Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pensiju sistēmas eksperti pauž bažas, ka, palielinot proporciju par labu 1. pensiju līmenim un novirzot tajā papildu iemaksas, tiks palielināts slogs valsts sociālajam budžetam izmaksāt pensiju nākotnē, kas demogrāfiskās situācijas dēļ jau tāpat būs gana liels. Optimismu nevieš arī fakts, ka ļoti maza iedzīvotāju daļa paši brīvprātīgi veic uzkrājumus nākotnes pensijai.
FOTO: Freepik
Pēc Igaunijā pieņemtā likuma, kas iemaksas pensiju 2. līmenī padara brīvprātīgas, arī daļā Latvijas sabiedrības aktualizējies jautājums, vai ir nepieciešama 2. līmeņa reforma. Portālā manabalss.lv tiek vākti paraksti, lai Saeimai iesniegtu iniciatīvu sekot Igaunijas piemēram, savukārt finanšu eksperti argumentē, kāpēc izmaiņas nav un tuvākajos gados arī nebūs nepieciešamas.
2020. gada beigās Igaunijas parlaments apstiprināja likumprojektu, kas paredz, ka no 2021. gada iemaksas pensiju 2. līmenī ir brīvprātīgas. Likums nosaka: uzkrājumu var izņemt jebkurā laikā. Uzkrāto naudu var arī izņemt no pensiju 2. līmeņa un pārlikt uz pensiju ieguldījumu kontu.
Pensiju reforma Igaunijā izraisīja asas debates, savulaik informēja LTV. To sākotnēji neizsludināja prezidente Kersti Kaljulaida, publiski paužot bažas par iedzīvotāju nonākšanu nabadzībā vecumdienās laikā, kad senioru īpatsvars sabiedrībā tikai palielinās. Tāpat prezidente nebija apmierināta ar to, ka iedzīvotāji var izņemt daļu no sociālā nodokļa, kuru iemaksājusi valsts. Tomēr prezidentes iebildumi tika noraidīti Igaunijas Augstākajā tiesā.
Tikmēr Latvijā portālā manabalss.lv kopš šī gada aprīļa tiek vākti paraksti, lai Saeimai iesniegtu iniciatīvu sekot Igaunijas piemēram un ļaut Latvijas iedzīvotājiem izņemt savu uzkrāto 2. līmeņa pensijas kapitālu, t. i., padarīt šīs iemaksas brīvprātīgas. Tas būtu atbalsts iedzīvotājiem saviem spēkiem uzturēt pašlaik sev nepieciešamo finanšu stāvokli tādā līmenī, lai sekmīgi pārciestu Covid-19 krīzi un tās sekas, norāda iniciatīvas autori. Līdz 7. jūlijam bija savākti 2260 paraksti šīs iniciatīvas atbalstam.
Arī labklājības ministrs Gatis Eglītis ir izteicis ideju, ka varētu rosināt kādu daļu iemaksu pensiju 2. līmenī pārdalīt par labu pašlaik izmaksājamo pensiju fondam jeb pensiju 1. līmenim. Tomēr šobrīd (jūlija sākumā – red.) labklājības ministrs LV portālam norādīja: pirms šis jautājums nav izrunāts koalīcijas ietvaros, komentēt iespējamos rīcības variantus attiecībā uz 2. pensiju līmeni (un Igaunijas pieredzi) nevarot. “Pēc mēneša, diviem varētu būt lielāka skaidrība, vai tiks piedāvāti kādi rīcības varianti vai arī viss paliks, kā ir,” sacīja G. Eglītis.
Latvijā un Igaunijā ir līdzīgas pensiju sistēmas, tajās ir trīs līmeņi, no kuriem divi ir uzkrājoši. Latvijā pensijas 1. līmeņa kapitālu veido apdrošinātās personas kontā reģistrēto apdrošināšanas iemaksu gada summas, sākot no 1996. gada. Arī pensiju 2. līmenī līdzdalība tiek nodrošināta automātiski, jo tā ir obligāta tiem, kuri dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija. Valsts pensijas kapitālu veido iemaksas 20% apmērā no iemaksu objekta: pensiju 1. līmenī – 14%, bet pensiju 2. līmenī – 6%.
