
Kā norādīja A. Barševskis, “diskusijā par augstākās izglītības mērķiem nedrīkst aizmirst, ka tā nevar būt orientēta tikai uz darba tirgus vajadzību apmierināšanu, bet arī uz demokrātijai nozīmīgas pilsoniskās sabiedrības attīstību, tādējādi līdztekus dabaszinātnēm, jāatbalsta humanitārās zinātnes un cilvēku izvēle studēt to, kas atbilst viņu patiesajām interesēm un aicinājumam”.
“Mums ir jābūt pietiekami paškritiskiem, izvērtējot, ko piedāvājam, ļoti mobiliem un dinamiskiem savā piedāvājumā,” atzina M. Burima, norādot, “universitātes vienmēr ir ar vienu kāju tagadnē, bet ar otru – nākotnē.” Izglītības nozares veiksmīgu attīstību nodrošina spēja pielāgoties un sekot līdzi jaunākajām tendencēm un izaicinājumiem pasaulē. Būtiski panākt, lai pārmaiņas izglītības jomā ir harmonijā ar izmaiņām darba tirgū un dzīvi kopumā, kā arī stiprina studiju procesa kvalitāti un garantē konkurētspēju starptautiskajā mērogā, uz augstākās izglītības sistēmas mērķiem rezumē I. Kokina.