Pensiju 3. līmenis ir privātā brīvprātīgā pensiju shēma, kas dod iespēju veidot papildu uzkrājumus savai pensijai, veicot iemaksas privātajos pensiju fondos.
LV portāls jautā: Igaunijā no šī gada sācis darboties likums, kas paredz, ka iemaksas pensiju 2. līmenī ir brīvprātīgas. Arī Latvijā ir aktualizējušas diskusijas par pensijas sistēmas nākotni. Vai būtu nepieciešama 2. līmeņa pensiju reforma? Kādiem vajadzētu būt tās galvenajiem akcentiem, kas būtu jāatrisina?
Kristīne Lomanovska
Finanšu nozares asociācijas Kapitāla tirgus komitejas līdzpriekšsēdētāja
Publicitātes attēls
Valsts fondēto pensiju shēma (VFPS) izveidota 2001. gada 1. jūlijā, un tai ir būtiska loma pensiju sistēmas stabilitātes nodrošināšanā. Šī sistēma ir atzīta arī pasaulē, tā nodrošina valsts fondēto iemaksu kombināciju ar investīciju ienesīgumu, nodrošinot augstāku plānoto ienākumu aizvietojamību un mazāku slogu uz nākotnes sociālo budžetu.
Saskaņā ar šībrīža makroekonomiskajiem aprēķiniem katram otrajam Latvijas iedzīvotājam draud risks nonākt zem nabadzības sliekšņa, jo apmēram 1/3 Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas vai arī maksā tās no minimālās algas. Ja Latvijā nebūtu VFPS kā integrālas pensiju sistēmas daļas, tad šo nabadzīgo iedzīvotāju apjoms pieaugtu līdz pat 25%, līdz ar to, visticamāk, tas jau radītu ļoti nopietnu spiedienu uz valsts pensijas apmēru un valsts spēju izpildīt likumdošanā noteikto apsolījumu izmaksāt valsts pensiju, uzkrāto kapitālu dalot ar paredzamo mūža ilgumu.
Finanšu nozares asociācija atsaucās uz labklājības ministra Gata Eglīša aicinājumu parakstīt kopīgu sadarbības memorandu, lai turpinātu iesākto darbu pie pensiju ilgtspējas sistēmas pilnveides un veicinātu sabiedrības izpratni par to.
Finanšu nozares pārstāvji piedāvā turpināt diskusijas par vairākiem pensiju sistēmas uzlabojumiem, kas turpmāk nodrošinātu plašāku informācijas pieejamību un konsultācijas VFPS dalībniekiem un veicinātu ieguldījumus vietējā ekonomikā. Būtiski stiprināt darba devēja lomu pensiju nodrošināšanā ar ieguldījumiem pensiju 3. līmenī un veicināt lielo valstu uzņēmumu daļēju kotāciju biržā, lai dažādotu ieguldījumu iespējas Latvijā. Tirgus dalībnieki pozitīvi vērtē šogad spēkā stājušās izmaiņas Valsts fondēto pensiju likumā, kas ļaus veidot 100% akciju plānus, tādējādi palielinot plānu ienesīgumu.
Pašlaik pensiju plāna kapitāla ieguldīšanas izvēle ir pilnībā atstāta Valsts fondēto pensiju shēmas dalībnieku ziņā.
Ņemot vērā zemo finanšu pratības līmeni, nav pamata cerēt, ka lielākā daļa iedzīvotāju spēj viegli veikt pamatotu un apzinātu izvēli.
Tāpēc svarīgi pievērst uzmanību arī finanšu pratībai, lai sekmētu paplašinātas iespējas klientiem atrast informāciju par uzkrāto pensijas kapitālu.
Ar labklājības ministru ir pārrunāta iespēja arī jauniešus, kuri, saņemot pirmos ienākumus, nav izvēlējušies pensiju otro līmeni, tos ielozēt kādā no aktīvajiem vai dzīvescikla plāniem, nevis konservatīvajiem, kā tas tiek darīts šobrīd (to dara Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra loterijas kārtībā – red.).
Neatbilstoša plāna izvēle var ievērojami samazināt uzkrātās pensijas kapitālu.
Aktīva plāna izvēle ir priekšnoteikums ilgtspējīgai pensiju sistēmai un labi funkcionējošai VFPS. Šāda informācijas pieejamība palielinātu iedzīvotāju ieinteresētību un eventuāli arī uzticību pensiju sistēmai kopumā, kā arī vairotu vēlmi maksāt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Edgars Voļskis
ekonomikas zinātņu doktors un pensiju sistēmas eksperts
Foto: Lita Krone, LETA
Pašreiz Latvijā 2. pensiju līmeņa reforma nav nepieciešama, un tā nebūs vajadzīga turpmākos desmit gadus. Šībrīža pārdale 14/6% par labu 1. pensiju līmenim ir jāsaglabā, jo tā ir optimālā proporcija, ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, iedzīvotāju vecuma struktūru, dzīves ilguma prognozes, kā arī iedzīvotāju ienākumu lielumu un tā pieaugumu 20–30 gadu nākotnes skatījumā.
2. pensiju līmeņa pārveide par brīvprātīgu (skatoties uz Igaunijas piemēru) Latvijā ir utopiska ideja, jo pašreiz iedzīvotāju daļa, kas paši brīvprātīgi veic uzkrājumus nākotnes pensijai, ir ļoti zema. Tāpēc ir jāsaglabā mehānisms, ka pensiju kapitāls tiek veidots, iemaksājot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.
Ir jāņem vērā arī būtisks apstāklis, ka ar 1. līmeņa iemaksām valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā mūsu personīgajos elektroniskajos sociālās apdrošināšanas kontos tiek arī uzkrātas valsts saistības pret katru personīgi pensijai nākotnē un šīs saistības kā mūsu nākotnes pensijas daļa papildus katru gadu tiek indeksētas ar speciālu koeficientu. Tas tiek darīts, lai saglabātu pensijas kapitāla pirktspēju nākotnē arī pēc 20–30 gadiem.
Tas nozīmē, ka šodien, palielinot proporciju par labu 1. pensiju līmenim un novirzot tajā papildu iemaksas (īstermiņā palielinot ienākumus speciālajā budžetā), vienlaikus pieaugs arī valsts kopējās saistības pret katru no mums mūsu elektroniskajos kontos un turpmāk tas palielinās slogu valsts sociālajam budžetam izmaksāt pensiju nākotnē.
Var jau tagad precīzi aprēķināt, ka izmaiņas šībrīža pārdalē ar zemajiem dzimstības rādītājiem pēdējos 20 gados un pieaugošais vecuma pensiju saņēmēju skaits Latvijā nespēs nodrošināt tik lielu uzkrājumu sociālajā budžetā, lai nodrošinātu pensiju izmaksu katram no mums, ja tiks palielinātas iemaksas 1. līmenī. Savukārt iemaksas 2. pensiju līmenī 6% proporcijā ir jāsaglabā, lai sistēmā un mūsu pensiju plānā uzkrātu papildu pensiju kapitālu, kā arī pasargātu kopējo pensiju sistēmas ilgtspēju un pārvaldītu riskus saistībā ar ekonomikas attīstības cikliskumu un finanšu krīzēm, kuras ir neizbēgamas. Ir svarīgi saglabāt pārdales bilanci, lai nodrošinātu pensiju kapitāla pirktspēju nākotnē, kā arī nodrošinātu valsts iespējas realizēt pret mums noteiktās saistības, izmaksājot uzkrāto pensiju.
Palielinot proporciju par labu 1. pensiju līmenim un novirzot tajā papildu iemaksas, tiks palielināts slogs valsts sociālajam budžetam izmaksāt pensiju nākotnē.
Jebkurš risinājums par kārtējo vecuma pensiju palielināšanu piemaksu vai citu kompensējošo nodokļu atlaižu formā un veidā ir meklējams ārpus sociālās apdrošināšanas budžeta. Būtu jāpārskata jautājums par 2. pensiju līmeņa pārvaldnieku komisijas līmeņiem un to skaita optimizāciju atbilstoši nelielajam iedzīvotāju daudzumam, ņemot vērā, ka komisijas tiek ieturētas no mūsu iemaksām otrajā pensiju līmenī.
Viktors Gustsons
apdrošināšanas kompānijas “Compensa Life” valdes loceklis un Latvijas filiāles vadītājs
Publicitātes attēls
Lai runātu par izmaiņām pensiju sistēmā, ir nepieciešama nopietna diskusija vairāku gadu garumā, pamatojoties uz rūpīgu statistikas datu, prognožu, makroekonomisko, sociālo un finanšu procesu analīzi. Tas nav ātri, šaurā politiķu lokā izlemjams jautājums.
Ir vilinoši solīt lielākas pensijas pašreizējai pensionāru paaudzei šodien, bet ātras, nepārdomātas izmaiņas var neatgriezeniski sagraut pensiju sistēmu.
Igaunija, kura no šī gada ļāvusi iedzīvotājiem pašiem lemt par saviem pensiju 2. līmeņa uzkrājumiem un kurā liela daļa izņēmuši uzkrāto naudu patēriņam, noteikti nav labais piemērs, kam Latvijai būtu jāseko. Igaunijā ar šo soli faktiski ir sagrauta uzticība daudzu gadu garumā veidotajai pensiju sistēmai, kas šādiem ilgtermiņa projektiem ir kritiski svarīgi.
Vērtējot Latvijas pensiju sistēmu, kuras izveidē esmu piedalījies personīgi, uzskatu, ka šobrīd reforma 2. līmenī nav vajadzīga. Taču, 90. gadu beigās reformējot pensiju sistēmu, neparedzēja, ka to “iegāzīs” cilvēku nevēlēšanās maksāt nodokļus, augstais aplokšņu algu īpatsvars, kas ir pamatā šodienas mazajiem uzkrājumiem pensiju 2. līmenī.
Latvijā trešdaļa strādājošo sociālās iemaksas veic no minimālās algas vai pat zemākas summas. Šis ir viens no problemātiskajiem aspektiem, kas jārisina, lai uzlabotu arī pensiju sistēmas stabilitāti un atdevi ilgtermiņā.
Visā Eiropā situācija ar valstu pensiju sistēmām ir ļoti saspringta. Dzimstības statistika rāda, ka izmirstam – nepietiekama dzimstība, nav jauno darba ņēmēju, kas ienāk darba tirgū un ar saviem maksātajiem nodokļiem nosegtu vecākās paaudzes pensiju apmaksu.
Pēc “Eurostat” datiem, auglības rādītājs, kas parāda, cik bērnu rada viena reproduktīva vecuma sieviete dzīves laikā, Latvijā patlaban ir 1,6, un līdz 2070. gadam šis rādītājs īpaši nemainīsies. Lai dzimstība saglabātos vismaz tagadējā līmenī, šim rādītājam vajadzētu būt apmēram 2.
Arī darba ņēmēju proporcija kopējā iedzīvotāju skaitā Latvijā turpina samazināties: 2019. gadā Latvijā bija 936 000 darba ņēmēju, bet 2070. gadā, pēc “Eurostat” datiem, tie būs gandrīz uz pusi mazāki jeb 489 000. Tas nozīmē, ka pensiju sistēmas 1. līmenis, kas balstās uz paaudžu solidaritātes principu – strādājošie maksā pensijas tagadējai pensionāru paaudzei –, piedzīvos arvien lielāku slodzi, jo darba ņēmējiem būs jāuztur ievērojami vairāk pensionāru nekā šodien. Ir jādomā, kā šo slodzi mazināt.
